Runāt nenozīmē pateikt

Filma Tas ir tikai pasaules gals – neglītie zvaigžņu tuvplāni

Divdesmit septiņi gadi, sešas pilnmetrāžas filmas, no kurām piecas ir pirmizrādītas pasaules svarīgākajā kinofestivālā Kannās, kritiķu un publikas sajūsma – kvebekiešu režisora Ksavjē Dolana karjeras panākumi ir kas tāds, par ko kinopasaulē sapņo daudzi, taču sasniedz tikai retais. Ir grūti iedomāties, kur nu vēl aptvert ekspektācijas un spiedienu, kuru, veidojot savus darbus, izjūt jaunais režisors. Pieņemu, ka Dolans uz to atbildētu sev raksturīgajā politkorektajā, mazliet vīzdegunīgajā nesatricināmībā, sakot, ka filmas viņš vispirms veido sev un apkārtējo viedoklis ir otršķirīgs. 

Taču maijā, nākamajā dienā pēc Tas ir tikai pasaules gals pirmizrādes Kannās, preses konferencē bija cita aina – jaunais autors bija uztraucies. Jo pasaules ietekmīgākajos kinoizdevumos jau cirkulēja krasi atšķirīgi viedokļi par Dolana jaunāko veikumu – daudzi nepavisam ne glaimojoši. Uz tiem Dolans «šāva atpakaļ», apsūdzēdams žurnālistus naida kultivēšanā un pasludinot Tas ir tikai pasaules gals par savu labāko filmu. Viņam par prieku, tā no kinofestivāla žūrijas saņēma arī Grand Prix.

Izaudzis

Taču interesanti – vai šāds režisora apgalvojums skanētu arī citos apstākļos, spīta nemudināts? Jo Ksavjē Dolana filmogrāfijā noteikti ir bijuši darbi, kas cilvēcisko attiecību turbulences un sāpes ir spējuši atainot gudrāk un trāpīgāk. Atcerieties, piemēram, skarbo mātes un dēla attiecību stāstu filmā Māmiņa vai klaustrofobisko psiholoģisko trilleri Toms fermā. Tiesa, Tas ir tikai pasaules gals iezīmē jaunu «ēru» režisora karjerā – pirmo reizi viņš strādā ar tik pazīstamiem aktieriem un dramaturģisko materiālu. Režisors no pārsvarā festivālu vidē un arthouse kinoteātru repertuārā pazīstama autora ir pārtapis jaunā «klasiķī», ar kuru sadarboties ir gatavas pasaules mēroga kinozvaigznes.