Žurnāla rubrika: Kultūra

Jaunākās grāmatas

Posted on novembris 23, 2016 by - Grāmata

NULL


BĒRNIEM. LUĪZE PASTORE. OPERĀCIJA MASKA. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. Ceturtā grāmata sērijā Mākslas detektīvi. Poga, Teo un takšelis Komats turpina izmeklēt Latvijas mākslas darbu noslēpumus. Šoreiz pēdu dzīšana notiek padomju gados, un mākslinieks ir gleznotājs Miervaldis Polis. Grāmatu ilustrējusi Elīna Brasliņa. Apgāda cena 6 €.

STĀSTI. LATVIEŠU ŠAUSMU STĀSTI. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. 20 latviešu rakstnieku īsprozas darbi ar šausmu un spoku stāsta iezīmēm, kas tapuši no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Stāsti par spokainiem un neizskaidrojamiem atgadījumiem nav bijuši sveši daudziem literatūras korifejiem. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 13,99 €.

TAUTASDZIESMAS. SIDRABIŅA LIETIŅŠ LIJA. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA.Latviešu tautasdziesmu izlase par Ziemassvētkiem. Sidrabiņa lietiņš un Pīrāgam, nabagam būs zināms katram, bet – vai arī citas? Grāmatu ilustrējusi latviešu māksliniece Anna Galviņa, kas dzīvo un strādā Zviedrijas ziemeļu pilsētā Ūmeo. Apgāda cena 4,30 €.

Kinojaunumi

Posted on novembris 23, 2016 by - Kino

oooo Vaiana / Moana. Disneja studijas jaunākā «princešfilma» notur iepriekšējo darbu augsto latiņu, taču šo animācijas piedzīvojumu stāstu dēvēt par inovatīvu būtu pārspīlējums. Spraigo notikumu caurvītā filma dižojas gan ar lipīgiem meldiņiem, gan izklaidējošiem humora ielaidumiem. Vispozitīvākais ir fakts, ka studija iet līdzi laikam un savu kinodarbu titulvarones – jaunas meitenes – ir beigusi atainot kā glābjamas jaunkundzes. Kino no 25. novembra.

ooo Sabiedrotie / Allied. Šis Otrā pasaules kara spiegu stāsts ir ambiciozs veltījums Holivudas zelta laikmeta dižajām drāmām. Lai arī Roberts Zemekis ir krietni «pārsālījis» ar melodramatismu un bijis skops ar psiholoģiskajām niansēm, vērot uz lielā ekrāna Marionu Kotijāru un Bredu Pitu tomēr sagādā nostalģisku prieku, liekot domāt par laiku, kad kino valdīja zvaigznes, nevis izkalkulēta reklāma. No 25. novembra.

oooo Zooloģija / Zoology. 27 gadus vecā krievu režisora Ivana Tverdovska darbs – izaicinoša drāma par pusmūža zoodārza darbinieces pārvērtībām (to skautā izaugušu gaļīgu asti) ir daudzslāņains un inovatīvs darbs. Tas vērīgi pēta individualitāti un vientulību stagnātiskā sabiedrībā. Smeldzīgs, gaumīgs un emocionāli piesātināts darbs. Kino Bize no 25. novembra; Splendid Palace 1. un 3. decembrī.

Burgundy: People with a Passion for Wine. Vīns vislabāk garšojot Burgundijā – tā nīderlandiešu dokumentālās filmas reklāmkadros apgalvo viens no personāžiem. Dokumentālista Rūdija Goldberga filma apkopo dažādus stāstus par pazīstamā Francijas reģiona vīna darīšanu paražām. Neesmu redzējusi. No 27. novembra.

oooo Gimme Danger. Šo filmu, izskatās, ir veidojis nevis Džims Džārmušs režisors, bet gan Džims Džārmušs – kaislīgs grupas The Stooges un Igija Popa fans. Stāsts par ikoniskās mūzikas grupas rašanos, karjeras pavērsieniem un tās dalībniekiem ir sirsnīgs, pulsējoša dzīvīguma, enerģijas un dažbrīd anekdotisma pilns. Splendid Palace no 24. novembra.

Spēles ar līdzsvaru

Posted on novembris 23, 2016 by - Grāmata

NULL

Rimanta Ziedoņa Pastaiga – paradoksalitātes un pašironijas pilni stāsti

Rimants Ziedonis debitējis literatūrā 18 gadu vecumā kā dzejnieks žurnālā Liesma, tad dzejas krājumam Atvēzējies glāstam seko proza – stāstu krājums Dzīves pieredze un ziepju burbuļi. Nesenākā pagātnē labāk pazīstams kā dokumentālās literatūras autors, rakstījis gan par latvieti Arvīdu Blūmentālu, krokodilu mednieku Austrālijā, gan par Latvijas mežiem, kājām izstaigājis Lietuvas pierobežu. Nupat iznākušajā stāstu krājumā Pastaiga ir pa druskai no tā visa – gan prozā rakstīta dzeja, gan dokumentālos faktos balstīts stāsts par Kurzemes bēgļiem, gan arī pieminēta krokodilu ferma Austrālijā, ko pēdējā stāstā Vēstule stāstītājs atstāj mantojumā tuviniekiem. 

«Visu mūžu mani salīdzina ar tēvu» – nopūtai līdzīgs ir virsraksts intervijai ar Rimantu Ziedoni 2014. gada žurnālā Pastaiga, kurai uzduros, dzenājot kopā literāta radošo biogrāfiju. Grūti nesalīdzināt – krājumā Ziedoņu zīmolam vistuvākais ir pirmais stāsts Bērni. Tāda pati runāšana, it kā nevēršoties ne pie viena, taču ar nelielām valodas huligānībām ik pa brīžam pārliecinoties, ka esi sadzirdēts, ka lasītājs vēl tepat. Savas patības, distances uzsvēršana. No eksaktajām zinātnēm aizgūts sistemātiskums, iztirzājot kādu jau pamatos absurdu un tikai mākslas robežās pastāvošu apgalvojumu. Un tad vēl Vinnija Pūka cienīgā Patiesi Būtisko Vārdu rakstīšana ar lielajiem sākumburtiem. 

Stāstā autors runā par Lielo Visuma Kāpostu, no kura dzimst bērni, un mēs sev glaimojam, uzskatot, ka zinām, kā bērni rodas. Manu uzmanību drīzāk notur nevis «ziedonismu» un Visuma mērogi, bet gan tas, kā autora rakstītajā tas spēj sarauties arī «rieksta čaulā», ļoti personiskā pieredzē, stāstot par sava bērna piedzimšanu. 

Krājumā ir seši stāsti, un katrs no tiem atšķirīgs. Par titulstāstu izvēlētās Pastaigas noskaņa atbilst Aigara Truhina veidotajam grāmatas vāka attēlam: ekvilibristika uz stīgas, pa kuru pastaigājas gara auguma vīrišķis, koķetējot ar gravitāciju. Taču ieskatoties tas izrādās zaļš pupas kāts, pa kuru kāpt debesīs. Pastaiga sākas ar izšķilšanos no mājas aizsargkūniņas, tad seko iestāšanās vājēšanas programmā, kas paredz visu laiku lēkt letkisu, tālāk atjēgšanās kopā ar sievieti, kuras saldā smarža pamazām sāk šķist smacējoša, un ielēkšana priekšnieka ādā kabinetā, kurā ir «ādas krēslu ielenkts galds» un kura karafes ūdens, pēc stāsta varoņa domām, ir vienīgais, kas viņu nenoindēs šajās varas spēlītēs. 

