Rimanta Ziedoņa Pastaiga – paradoksalitātes un pašironijas pilni stāsti
Rimants Ziedonis debitējis literatūrā 18 gadu vecumā kā dzejnieks žurnālā Liesma, tad dzejas krājumam Atvēzējies glāstam seko proza – stāstu krājums Dzīves pieredze un ziepju burbuļi. Nesenākā pagātnē labāk pazīstams kā dokumentālās literatūras autors, rakstījis gan par latvieti Arvīdu Blūmentālu, krokodilu mednieku Austrālijā, gan par Latvijas mežiem, kājām izstaigājis Lietuvas pierobežu. Nupat iznākušajā stāstu krājumā Pastaiga ir pa druskai no tā visa – gan prozā rakstīta dzeja, gan dokumentālos faktos balstīts stāsts par Kurzemes bēgļiem, gan arī pieminēta krokodilu ferma Austrālijā, ko pēdējā stāstā Vēstule stāstītājs atstāj mantojumā tuviniekiem.
«Visu mūžu mani salīdzina ar tēvu» – nopūtai līdzīgs ir virsraksts intervijai ar Rimantu Ziedoni 2014. gada žurnālā Pastaiga, kurai uzduros, dzenājot kopā literāta radošo biogrāfiju. Grūti nesalīdzināt – krājumā Ziedoņu zīmolam vistuvākais ir pirmais stāsts Bērni. Tāda pati runāšana, it kā nevēršoties ne pie viena, taču ar nelielām valodas huligānībām ik pa brīžam pārliecinoties, ka esi sadzirdēts, ka lasītājs vēl tepat. Savas patības, distances uzsvēršana. No eksaktajām zinātnēm aizgūts sistemātiskums, iztirzājot kādu jau pamatos absurdu un tikai mākslas robežās pastāvošu apgalvojumu. Un tad vēl Vinnija Pūka cienīgā Patiesi Būtisko Vārdu rakstīšana ar lielajiem sākumburtiem.
Stāstā autors runā par Lielo Visuma Kāpostu, no kura dzimst bērni, un mēs sev glaimojam, uzskatot, ka zinām, kā bērni rodas. Manu uzmanību drīzāk notur nevis «ziedonismu» un Visuma mērogi, bet gan tas, kā autora rakstītajā tas spēj sarauties arī «rieksta čaulā», ļoti personiskā pieredzē, stāstot par sava bērna piedzimšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.