Grāmatas Eneagramma. Deviņas dvēseles sejas autors, vācu luterāņu mācītājs Andrēass Eberts viesojās Rīgā, piedāvājot savu metodi, kā cilvēkam labāk iepazīt sevi
Dzīvespriecīgs sešdesmitgadnieks linu kreklā un minerālūdens pudeli rokā karstajās jūnija dienās viesojas Latvijā, vēlēdamies izskaidrot eneagrammas metodi (no sengrieķu valodas ennea – deviņi, gramma – modelis). Tās pētīšanai luterāņu mācītājs pieķērās pirms 25 gadiem, iedziļinādamies agrīnās kristietības tuksneša tēvu tradīcijā. Sarakstīja grāmatu, kas Vācijā izdota pusmiljonā eksemplāru, nu iztulkota arī latviski. Grāmata stāsta par deviņiem cilvēka personības tipiem un mudina iepazīt, kuram tipam piederat jūs. «Numur divi,» par sevi saka Eberts un intervijā stāsta, kā šī atziņa palīdzējusi viņam tikt galā ar saviem dēmoniem.
Kas jums lika iedziļināties cilvēka rakstura nepilnībās un domāt, ka ar tām kaut kā jācīnās?
Katram cilvēkam ap 40-45 gadu vecumu jāsāk pārdomāt, vai līdzšinējā dzīve ir tāda, kādu viņš vēlas dzīvot arī turpmāk. Dzīves pirmajā pusē cilvēkam izveidojas raksturs, ego – katram savs, unikāls. Savā raksturā es pamanīju, ka man ir svarīgi citiem palīdzēt, būt noderīgam. Tas deva jēgu manai dzīvei.
Vai tā nav augstprātība?
Vispirms pateikšu, ka 35 gadu vecumā es piedzīvoju pirmo izdegšanu – biju vairāk atdevis citiem, nekā ieguldījis sevī. Nepratu pats par sevi parūpēties. No bērnības biju iemācījies, ko nozīmē rūpēties par citiem, bet sevi biju pametis novārtā. Man likās, ka tas ir kristīgi – vienmēr būt noderīgam un nedomāt par sevi. Taču es sapratu, ka tā nevar turpināties.
Paņēmu [mācītāja darbā] pauzi uz gadu. Aizbraucu uz Ameriku, lai satiktos ar senu draugu un garīgo skolotāju, franciskāņu mācītāju Ričardu Roru. Pirmo reizi viņu satiku, kad man bija 24 gadi. Tā bija vērtīga tikšanās. Un tad pēc desmit gadiem aizbraucu pie viņa ciemos. Sagadīšanās pēc Ričards tolaik vadīja četrus vakarus garu semināru par eneagrammu. Ieminējos, ka labprāt uzrakstītu grāmatu par to. Viņš piekrita, un es ķēros klāt. Tolaik, 1988.gadā, bija maz šādu grāmatu. Es skatījos Bībelē, kā liecības par cilvēkiem atbilst eneagrammas tipiem, pētīju slavenus politiķus, aktierus. Taču svarīgākais – šīs grāmatas rakstīšana bija kā terapija man pašam. Jau zināju, ka esmu numur divi. Iepazinu savu raksturu dziļāk, un tas bija diezgan sāpīgi.
Kas ir tas jūsu tips numur divi?
Palīdzētājs, kuram liekas, ka viņa dzīvei ir jēga tikai tad, ja viņš palīdz citiem. Jūs prasījāt, vai tā nav augstprātība. Ir! (Smejas.) Bet kādu laiku pats to nepamana. Eneagramma rāda – katram raksturam piemīt tumšā puse, kristietībā to sauc par grēku. Otrā, manējā, tipa cilvēku grēks ir iedomība, augstprātība.
Vai nav tā, ka visai kristīgajai pasaulei piemīt šī augstprātība – gribēt citus ārstēt?