Rimantu Ziedoni pieskaita pie postmodernistiem, un viņa rakstītajā patiesi ir kaut kas no Jāņa Einfelda, taču tikpatlab no folkloras, pasakas, kur pietiek tikai ielēkt akā, lai acu pamirkšķinājuma ātrumā atrastu sevi citā pasaulē. 

Stāstu Jā! žurnāls, kuram rakstu šo rakstu, droši varētu arī nopirkt savai abonēšanas kampaņai. Jo Rimants Ziedonis izmanto šo pašu ideju – apliecinājumu Jā!, lai uz tā vērtu pamanītu tēlu un atliktu domu pērļu krellītes: te ietrāpās gan Brodskis JRT, gan runas par braucienu uz Grieķiju all inclusive, te autors drusku pamoralizē, pakratot ar pirkstu, ka tas ir nepareizais Jā!, gan filmās vai Austrālijā redzēti zirgi, kas skrien līdzi gar šosejas malu. Tas viss ir Jā! un varētu turpināties līdz bezgalībai, tomēr izšķiļas sižetā par glābējsilītē ieliktu zīdaini. 

Man tuvākais krājumā ir stāsts Bēgļi par laivu ar bēgļiem no Kurzemes katla, kuru pa ceļam uz Gotlandi vilnis aizceļ bezlaikā, un laivā sēdošie satiek gan mūsdienu izpriecu kuģi, gan Rūdolfa Blaumaņa Nāves ēnā varoņus. Dzīvi un sulīgi laivā sēdošo apraksti, to pamatā esot patiesi dokumentāli fakti, vienlaikus stāsta sižets ir gandrīz ar mīta vērienu: ko ņemt līdzi, ko paturēt, ceļoties ar laivu pāri no iepriekšējās dzīves jaunajā? 

Stāsts Varbūt varētu noderēt par kamertoni pareizajai sajūtai, ar kādu vērt vaļā šīs grāmatas lappuses. Tas ir par vīru, kurš nespēj izvēlēties starp divām polāri atšķirīgām sievietēm, starp divām iespējām veidot savu dzīvi. Viņš pinas un tinas nākotnes vīzijās, līdz pārvāra olu un lasītāju padara tajā līdzvainīgu. Sak, es te prātoju, kā apkārtējiem būtu labāk, kā tev, šī teksta lasītājam, varētu likties gudrāk, bet pamani jel, kas tikmēr notiek ar manu/tavu dzīvi! 

Šīs Rimanta Ziedoņa domāšanas paradoksalitātes un pašironijas, kā arī nenoliedzamā acīguma dēļ es esmu ar mieru arī būt līdzvainīga.

5 interesanti koncerti decembrī

Posted on novembris 23, 2016 by - Afiša

Norvēģiskais vokāls, Apkalna un ērģeles, apcerīgie Ziemsvētki un Bēthovens


1. decembrī Lielajā ģildē

Stīgu kvartets 3+1, Brāmss, Zarebskis, Vains
Kopš stīgu kvarteta 3+1 iepriekšējā koncerta, kurā neaizmirstami izskanēja Sergeja Taņejeva Klavierkvintets, jau aizritējuši mēneši, bet pēcsajūta gaisā sataustāma joprojām. Tāpēc, ieraugot ansambļa jaunu parādīšanos uz koncertafišām, atmiņā ataust burvīgi kamermūzikas mirkļi. Šoreiz 3+1 uzmanības lokā Brāmss un Otrais stīgu kvintets, austrālietis Karls Vains un arī stīgu kvintets. Pirmajā ansamblim pievienosies altiste Tatjana Ļebedeva, otrajā uz skatuves kāps čelliste Ieva Upatniece. Kopā ar pianistu Sergeju Osokinu savukārt iestudēts mazāk zināmā poļu komponista Juliuša Zarebska Klavierkvintets. Un atgādināšu, ka 3+1 ir čelliste Diana Ozoliņa, altists Arigo Štrāls, vijolnieces Beāte Račko un Liene Neija-Kalniņa. 

2. decembrī Latvijas Radio 

1. studijā Džeza dziedātāja Kristina Asbjornsena un basists Gjermunds Silsets
Pēc tam, kad izlasīti daudzie klausītāju mēģinājumi aprakstīt norvēģu dziedātājas Kristinas Asbjornsenas balsi («aizkustina un apbreibina» un «smalki strukturēta», «trausli dzidra, īpaša»), tā vien šķiet, ka labākā vieta, kur 2. decembra vakarā atrasties, ir Latvijas Radio 1. studija. Tur pietuvināti siltā gaisotnē Asbjornsenas neparastā balss savīsies ar basista Gjermunda Silseta spēli. Tiek solīts muzikālais spektrs no gospeļiem un soula līdz Rietumāfrikas deju ritmiem un vēl vairāk. Rīgas ritmu ideja kamernoskaņā pavadīt ziemas vakarus izcilu džeza mūziķu sabiedrībā ir teicama. Uz šo koncertu jāiet, lai tvertu iespaidus un gaidītu nākamos vakarus, kad Radio silti kūpēs džeza vīraks.

4. decembrī Rīgā Sv. Pētera baznīcā

Latvijas Radio koris, Sigvards Kļava, zvanu ansamblis Primus, Perts un Sviridovs
Tiem, kam Ziemassvētku pāragrajā gaismoņā uznāk stipra vēlme kaut uz brīdi no tās patverties, ar skaistas un gaišas mūzikas klausīšanos to piedāvā Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava un Kristapa Karpa vadītais zvanu ansamblis Primus. Koncertā skanēs Arvo Perta un Georgija Sviridova Ziemassvētku laikam radīta mūzika (tieši tā!). Ja vēl neesat dzirdējuši abu ansambļu lielisko saspēli, iesaku izmantot šo Latvijas koncertdzīvē ne tik bieži sastopamo iespēju.

8. decembrī Latgales vēstniecībā Gors, 9. decembrī Lielajā ģildē

LNSO – 90. Andris Poga un Bēthovena Devītā
Jāizmanto šogad pēdējā iespēja dzirdēt Nacionālo simfonisko orķestri tā mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas vadībā. Un ne viņus vien, bet arī kori Latvija un starptautisku solistu sastāvu. Tajā Elīna Šimkus, Andris Ludvigs, Ieva Prudņikovaite un Pīts Volmerss. Ja atceramies, ka grandiozajam opusam Bēthovens izvēlējies Šillera Odas priekam rindas par pasaules brālību, tad koncerta ansamblis, kā teikts koncerta aprakstā, neviļus rosina domas par vismaz Baltijas valstu, ja ne visas pasaules vienotību. Programmā līdzās lielam un leģendāram opusam – Bēthovena Devītajai simfonijai – skanēs arī latviešu klasiķa Jāņa Mediņa miniatūra Pie baznīcas.