Vēsturiski vienmēr tā bijis, to sauc par tuvākā mīlestību, kas tiek kultivēta. Tas jau nav pavisam nepareizi… Problēma ir tad, kad rodas pārspīlējumi. Tad parādās ēnas puse – iedomība. Apkārtējie to pamana, bet pats pamana pēdējais. Līdz brīdim, kad izproti sava rakstura musturu, ir diezgan grūti sadzīvot ar apkārtējiem, jo nesaproti, kāpēc viņi tevi atraida. Tu taču gribi tikai labāko!
Jūs prasījāt, kāpēc cilvēkam jāmaina savas ēnas puses. Kad cilvēks tās izprot, dzīve ar tām viņu vairs neapmierina. Pamani, ka esi arī kaut kas cits, nevis tikai «palīdzētājs citiem». Cilvēkam ir svarīgi saprast, kas viņam pašam ir labi, kas dara laimīgu, ne tikai tas, kā viņš var padarīt laimīgus citus. Pretējā gadījumā sanāk, ka tu vienkārši izmanto cilvēkus, kuriem dari labu, jo pats jūties labi par to, ko viņu dēļ esi darījis. Psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs ir teicis, ka nevienam viņa pacientam nav bijis tā, ka dzīves otrajā pusē nebūtu jārisina neviens garīgs uzdevums. Garīgs nenozīmē uzreiz reliģisks. Jautājums – kas es esmu savā būtībā? Kas esmu aiz visām maskām, lomām, ko dzīves laikā valkāju?
Šie jautājumi taču pasaules vēsturē uzdoti neskaitāmas reizes, un dižgari uz tiem atbildējuši. Kāpēc jums bija vajadzīga paša rakstīta grāmata?
Labs jautājums! Mēs nezinām, kas eneagrammu radījis, taču ir dziļas saknes – 3.-4.gadsimts, Ēģiptes kristīgie tuksneša tēvi. Toreiz no lielajām pilsētām daudzi devās prom. Desmitiem tūkstošu devās uz tuk-snesi meklēt Dievu. Viņi muka no lielpilsētu dēmoniem, bet tad pamanīja, ka dēmoni – viņu pašu raksturs – dodas līdzi. (Smejas.) Viņi pamanīja, ka dēmoni nedzīvo ārpusē, bet mūsos pašos. Daži no tuksneša tēviem sāka pētīt, kas tad cilvēkam liedz tuvoties Dievam, savai būtībai. Zināmākais no šiem tuksneša tēviem bija Evagrijs no Pontas. Viņš teicis, ka ir deviņi cilvēka rakstura dēmoni – viņš tās sauc par domām jeb kaislībām, kas rodas cilvēka prātā, tad pārņem emocijas un rosina cilvēku darboties. Sākotnēji tās daudz apsola, bet netur savus solījumus.
Katrā no mums ir šīs deviņas kaislības, un katrs no mums pret vienu no tām ir uzņēmīgāks. Eneagrammas ceļš palīdz atrast, ar kuru no deviņām mums katram jāstrādā. Daudzviet pasaulē vadot kursus par enea-grammu, redzu, ka cilvēki atbilst deviņiem tipiem. Korejā, ASV vai Vācijā numur divi ir numur divi, un numur pieci ir numur pieci. Neatkarīgi no kultūras, kādai pieder.
Jo vairāk ar šo teoriju nodarbojos, jo skaidrāk saprotu, ka nav tik svarīgi cilvēkam strādāt ar savu tumšo pusi. Pēc eneagrammas teorijas, katrā cilvēkā sākotnēji ir deviņas idejas, kuras Dievs plāno caur viņu īstenot. Katrā no mums ir dvēseles bērns, patiesā būtība. Taču pirmajos dzīves gados bieži notiek tā, ka iekšējais bērns nevar attīstīties. To bremzē apkārtējās vides ietekme, vecāki, skola. Rodas pieredze, ka mūs nesaprot, nepieņem. Tad mēs mēģinām pielāgoties apkārtējai videi, jo ļoti gribam būt mīlēti. Patieso būtību noslēpjam tik dziļi, ka tā gandrīz izzūd.
Kāds ir jūsu personiskais stāsts?
Manī ieliktā galvenā Dieva ideja ir brīvība. Tas ir kaut kas brīnišķīgs, bet es ar šo brīvību nevarēju dzīvot. Man bērnībā patika daudz spēlēties, bet māte neļāva. Viņa teica: par daudz! Mans dvēseles bērns ir mākslinieks, bet man neatļāva to izpaust. Mātei bija daudz problēmu, un man tika signalizēts, ka man kā bērnam jāparūpējas par māti. Tā no mākslinieka izveidojās palīdzētājs.
Kur bija tēvs?
Mans tēvs bija slims. Viņš bija mākslinieks un, ja nebūtu slims, noteikti manī attīstītu mākslinieciskās tieksmes. Kopumā neatkarīgi no tā, kādi bijuši mūsu individuālie apstāk-ļi, mēs visi reiz esam izjutuši apspiestību – to, ka nav ļauts būt tādiem, kādi esam.
Tomēr piedzīvotās traumas jums lika iedziļināties sevī. Tādā veidā sanāk, ka tās nākušas par labu?
Jā. Deviņi cilvēka rakstura musturi ir ļoti radoši, tie ir izdzīvošanas stratēģijas. Avārijas risinājumi, kas kādu laiku labi funkcionē. Tie mums palīdz izveidot stipru ego. Taču parasti dzīves otrajā pusē cilvēkiem uznāk pārdomas par savu ego. Tad mēs domājam, vai tāds kā tagad gribēšu dzīvot arī 70-80 gadu vecumā? Bieži vien atbilde ir «nē». Parasti tieši krīžu, šķiršanās, dažādu grūtu brīžu laikā cilvēks aizdomājas par to, vai lomas, ko viņš spēlē, patiešām ir harmonijā ar viņa būtību.
Kādā mērā jūs kā luterāņu baznīcas mācītāju ir ietekmējis tas, ka esat sakņots vācu kultūrā?
Darbošanās ar eneagrammu izmainīja arī manu teoloģijas izpratni. Tradicionālā baznīca uzskata, ka esam grēcinieki, mūsos nav nekā laba un garīgajā ziņā pilnīgi varam kļūt tikai tad, ja ticam Kristum, kurš miris par mums. Pat ticība ir Dieva žēlastība – vai nu tā tiek dota, vai ne, pats neko nevari darīt lietas labā. Eneagramma man palīdzēja attīstīt mistiskāku dzīves skatījumu. Tā noņēma tradicionāli kristīgo duālistisko uztveri, ka augšā ir labais Dievs, bet apakšā sliktie cilvēki. Eneagramma palīdzēja saprast, ka Dievs ir klātesošs cilvēkā, viņš ir daļiņa no tevis. Līdz ar to, strādājot ar sevi, cilvēks palīdz arī pasaulei. Ir jāattīsta Dieva dāvanas sevī, nevis jābaidās no sevis!
Puse no risinājuma jau ir, ja cilvēks apzinās savus trūkumus, nosauc tos vārdā. Esmu sastapis cilvēkus, kuri, apzinoties savu eneagrammas tipu, sākuši raudāt vai smieties.
Par to runā visdažādākās psiholoģijas skolas, bet – ko cilvēkam var palīdzēt apzināšanās, ka viņš ir «eneagrammas tips divi»?
Man bija tā: sākotnēji sapratu labās lietas, ko varu darīt, būdams «tips divi», un vienlaikus sliktās lietas – ka, palīdzot citiem, aizmirstu par sevi. Tagad atšķirība ir tajā, ka es vairs neidentificējos ar palīdzētāja lomu. Zinu, ka to protu, bet es tas neesmu. Tas ir labi gan man, gan citiem. Vairs nemanipulēju ar savu palīdzētāja lomu.