16. decembrī Rīgā Sv. Jāņa baznīcā

Ērģelnieces Ivetas Apkalnas Ziemassvētku programma (festivāls Eiropas Ziemassvētki)
Koncertam izvēlētajai mūzikai ir ārkārtīgi plašs diapazons – no Baha kanoniskā ērģeļtvēriena līdz beļģu komponista un ērģelnieka Jozefa Jongena romantiski vētrainajam darbam Heroiskā sonāte, no Sofijas Gubaiduļinas skaņdarba Hell und Dunkel, kura rūpīgi izraudzītos tembra un faktūras veidolos šķietami atainojas alegoriska gravīra ar gaismas un tumsas radību mistificētām personifikācijām, līdz Ģērģa Ligeti zibsnīgi plūstošajai gaismas ņirboņai etīdē Coulee. Pilnai laimei divi latviešu komponistu – Artura Maskata un Ērika Ešenvalda – jaundarbi (otra opusā pievienosies saksofonists Oskars Petrauskis). Izcilās mūzikas interpretes Ivetas Apkalnas pārdomas par tumsas un gaismas pretstatiem pie Sv. Jāņa baznīcas manuāļiem ir viens no intriģējošākajiem decembra koncertiem.

Par ķēķi un iespējām

Posted on novembris 23, 2016 by - Recenzija

Izrāde 51. fotogrāfija – ne tikai par zinātnieci, ko vīriešu pasaule nenovērtē 

Liekas – lai nu kur, bet Latvijā sievietes savu emancipācijas cīņu ir veikušas jau pagājušā gadsimta sākumā. Kam gan pēc Aspazijas, Annas Brigaderes un Zentas Mauriņas būtu jāpierāda sievietes smadzeņu jauda un talanta spēks? Un tomēr – šogad cita pēc citas nāk klajā izrādes, kuru režisores (sic!) konfrontē varones ar vīriešu pasaulē pieņemtajiem likumiem un priekšstatiem, kam cauri jālaužas ar izmaņu, viltu vai cietu gribu. Ināras Sluckas Sievietei Nacionālajā teātrī un Kristīnes Krūzes Lakstīgalu mājai JRT pievienojusies Lauras Grozas-Ķiberes iestudētā 51. fotogrāfija Liepājā. Vēl cīņa nav galā un nebeigsies? 

Tā sauktā 51. fotogrāfija ir ebreju izcelsmes britu biofiziķes un radioloģes doktores Rozalindas Franklinas (1920-1958) iegūtais izšķirošais pierādījums, ka cilvēka DNS ir dubultspirāle. Taču DNS modeli izveido un par šo 20. gadsimta atklājumu Nobela prēmiju (1962) iegūst trīs citi zinātnieki četrus gadus pēc doktores Franklinas nāves. Šie fakti ir amerikāņu dramaturģes Annas Zīgleres pavisam jaunās lugas pamatā. Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums noteikti it tā vērts, lai dotos uz Liepāju. Un būtiskākais, gribētos domāt, ir tas, ka režisore un Liepājas teātra stiprā vidējā aktieru paaudze – Inese Kučinska, Egons Dombrovskis, Kaspars Gods – kopā ar jaunākajiem kolēģiem pārkāpj pāri emancipācijas tēmas aplociņam un tiek līdz daudz svarīgākiem vispārinājumiem.

Pēdējais no trim K

Kā jau palaikam notiek teātrī, vislabāko realitātes ilūziju rada tas, kas ir no tās vistālāk. Laboratorija izrādē ir tāds kā ledusskapis, kurā rosās zinātnes spīdekļi, darbinādami mirdzoši baltas mājsaimniecības iekārtas. Ironiskā kārtā maskulīno zinātnieku vidi režisore un scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis ir ievietojuši… ķēķī. Tieši šis ģermānisms te prasās, jo liek atcerēties par trim slavenajiem «K» – Kinder, Küche, Kirche, respektīvi, bērniem, ķēķi un baznīcu, kas gadusimtiem bija sieviešu daļa. 

Šajā vidē palicis vairs tikai viens «K». Baznīca? Tā ir lieka – katrs šeit pretendē pats būt Dieva vietā un atminēt dzīvības noslēpumu. Bērni? Tie izraisa vienīgi šausmas: kad kļūšu bagāts, man būs vesela kaudze bērnu, saka Gata Malika atveidotais zinātnieks Fransiss Kriks, uz precizējošu jautājumu, cik tad tieši, atbildot – viens. Atlikusi virtuve. Sterils raganu ķēķis, kurā nepavisam nav vietas sievietei. Skaidrs, ka režisore (tāpat kā dramaturģe) ir sievietes pusē – kad laboratorijā ierodas doktore Franklina, viņai ļauts lietot smalku konvekcijas cepeškrāsni – caurspīdīgu stikla trauku krāvumu, pret ko vīriešu darbinātie mikseri, blenderi un sulu spiedes pēkšņi izskatās nožēlojami primitīvi. 

Inese Kučinska pieder pie aktieru tipa, kas lomā mainās kardināli: ķermeņa valoda, gaita, stāja, balss – viss ir cits. Viņas Rozalinda Franklina eksistē it kā divos dažādos veidos. Viena ir lietišķa persona precīzām kustībām, koncentrējusies savam darbam un mērķim gandrīz jau līdz autisma robežai, un lieliski prot noskaldīt «nē». Otra, līdzko atkāpusies no laboratorijas galda vai monitora, ir sakumpusi radība zemeskrāsas drēbēs, rociņas kā pīckas gar sāniem – pazust, izgaist, nebūt – apjukusi un trausla. Aktrise šīs divas dabas nesapludina, bet ļauj nojaust nepārtraukti, ir kā viena spīdētu otrai cauri.

Ģēnijs un tiesības

Tā varētu būt izrāde par sievieti, ko vīriešu pasaule nenovērtē un atņem viņai nopelnus. Laimīgā kārtā tā neapstājas pie šis tēmas. Jo ģēniji izrādē ir vismaz divi – ne tikai Franklina, bet arī Džeimss Vatsons, ko spēlē Kaspars Gods. Pateicoties viņam, skan vēl kāda būtiska nots, proti, vai ģēnijs drīkst un vispār spēj atkāpties malā, ja viņa intuīcija jau ir pateikusi priekšā atklājuma būtību? Ko darīt, ja, uzmetis skatienu otra sastrādātajiem materiāliem (nujā, ne pārāk godīgā kārtā), viņš ir ieraudzījis dziļākas kopsakarības nekā pārējie? Ko darīt, ja Vatsons zina to, ko vēl aizvien neredz Franklina?

Kādā brīdī izrāde apmet būtisku kūleni un no sava veida detektīva kļūst par attiecību drāmu. Ja vien Londonas Universitātes Karaļa koledžas laboratorijas vadītājs, Egona Dombrovska spēlētais Moriss Vilkinss, būtu pagrūdis sasvstarpējās netīksmes sniega piku mazliet citādā leņķī, tā nebūtu izvērtusies par postošu lavīnu. Ja vien doktorei Franklinai un doktoram Vatsonam būtu bijusi iespēja strādāt kopā, viņi būtu sasnieguši pavisam citas virsotnes. Ja vien sievietes un vīrieša atšķirīgais, bet līdzvērtīgais prāts apvienotos, tā būtu cita ģenialitātes pakāpe. Ja vien.

oooo

51. fotofrāfija. Nākamā izrāde 8. decembrī. 3-17 eiro.

Mīti un vēsture

Posted on novembris 23, 2016 by - Intervija

Vēsturnieks Andrejs Plakans (75) savu dzīvi veltījis pētījumiem par latviešu nacionālo identitāti un zemnieku dzīves apstākļiem, bet tagad gatavojas pabeigt pētījumu par baltiešu trimdu Rietumos pēc Otrā pasaules kara

Aiovas Universitātes emeritētais profesors Andrejs Plakans ir viens no profesionāli sekmīgākajiem latviešu vēsturniekiem Rietumos, un viņa angliski publicētās grāmatas par latviešu un Baltijas tautu vēsturi ir pamatteksti tiem ārzemniekiem, kuriem nepieciešams ievads mūsu zemes sarežģītajā pagātnē. 

Pavadījis lielāko karjeras daļu, pētot latviešu zemniecību un nacionālo atmodu, viņš pēdējos gados pievērsies pēckara trimdas sabiedrībai un cer nākamgad pabeigt grāmatu par to. Šogad vēsturnieks vairākus mēnešus uzturējās Rīgā, lai Nacionālajā bibliotēkā lasītu trimdas periodiku, un neilgi pirms prombraukšanas Ir aicināja viņu uz sarunu.

Kas ir galvenie neatbildētie jautājumi par Latvijas vēsturi?
Viens jautājums, kas nav pietiekami izpētīts visām trim Baltijas tautām, ir nacionālās pašapziņas evolūcijas ceļš, kas sākās igauņos un latviešos 19. gadsimtā, bet varbūt arī agrāk. Atbilde uz šo jautājumu vēl nav apmierinoši noformulēta. 20. gadsimtā vēsturnieki sāka apzināties, ka nacionālā identitāte ir mainīga. Ko nozīmē šīs pārmaiņas, un ko tās nozīmē nacionālai valstij?

Tieši Latvijas vēsturē ir [vēl] citi jautājumi. Viens ir attiecības ar citām etniskām grupām gadsimtu gaitā. Tagad, piemēram, tiek pārvērtētas baltvācu un latviešu attiecības.

Popularitāti ieguvuši raksti par to, ka slavenie «700 verdzības gadi» lielā mērā ir mīts. Vai piekrītat tādam vērtējumam, un vai ir kādi citi mīti par mūsu vēsturi, kas neatbilst patiesībai?
Mīts ne vienmēr ir meli. Nopietni zinātnieki, sociologi, antropologi labi zina, ka mīts nav meli. Mīts var arī būt patiesība, un ikdienas dzīvē «mītiem» ir spēja iespaidot cilvēku rīcību. Tās ir lietas, kas nav empīriski pierādītas, kurām cilvēki dažādās kultūrās tic. 

Pirmais kultūrvēsturnieks, kas jau pirms daudziem gadiem sāka runāt par šo 700 verdzības gadu mītu, bija [Ņujorkā dzīvojošais] Jānis Krēsliņš seniors. Es tolaik biju tikai sācis profesionālo karjeru, bet Krēsliņa rakstītais saskanēja ar manis izmantotajiem avotiem – dažādiem avotiem par demogrāfiju, par latviešu ģimenēm. Verdzības jēdziens tur neiederējās.

Vēl viens mīts varētu būt par nacionālās valsts idejas pirmsākumiem. Daži populārvēsturnieki runāja par valstiskiem formējumiem pirms krustnešu ienākšanas, mēģināja savienot 20. gadsimta valsti ar šo agrāko laikmetu, lai parādītu kontinuitāti. 

Šaubos, vai kāds nopietns vēsturnieks vairs piekristu, ka ideja par Latvijas valsti pastāvējusi latviešu galvās jau no 10. gadsimta.

Savā vēsturnieka karjerā esat koncentrējies pārsvarā uz Latviju. Vai, rakstot grāmatu par visām trim Baltijas valstīm, atklājās kādas jaunas atziņas?
Biju pieradis sadarboties ar lietuviešu un igauņu kolēģiem, tāpēc man viņu vēsture bija jau diezgan labi zināma. Galvenā problēma bija grāmatā atrast īsto līmeni, kurā runāt par reģionālo vēsturi. Negribēju rakstīt trīs atsevišķas nacionālās vēstures, bet atrast reģionālo konceptu bija pagrūti. Ceru, ka esmu atradis pareizo pieeju.

Vai jutāt kādas atšķirības izpētes kvalitātē par trim valstīm?
Neteiktu, ka ir lielas atšķirības. Ir dažādība historiogrāfiskās tradīcijās. Piemēram, ne lietuviešiem, ne igauņiem nav nekā līdzvērtīga izdevniecības Daugava [trimdā izdotajai] 12 sējumu sērijai, kurā sniegts pārskats par visu Latvijas vēsturi [no viduslaikiem līdz 1940. gadam]. Pētniecības kvalitātē gan neredzu lielas atšķirības. Varbūt Lietuvas historiogrāfijā ir vairāk kontroversiju.

Par kādiem jautājumiem?
Ko nozīmē lietuvietība? Kāpēc lietuviešu elites pārpoļojās? Vai tās vispār pārpoļojās? Vai augstāko šķiru cilvēki, kas 19. gadsimta beigās sevi sāka identificēt kā lietuviešus, bet runāja tikai poliski, tiešām bija lietuvieši?

Minējāt Daugavas sēriju. Kā kopumā vērtējat trimdas vēsturnieku veikumu?
Daugavas sērija ir monuments, liels ieguvums latviešiem. Protams, šo sējumu vērtējums mainīsies laika gaitā, daudzus jautājumus pārskatīs, bet nevar noliegt, ka tas paliks kā atskaites punkts, apmēram kā starpkara laika Konversācijas vārdnīca.

Kā nolēmāt kļūt par vēsturnieku?
Esmu mēģinājis atcerēties, kāpēc mana domāšana pagriezās šajā virzienā, un varbūt tas arī ir mīts. (Pasmaida.) [Mācoties] devītajā vai desmitajā klasē Amerikā, 1953. vai 1954.gadā notika paperback – grāmatu mīkstos vākos – revolūcija. Sāka parādīties milzīgs klāsts lētu grāmatu par Otro pasaules karu. Tās nebija dārgas, es sāku pirkt un lasīt, un domāt, ka arī es esmu kaut kādā veidā iesaistīts šajā lielajā lietā. Gribējās izpētīt, kāpēc es augu tur, kur nebiju dzimis. Tāds vienkāršs jautājums. Kopš tā laika visa mana izglītība ir bijusi vēstures jomā, nekad neesmu atkāpies no tās, gadu gaitā mana interese ir tikai padziļinājusies.

Hārvardā uzrakstījāt doktora disertāciju par atmodu. Kā universitātē uztvēra interesi par notikumiem, kas turienes vēsturniekiem varētu šķist diezgan margināli?
Sāku domāt par disertāciju jau 1965. gadā un gāju pie sava padomdevēja profesora Stjuarta Hjūza (Stuart Hughes). Viņš rakstīja ļoti izsmalcinātu ideju vēsturi, nekāda sakara ar Baltiju vai zemniekiem viņam nebija. Skaidroju, ka mani interesē process, kā cilvēki, kas pieraduši par sevi domāt kā par sabiedrības zemāko šķiru, kā par zemniekiem – kā viņu domāšana pārvēršas un viņi sāk domāt par sevi kā par citas šķiras pārstāvjiem. Teicu, ka arī tā ir intelektuālā vēsture, jo izmaiņas notiek cilvēku galvā. Viņš bija skeptisks, bet mēs tomēr vienojāmies, jo viņš interesējās arī par antropoloģiskiem jautājumiem. Tā es četrus gadus rakstīju disertāciju. Starplaikā aizbraucu arī uz Helsinkiem, kur [valsts bibliotēkā krātajās cara laika publikācijās] varēja piekļūt materiāliem par Atmodu. Lai piekļūtu materiāliem Latvijā, man būtu bijis jāpiesakās caur Maskavu. Tā kā esmu dzimis Rīgā, nedomāju, ka būtu šeit iekļuvis. 