Mani garīguma vēsturē ir aizkustinājis Asīzes Francisks: pēc manas analīzes, viņš atbilst septītajam tipam – tie ir cilvēki, kuri domā, ka dzīvei jābūt prieka pilnai, laimīgai. Mūžīgiem svētkiem. Sāpes, ciešanas, nāve – tas nav viņu interešu zonā. Viņi norobežojas. Asīzes Francisks nāca no turīgas ģimenes, jaunībā viņam patika svinēt. Savā Testamentā viņš raksta: kad biju jauns, neko necietu vairāk, kā skatīties uz slimiem cilvēkiem. Toreiz [12.gadsimtā] neārstējami slimu cilvēku bija daudz. Taču reiz viņš jāja ar zirgu un ieraudzīja lepras slimnieku. Pēkšņā apskaidrībā Asīzes Francisks nokāpa no zirga un sabučoja šo slimnieku. Šajā mirklī, viņš raksta, viss, kas līdz tam bija rūgts, kļuva salds. Viņš sāka rūpēties par slimajiem.
Tas attiecas uz visiem eneagrammas raksturu musturiem – mēs varam sākt attīstīties tad, kad konfrontējamies ar to, no kā visvairāk baidāmies.
Piemēram, pirmais eneagrammas tips ir perfekcionists. Attīstība sākas, kad viņš dzīvē izdara lielu kļūdu, no kuras nav spējis izvairīties. Un saprot, ka nav pilnīgs. Otrajam – palīdzētājam – ir jāsastopas ar savu bezpalīdzību, reizēm ar kādu fizisku slimību. Trešais ir panākumu cilvēks – viņam jāsastopas ar neizdošanos. Ceturtajam, kurš domā, ka ir citāds nekā citi, ir jāsaprot, ka viņš ir tāds pats. Piektais «visam redz cauri, jo viņš visu saprot» – viņam jānonāk pie atskārsmes, ka arī viņš kaut ko nesaprot. Sestais orientējas uz ārējām autoritātēm, un viņam dzīvē jāsastopas ar to, ka ārējās autoritātes – grāmatas, iedvesmojoši cilvēki vai kas cits – nevar dot atbildes, ir jāattīsta iekšējā autoritāte. Septītajam – Asīzes Franciska tipam – jāsastopas ar dzīves ēnas pusēm. Astotais domā, ka viņš ir stiprs – tam jāsastopas ar savu vājumu. Un devītais, kurš dzīvo mierā, bez konfliktiem, «jāieliek» dzīves situācijās, kuras viņam jāatrisina.
Nav runa par to, ka cilvēks nu metīs kažoku uz otru pusi un kļūs pilnīgi citāds. Piemēram, es – cilvēks var labāk palīdzēt, kad viņam pašam vairs nav palīdzētāja kompleksa.
Jūs minējāt Asīzes Franciska piemēru. 21.gadsimtā iedomāties nobučot lepras slimnieku var tikai trakais, kas neapzinās riskus veselībai. Kā mūsdienu cilvēkam, kurš maksimāli izvairās no visa bīstamā, spert soli pretī nepatīkamajam, lai labāk iepazītu sevi?
Cilvēki visos laikos ir vairījušies no nepatīkamā, sāpīgā, ar ko tiem sevī jāsastopas. Tā bija viduslaikos, un tā ir mūsdienās. 21.gadsimtu var saukt par panākumu laikmetu, cilvēkiem panākumi ir ļoti svarīgi. Taču patiesīgums dzīvē iestājas tikai tad, kad cilvēks ir gatavs paskatīties uz savām ēnas pusēm, vienlaikus neizdarot cenzējošus spriedumus par sevi. Tāpēc ir svarīga kontemplācija, jo tās laikā cilvēks ir kopā ar Dievu un nespriedelē. Kontemplācijā cilvēki mācās būt tādi, kādi ir, tuvināties savai patiesajai būtībai. Mēs, kristieši, to dēvējam par Dievu. Tas ir svētais avots, kas dziedē. Analizēt visu, kas ar mums notiek, ir ļoti svarīgi, bet, manuprāt, tas nav viss – tas nedziedē.
80.gadu beigās, kad pirmo reizi iznāca Eneagramma. Deviņas dvēseles sejas, Eiropa jau bija izgājusi ciklu ar paralēlo realitāšu meklējumiem, Austrumu reliģijām. Vai nebaidījāties, ka jūsu grāmata būs viena no miljons dzīves jēgas, labākas dzīves meklējumu ceļvežiem? Kā to uzņēma?