Disertācija ļāva man atbildēt uz jautājumu – kā latvieši sāka domāt par sevi pavisam citādā veidā? Kāpēc Valdemārs pie durvīm pielika vizītkarti «Latvietis»? Kas tādiem kā Alunāns, kas bija izglītojušies vāciskā garā, lika domāt, ka viņu identitāte nav saistīta ar kultūru, kurā viņi bija izglītojušies? Toreiz kā doktorants es par šo procesu nekādas dziļas domas nevarēju izteikt, varēju vienkārši dokumentēt, ka tas notika. Varēju izsekot pārejai no pusvāciskas literatūras, kas bija pirms Atmodas un ar katru gadu tika vairāk latviskota.

Cik lielā mērā šīs izmaiņas bija saistītas ar tā laika intelektuālo gaisotni Eiropā, cik lielā mērā ar ekonomiskām izmaiņām, kas notika Baltijas provincēs?
Es dotu priekšroku psiholoģijai, nevis ekonomikai. Viss process ir saistīts ar faktu, ka pēc dzimtbūšanas atcelšanas bija zemnieku slānis, kas kļuva samērā turīgi, viņi varēja atļauties sūtīt bērnus – pārsvarā dēlus, arī dažas meitas – uz Tērbatu un citām universitātēm. Tomēr mani interesēja tieši domāšanas maiņa, un to nevar izskaidrot ar tīri materiālistiskām teorijām.

Tas liek uzdot jautājumu par padomju laika vēstures pētījumiem, kas bieži bija ļoti ideoloģizēti. Cik lielā mērā tā laika vēstures pētījumi vēl ir izmantojami?
Tas ir sarežģīts jautājums, bet vienkāršā atbilde: daudz var izmantot. Bieži vien speciālistu grāmatas sastāvēja no [marksisma un ļeņinisma] «svēto rakstu» citātiem sākumā, bet pēc tam faktoloģiski ir daudz, ko var izmantot. Nevar visam pārvilkt svītru un teikt, ka tas ir nederīgs. Ir jāprot izdibināt, kas ir paturams un kas atmetams.

Jūs vēsturnieka karjeru turpinājāt, pētot Latvijas zemnieku saimes struktūru. Kas tur atklājās?
Uz šo lietu es koncentrējos vairāk nekā 25 gadus. Konstatēju, ka Baltijā bija ļoti labi avoti – revīzijas, ar kuru palīdzību var izprast tieši latviešu sociālo vēsturi. Revīzijas sākās Latvijas teritorijā 18. gadsimtenī, tas bija nodokļu iekasēšanas instruments Krievijas impērijā. Saskaitīja, cik ir «dvēseļu», par kurām jāmaksā nodokļi. Viss informācijas ievākšanas aparāts tika atstāts baltvāciešu rokās, un viņi radīja ļoti precīzus dokumentus. Citās vietās Krievijas impērijā tik precīzas informācijas nav. 

Izmantojot šīs revīzijas, es piekļuvu jautājumam, kas mani vienmēr interesējis – kas bija tas, ko [vēsturnieks Arveds] Švābe sauc par «latviešu lielģimeni»? Tas bija šīs pētniecības vadmotīvs. 

Ko es konstatēju? Te atgriežamies pie mītiem, jo lielģimenes ideja, par kuru Švābe raksta, ir ideāltips, modelis. Tas noteikti pastāvēja dažādās saimniecībās, kurās radi dzīvoja kopā, precēti dēli dzīvoja pie tēva un radīja lielas ģimeņu kopienas, tomēr vairākumam latviešu tādu nebija. Bija sabiedriskais grupējums, ko sauca par «gājējiem» – puiši, meitas, precēti kalpi. Viņi visu laiku pārgāja no vienas saimniecības uz otru, un šī lielģimenes sajūta pilnīgi atkrita. Saimnieki – cilvēki, kuriem nevis piederēja, bet kas kontrolēja vienu saimniecību – varēja laika gaitā attīstīt tādu lielģimeni. Tātad mans secinājums būtu, ka bija lielģimenes, bet tās bija izņēmuma gadījumi.

Tātad tāds modelis, kāds redzams, piemēram, Virzas Straumēnos, nav uzskatāms par normu?
Tas ir idealizējums. Arī tāpēc, ka liek iedomāties, ka šādā milzīgā cilvēku barā dzīve bija patīkama. Ja esi rietumniecisks individuālists, tā lieta šķiet šaubīga. Tāda idealizācija latviešiem gan nav nekas īpatnējs. Paskaties uz amerikāņu [Loras Ingelsas Vailderas romānu sēriju] Mazā māja prērijā (Little House on the Prairie). Taču iedoma, ka viss mūsdienās ir lejupslīde no šīs idealizētās pagātnes, ir modelis, kas nedarbojas.

Latvieši bieži saka – mēs atšķiramies no citiem, jo esam viensētnieki. Cik neparasts bija šis modelis Eiropas kontekstā?
Tas nav tik neparasti, kā latvieši iedomājas. Viensētu sistēma parādās arī citos reģionos atkarībā no vietējās vēstures un apstākļiem. 

Turklāt latviešos viensēta nenozīmēja, ka viena saimniecība bija pilnīgi atšķirta no visām citām. Pastāvēja «ciemati» un ne tikai Latgalē, arī Rietumlatvijā, kur kaimiņi dzīvoja viens otram diezgan tuvu, cits citu pazina, bieži vien saradojās. Daudzi mani raksti kopā ar amerikāņu kolēģi bija par Piņķu muižu, kuras dokumenti ir apbrīnojami labi. Lai gan Piņķu saimniecības bija sarindotas garā strīpā uz dienvidiem no Babītes ezera, daudzas no šīm sētām bija saradojušās. Ir dažādi sociāli veidojumi, kas radīja ikdienas īstenību un atradās starp lielo sabiedrību un viensētu.

Cik neparasta bija saimnieku un gājēju sistēma? Rietumeiropā ciemos parasti visiem piederēja zeme, lai gan tās nebija daudz, jo mantošanas gaitā tā sadalījās starp visiem dēliem. Savukārt Latvijā bija saimnieki un bezzemnieki. Kā šī sistēma radās?
Sistēma, kurā katras muižas īpašnieks iekasēja nodevas naudā, graudā vai darbā, sākās jau 15., 16. gadsimtā un izpletās pa visu Latvijas teritoriju. Saimniekam, kas negribēja sūtīt savus ģimenes locekļus strādāt muižā, kur darbs parasti bija daudz grūtāks, bija jāpieņem palīgi, kurus sūtīt muižas darbos. 19. gadsimtā lielajās saimniecībās, kurās dzīvoja vidēji 16-17 cilvēku, daļa no gājējiem vienmēr tika sūtīti klaušās. Šāda zemnieku dzīves sistēma viensētās attīstījās kopā ar muižu, kas bija [ekonomiski] orientēta uz ārējo pasauli. Šīs divas lietas ir cieši saistītas viena ar otru.

Tātad saimnieku un gājēju sistēma bija veids, kā muižai nodrošināt klaušu darbaspēku, tas bija sociālās un ekonomiskās kontroles mehānisms.
Tā varētu to vērtēt. Citās vietās, kur nebija viensētas, piemēram Polijā, zemes īpašniekiem, muižniekiem, bija jārada mehānisms, kā izmantot sādžas, lai tās noorganizē darbaspēku, ievāc nodokļus. Latviešu sistēmā muižas īpašnieks vai muižkungs sarunāja šīs lietas ar atsevišķiem saimniekiem.

Jūs tagad pētāt latviešu trimdu. Kāds ir pētījuma mērķis?
Es sāku domāt par šo grāmatu tūlīt pēc Baltijas vēstures iznākšanas, tas ir nākamais lielais projekts. Konstatēju, ka neeksistē neviena monogrāfija ne par latviešu, ne igauņu, ne lietuviešu trimdu. Domāju, būtu labi, ja angļu valodā tāda būtu.

Tātad grāmata būs angliski?
Jā, tā ir auditorija, uz kuru grāmata mērķēta. Tajā varēs lasīt stāstu, kurš sākās 1944. gadā un beidzās 1991. gadā. Bet, jo vairāk sāku par šo tēmu domāt, jo sarežģītāka tā kļuva. Tagad projekts virzās uz beigām, man ir liels manuskripts, kas noteikti būs jāīsina. Esmu lietojis daudzus no pieejamiem avotiem, bet to klāsts ir milzīgs. Pēdējais solis bija izpētīt periodiku [Latvijas Nacionālajā bibliotēkā], ceru, ka nākamgad būs tāds [manuskripts], ko es varētu izsūtīt pārskatīšanai dažiem kolēģiem.

Pētījums būs par politiku, kultūru, trimdas sabiedrību?
Gribētos daļēji novirzīt trimdas izpratni no politiskā plāna sociālās vēstures virzienā. Tas ir manai domāšanai tuvāks. Politiskais aspekts nav nenozīmīgs, tie ir visādu veidu veiksmes stāsti, kuriem vēlāk bija arī rezultāti. Savukārt trimdas sociālā dimensija nav labi aprakstīta, un es gribētu šīs lietas savest kopā, lai radītu pilnīgāku kopainu.

Vai ir jau kādi provizoriski secinājumi?
Visi 50 gadi sastāvēja no mijiedarbības starp latviešu milzīgo izkliedētību, kas nekad nav īsti izanalizēta, un kopienas sajūtas pastāvēšanu. Nezinu, cik ilgi tas būtu varējis turpināties. Latviešu tendence organizēties bija ļoti izteikta, tika radītas visādas lietas, kas uzturēja valodu un kopības sajūtu. Tajā pašā laikā bija otra dimensija, ka cilvēki pielāgojās vietējām sabiedrībām, daudzi asimilējās.

Iespējams, tas ir vēl viens mīts, bet bieži dzird apgalvojumu, ka latvieši bija labāk organizēti, politiski efektīvāki trimdā nekā igauņi vai lietuvieši. Vai pētījums to apstiprina?
Vienā vārdā uz to nevar atbildēt. Igauņiem trimdas struktūra bija citāda nekā latviešiem. Milzīgs skaits igauņu palika Zviedrijā, kādi 30 tūkstoši, un tas bija viņu lielais centrs, lai gan daļa pārcēlās arī uz Toronto. Lietuviešiem bija milzīga trimda jau pirms Otrā pasaules kara, tāpēc lietuviešu bēgļi, dīpīši (displaced persons jeb pārvietotās personas, kas pēc kara dzīvoja bēgļu nometnēs Rietumeiropā –  red.), tūlīt varēja iekļauties eksistējošos tīklos, nemaz nerunājot par katoļu baznīcu. Lai saprastu, kas bija efektīvāks, būtu jānosaka kritēriji. Bija arī kopējās baltiešu organizācijas, kuras arī bija diezgan efektīvas.

Grāmata par Baltijas valstu vēsturi ir pārtulkota arī krieviski, jūs tikāties ar krievu lasītājiem šeit Rīgā. Kā gāja?
Grāmatu pārtulkoja izdevniecība Ves mir Maskavā. Man martā paziņoja, ka tāds tulkojums ir iznācis, un ar grāmatnīcu Polaris norunājām, ka es varētu atnākt parunāt ar publiku. Tas bija ļoti patīkams vakars. Bija atnākuši kādi 25 cilvēki. Pirmo reizi savā akadēmiskajā dzīvē nezināju, kāda varētu būt publika šadā pasākumā, jo es nezinu, kā viņi par šīm lietām domā. Tāpēc drusciņ nervozēju. Es uzstājos angliski kā amerikāņu zinātnieks, man nodrošināja ļoti labu tulku, un mēs labi komunicējām.

Interesanti, ka grāmata jau ir iznākusi krieviski, bet vēl nav izdota latviski.
Ir bijušas sarunas ar Jumavu, bet projekts vēl nav pabeigts.

Kas ir stiprās puses, un kādi ir trūkumi vēstures pētījumos, kas notikuši Latvijā 25 gados kopš neatkarības atgūšanas?
Šajā laikā ir savienojusies vēstures rakstīšana Latvijā ar pirmskara laika un ar trimdas vēstures rakstīšanas tradīcijām. Negatīvais visiem ir zināms – trūkst līdzekļu. Vajadzētu būt četras vai piecas reizes vairāk vēsturnieku.

Iecienītas vēstures grāmatas

Fernand Braudel. The Mediterranean. Galvenais Francijas Annales skolas vēsturnieks, iespaidojis vairākas Rietumu vēsturnieku paaudzes.

Marc Bloch. Feudal Society. Pēc Braudela, galvenais Annales skolas vēsturnieks. Šī grāmata gandrīz ievilka mani viduslaiku vēstures laukā.

Peter Laslett. The World We Have Lost. Par angļu vēsturi 17. gadsimtā. Viens no ietekmīgākajiem modernās socialās vēstures pamattekstiem.

Andrejs Johansons. Latvijas kultūras vēsture 1710-1800. Labs piemērs aprakstam par skaitliski mazu, bet daudzvalodu un daudzkultūru sabiedrību.

Modris Eksteins. Rites of Spring: The Great War and the Birth of the Modern Age. Vēl joprojām pārliecinošs ievads «modernisma» pagriezienā Rietumu pasaules vēsturē.

CV

Dzimis 1940. gadā Rīgā
1969 Doktora grāds vēsturē Hārvarda Universitātē, disertācija par latviešu nacionālo atmodu
1967-1974 Pasniedzējs un asociētais profesors Bostonas Koledžā
1975-2006 Profesors Aiovas štata universitātē, 10 gadus bijis arī vēstures fakultātes dekāns
1995 Stenforda Universitātes izdevniecība izdod grāmatu The Latvians: A Short History
2011 Kembridžas Universitātes izdevniecība izdod grāmatu A Concise History of the Baltic States
2016 Iznāk Baltijas vēstures grāmata krievu tulkojumā

Ir iesaka

Posted on novembris 16, 2016 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


17. novembris. IZRĀDE. KLUSĀ DABA AR RESNO PUISĒNU DAILES TEĀTRĪ. Gados jauns datoru ģēnijs dzīvo kopā ar trim tantēm. Rūpējoties par māsasdēlu, viņas puisim nolīgst prostitūtu. Taču viss nav vienkārši – Pompīlijs ir resns un jūtīgs. Galvenajā lomā – Artis Robežnieks, tantes – Olga Dreģe, Akvelīna Līvmane, Lidija Pupure. Režisors Mihails Gruzdovs. Biļetes cena 16, 18 €. Bilesuparadize.lv

17. novembris. IZSTĀDE. PRIEKŠKARA PASLĒPES NACIONĀLAJĀ MĀKSLAS MUZEJĀ. Izstāde veidota kā mākslinieka Jura Dimitera radošās darbības retrospekcija. Varēs apskatīt gandrīz 350 mākslas darbu – zīmējumus, gleznas, plakātus, scenogrāfiju, fotogrāfijas, kā arī mākslas darbu skices. Lnmm.lv

17. novembris. KONCERTS. BRIT FLOYD. SPACE AND TIME CONTINUUM KONCERTZĀLĒ PALLADIUM. Iespaidīgas gaismas, jauns videodizains un vēl lielāka skatuve – Rīgā atkal varēs izbaudīt leģendārās angļu rokgrupas mūziku. Vērienīgajā šovā tiks atskaņoti klausītāju iemīļoti skaņdarbi no Pink Floyd albumiem. Biļetes cenas 35-81 €. Bilesuserviss.lv

23. novembris. KONCERTS. MĀRTIŅŠ BRAUNS – 65 NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Koncerta pirmajā daļā simfoniskā poēma Remonts un kora mūzika kopā ar Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri. Otrajā daļā cikls Ūdens ar Igo vārdiem un populārākās komponista dziesmas. Biļetes cena 15-40 €. Bilesuparadize.lv

Kinojaunumi

Posted on novembris 16, 2016 by - Kino


oooo Svelmainais līcis / Ma Loute. Franču režisora Bruno Dimona darbs ir oriģināla groteska par noslāņotu sabiedrību. Izmantojot galējības un pārspīlējumus, režisors portretē buržuāziju kā amorālus, infantilus idiotus, turpretim strādnieku šķiru kā visīstākos briesmoņus. Ar dažiem šausmeņu cienīgiem ielaidumiem šī sirreālisma un Renē Magrita motīvu caurstrāvotā filma ir aizkustinošs un traģikomisks autorkino vēstījums par divu radikāli atšķirīgu pasauļu tikšanos gleznainajā Ziemeļjūras piekrastē. Splendid Palace no 19. novembra.

Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt / Fantastic Beasts and Where to Find Them. Pavērsiens, kas, iespējams, iepriecinās Harija Potera pielūdzējus. Dž. K. Roulinga debitē kā scenārija autore un kopā ar režisoru Deividu Jeitsu ir filmā pārvērtusi pašas sarakstīto grāmatu, protams, atvasinātu no leģendārās Potera sērijas. Ņujorkā norisošie burvestību pilnie notikumi virpulī ir ierāvuši iespaidīgu aktieru ansambli: Džoniju Depu, Kolinu Farelu un Ediju Redmeinu. Neesmu redzējusi. No 18. novembra.

LUX filmu dienas. Eiropas Parlamenta balvai nominēto filmu izlase ir spēcīga – Kannu kinofestivālā pirmizrādītā sirsnīgā Šveices animācija Mana dzīve kā ķirbjagalvai (Ma vie de courgette) par māti zaudējuša zēna dzīvi, kā arī vācu režisores Marenas Ades Kannu kinofestivāla hits, tēva un meitas attiecību traģikomēdija Tonijs Erdmans – abas savu valstu kandidātes Oskara nominācijai. Programmā arī franču sociālā drāma Atverot acis – stāsts no Tunisijas par jaunības sapņu un tradīciju sadursmi. Ieeja bez maksas, iepriekš piesakoties [email protected]. Splendid Palace 20., 21. un 22. novembrī.

Runāt nenozīmē pateikt

Posted on novembris 16, 2016 by - Recenzija

Filma Tas ir tikai pasaules gals – neglītie zvaigžņu tuvplāni

Divdesmit septiņi gadi, sešas pilnmetrāžas filmas, no kurām piecas ir pirmizrādītas pasaules svarīgākajā kinofestivālā Kannās, kritiķu un publikas sajūsma – kvebekiešu režisora Ksavjē Dolana karjeras panākumi ir kas tāds, par ko kinopasaulē sapņo daudzi, taču sasniedz tikai retais. Ir grūti iedomāties, kur nu vēl aptvert ekspektācijas un spiedienu, kuru, veidojot savus darbus, izjūt jaunais režisors. Pieņemu, ka Dolans uz to atbildētu sev raksturīgajā politkorektajā, mazliet vīzdegunīgajā nesatricināmībā, sakot, ka filmas viņš vispirms veido sev un apkārtējo viedoklis ir otršķirīgs. 

Taču maijā, nākamajā dienā pēc Tas ir tikai pasaules gals pirmizrādes Kannās, preses konferencē bija cita aina – jaunais autors bija uztraucies. Jo pasaules ietekmīgākajos kinoizdevumos jau cirkulēja krasi atšķirīgi viedokļi par Dolana jaunāko veikumu – daudzi nepavisam ne glaimojoši. Uz tiem Dolans «šāva atpakaļ», apsūdzēdams žurnālistus naida kultivēšanā un pasludinot Tas ir tikai pasaules gals par savu labāko filmu. Viņam par prieku, tā no kinofestivāla žūrijas saņēma arī Grand Prix.

Izaudzis

Taču interesanti – vai šāds režisora apgalvojums skanētu arī citos apstākļos, spīta nemudināts? Jo Ksavjē Dolana filmogrāfijā noteikti ir bijuši darbi, kas cilvēcisko attiecību turbulences un sāpes ir spējuši atainot gudrāk un trāpīgāk. Atcerieties, piemēram, skarbo mātes un dēla attiecību stāstu filmā Māmiņa vai klaustrofobisko psiholoģisko trilleri Toms fermā. Tiesa, Tas ir tikai pasaules gals iezīmē jaunu «ēru» režisora karjerā – pirmo reizi viņš strādā ar tik pazīstamiem aktieriem un dramaturģisko materiālu. Režisors no pārsvarā festivālu vidē un arthouse kinoteātru repertuārā pazīstama autora ir pārtapis jaunā «klasiķī», ar kuru sadarboties ir gatavas pasaules mēroga kinozvaigznes. 

Visas lomas jaunākajā filmā spēlē izcili franču aktieri: Mariona Kotijāra, Gaspārs Uljels, Vinsents Kasels, Lea Seidū un Natālija Beja. Savukārt filmas scenārija pamatā ir franču dramaturga Žana Lika Lagarsa tāda paša nosaukuma populārā teātra luga. Stāsts par hronisku nespēju saprasties ar tuvākajiem, un šādas mokas ir īsteni «dolaniska» tēma, pie kuras režisors atgriežas gandrīz katrā savā kinodarbā. 

Pazīstama tēma

Jaunākajā filmā Dolans acīmredzot ir vēlējies uzsvērt neveselīgu ģimenisko attiecību absurdumu, turklāt to darīt vizuāli konceptuālā valodā – ar tuvplāniem. Galvenais varonis, neārstējami slims rakstnieks, ir atgriezies mājās, lai pavēstītu drūmo ziņu ģimenei, taču tiek ierauts neapstādināmā vāvuļošanā, nevienam tā arī īsti neko nepasakot. Režisors šo traģisko attiecību teātri filmē pārsvarā tuvplānos, tā parādīdams varoņu uzbāzīgumu un brīžam agresiju pret ilgi gaidīto «pazudušo dēlu». Režisors apzināti slavenos aktierus parāda neglaimojošā viepļu galerijā, kurā katru tēlu definē nedrošība un bailes. Lai arī efekts ir graujošs un liek līdzizdzīvot galvenā varoņa smakšanu sarunās un situācijās ar ģimeni, filmai tomēr ir būtisks trūkums: personāžu attiecībās un to haotiskajās izpausmēs trūkst skaidrības un dramaturģiska pamatojuma, kāpēc uz ekrāna redzamo ļaužu attiecībās valda tāds augstspriegums. 

Toties nevajadzīgu sentimentu, lai uzsvērtu ģimenes etīžu traģiskumu, Dolans netaupa – beigts putniņš uz kājslauķa un citas alegorijas atstāj sajūtu, ka autors vēlas, lai skatītājs stāstu aprītu nedomājot, nevis censtos izlobīt tā jēgu un nianses. Taču Dolana ģimenisko attiecību iztirzājumam piemīt arī dabisks dramatisms. Filmā atainotā  hroniskā lietu noklusēšana un cilvēciskās nedrošības dažādās sejas, par laimi, ir vienkārši tveramas un līdzpārdzīvojamas. Tas ļauj filmas skatīšanos, par spīti vājajām vietām, nepadarīt par bezkaislīgu un veltu pieredzi. 

Un galvenais – nedrīkst zaudēt ticību Ksavjē Dolanam kā nozīmīgam autoram. Šī filma rāda, ka arī ģēniji ir tikai cilvēki, kuri nav spējīgi štancēt vienu meistardarbu pēc otra. Viņu filmas labāk skatīties brīvam gan no beznosacījumu sajūsmas, gan pārlieku augstām cerībām, kas gandrīz vienmēr beidzas ar vilšanos.

oooc

Tas ir tikai pasaules gals / Juste la fin du monde. Rež. Ksavjē Dolans. Kino no 18. novembra.

Putniņš, būrītis un…

Posted on novembris 16, 2016 by - Recenzija

Jaunā Rīgas teātra izrāde Lakstīgalu māja – ironiska kriminālspēle

Savai debijai režijā aktrise Kristīne Krūze izvēlējusies it kā nepretenciozu, bet stilīgu materiālu – Agatas Kristi kriminālstāstu. Raksturojot iestudējumu reklāmas vārdiem – tas ir izklaidējošs populāras «vieglā žanra» rakstnieces darbs ar seriālu aktrisi (izrādē spēlē Sandra Kļaviņa) galvenajā lomā. Un publika uz piedāvājumu ir atsaukusies sirsnīgi: Lakstīgalu māja ir izpārdota. Jaunajā Rīgas teātrī izklaidējošu izrāžu tikpat kā nav, Latvijā nez kāpēc maz iestudē detektīvžanra darbus (bet tie šobrīd ir megapopulāri), tāpēc skaidrs – izrādei būs veiksmīgs mūžs. Taču vairāk par šo gandrīz vai tehnisko konstatējumu, protams, intriģē jautājums – kā izdevusies aktrises debija režijā?

Izrāde stāsta par kādas jaunlaulātas sievas piepešo atklāsmi: viņa par vīru nekā nezina. Stāsta burtiskā nozīmē, jo Kristi darbs nav dramatizēts – Sandra Kļaviņa, lai arī iemiesojas galvenajā varonī Aleksā, tomēr nepārtrauc runāt par viņu trešajā personā un brīžam pārmetas tēlot arī, piemēram, vīru vai dārznieku, kad Kristi varoņi savstarpēji sarunājas. Sandra Kļaviņa spēlē artistiski, netaupot krāsas un spilgtus groteskus triepienus, nebaidoties izskatīties smieklīga vai nepievilcīga, tāpēc iesākumā, aizraujoties ar aktrises koķetērijas virāžām, šī izrādes īpatnība nekrīt acīs. Kad iekrīt, tā vispirms liekas veiksmīgs atradums. Taisnība taču, ka Kristi darbus bieži lasa nevis sižeta, bet gan stila dēļ. Tāpēc, stāstu dramatizējot, britu kriminālguru tēlojumus neizbēgami nāktos īsināt, aizstājot ar konkrētu darbību. Tomēr ar laiku radioteātra piegājiens apnīk. Taču, skatītājam par laimi, tieši tad izrādās, ka Krūzes režijas darbs nav tik vienkāršs – ārpus runātā teksta eksistē vēl cits stāsts.

Vidi, kurā notiek izrāde, režisore veidojusi kopā ar Austru Hauku, un spēles telpā atrodas tikai rakstāmgalds, divi krēsli, kafijas galdiņš. Toties telpu cieši iekļauj sienas, kas apgleznotas ar pin up bildītēm. Ar Otro pasaules karu ikoniski sasaistītas, savulaik – viegli pornogrāfiskas, mūsdienās – stilīgi kičīgi attēli ar pusapģērbtām meitenēm koķetās pozās, komentē aptuveno darbības laiku. Bet – ne tikai. Uzmanību saista tas, ka dāmas plakātos redzamas, tikai un vienīgi apdarot mājas soli. Sekss un mājsaimniecība: tēmas ir gluži kā sienas, kas izrādes telpu sašaurina līdz klaustrofobiskiem apmēriem, vai kostīmu mākslinieces Janas Čivželes kleitiņa, kas iežmiedz aktrisi – it kā stilīgi un smuki, tomēr acīmredzami nekomfortabli. Šis nav tas pin up, kas patīk feministēm – sievietes ķermeni glorificējošs, atbrīvojošs. Skatījums ir rotaļīgs tikai virskārtā un ar laiku sāk izrādes varoni nomākt. Taču Lakstīgalu māja iegūst nepārprotamu zemtoni: tā stāsta par sievietes sociālajām lomām un spēju (vai nespēju) ar tām sadzīvot.

Dramatiskajā teātrī darbojas nerakstīts likums – būtiski ir tikai tas, kas notiek (nevis tas, ko aktieri runā), tāpēc Krūzes izrāde atšķiras no Kristi stāsta. Kristi varoni apdraud krimināls noslēpums. Taču JRT izrādes varone uz skatuves ir viena un pilnīgā drošībā. Nekādu briesmu nav. Ir – nogarlaikojusies mājsaimniece, kura izkrāso apnikušo mājas soli ar nomoda sapni. Varbūt viņa domā par savu dzīvi, varbūt iedomājas sevi kriminālromāna varones lomā, un spēle aizrauj – stāsts kļūst aizvien krāsaināks. No jautājošām intonācijām izlobās pārliecība, un Aleksa pārtop sava stāsta varonē, apdraudētā sievietē, kurai ar izveicību jāpieveic nelieši un kuru (cerams) izglābs mīļotais. 

Lakstīgalu māja, protams, ir anekdote – paradoksāls joks, ironiska spēle. Lai gan izrāde pieļauj otru – drūmāku un dramatiskāku interpretāciju. Tajā varoni tiešām apdraud, tikai ne fiziski, bet simboliski – vīrieša skatījums, tēls, kuram viņa cenšas atbilst, bet kas viņai iekšēji ir svešs. Ik pa laikam Aleksa atceras, ka jāieņem plakātos redzamās pozas, reizēm – tiešām koķetējot. Taču tikpat bieži ar jūtamu nepatiku, apgrūtinājuma sajūtu, it kā viņa pildītu lomu, ko no viņas kāds gaida. Vīrs, skatītāji, sabiedrība – kas to lai pasaka…

Kuru stāstu savā debijas izrādē gribējusi izstāstīt režisore, līdz galam izlobīt īsti neizdodas. Tomēr izrāde ir Latvijas teātrim neierasti ambiciozs iesācēja darbs.

oooc

Lakstīgalu māja. Nākamās izrādes 11., 13. un 14. decembrī.