Vācijā mana grāmata iznāca kristīgajā apgādā. Tā bija pirmā kristīgā grāmata, kas tika pārdota arī ezotēriskās literatūras grāmatnīcās. Bija divas kampaņas pret šo grāmatu: no evaņģēliski luteriskās baznīcas konservatīvajām aprindām (viņiem likās, ka idejas nāk no sufisma, islāma) un no ezotēriķu puses – bija doma, ka Rors un Eberts pievākuši ezotēriskas idejas, lai noturētu baznīcā vēl pēdējos cilvēkus.
Kā jutāties grēkāža ādā?
Sašūpoju abas puses un pa vidu jutos diezgan labi. Kristīgo baznīcu nevajag uztvert kā imperiālistisku sistēmu, kristiešiem ir jābūt gataviem mācīties no psiholoģijas zinātnes un citām reliģijām, arī luterāņiem no katoļiem.
Cik liberāla ir vācu kristīgā pasaule šodien?
Man patiesībā nepatīk vārdi «liberāls» un «konservatīvs». Esmu konservatīvs tādā mērā, ka uzskatu – rituālos un dogmās ir ietverta liela gudrība. Taču mums kā 21.gadsimta cilvēkiem ir viss jāpārbauda un jāpatur tas, kas ir labs. Mums iekšā ir sensors, kas nosaka, kas ir labs.
Jau divus gadus esmu atbildīgs par meditāciju Bavārijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Pirms diviem gadiem nekā tāda vēl nebija, bet baznīca ir gatava investēt šajā lietā. Un līdzīgi ir citās baznīcās, taču ne visās.
Vai prāta kultūrā sakņotajiem vāciešiem, kuriem ir tādi domas giganti kā Kants, Hēgelis, Šopenhauers, nav ļoti grūti meklēt mistiskos dziļumus sevī?
Vācija nav tik racionāla. Varbūt tēls ir tāds, ka esam racionāli, taču neviena cita nācija pasaules vēsturē nav nokļuvusi līdz tik iracionālai ideoloģijai kā nacisms. Lielie domātāji šajā ziņā Vācijai nepalīdzēja.
Tagad pilnas grāmatnīcas ar ezotēriskās literatūras sviestu – laimes un pilnības formulāriem, ko Kurts Vonnegūts savulaik dēvējis par bokononismu. Kā cilvēkam saprast, kas no tā visa ir patiesi noderīgs un kas – komerciāli meli?
Uz labu laimi! (Smejas.) Grāmatai par enea-grammu ir jau 25 gadi. Tā iznākusi 500 tūkstošos eksemplāru. To lasa aizvien jaunas paaudzes, kas grib sevi labāk iepazīt. Tā nav tikai modes vilnis.
Jūs teicāt, ka mūža otrajā pusē cilvēks vēlas skaidrību par savu būtību. Kā nākas, ka daudzi gados veci cilvēki pilni negācijām kā suņi blusām – vai tā nav bēdīgi nodzīvota dzīve?
Vecie cilvēki ir dažādi. Ir tādi, kas tikai pukst, ka jaunie pie viņiem nenāk, un ir tādi, kas gluži labi sadzīvo ar sevi – pie viņiem tiecas.
Kas tā par rokassprādzi jums uz kreisā delma? Tā atgādina budistu mūku aksesuāru.
Lūgšanu krelles ar 33 mezgliem, kas izsaka Jēzus Kristus mūža garumu, šī tradīcija arī nāk no tuksneša tēviem. Piemēram, lidmašīnā ļoti ērti – praktiski, nav uzkrītoši un palīdz uzturēt kristīgās meditācijas ritmu. Vācijā tās pieejamas visās iespējamajās krāsās.
CV
Dzimis 1952.gadā Berlīnē
Studējis teoloģiju Heidelbergas Universitātē
1978.gadā sācis garīdznieka darbu Vircburgas vikariātā
Pašlaik Minhenes Sv.Martina garīgā centra vadītājs, meditācijas skolotājs
Kopā ar amerikāņu franciskāņu mācītāju Ričardu Roru izveidojis grāmatu Eneagramma. Deviņas dvēseles sejas, pirmoreiz tā iznāk 1988.gadā Vācijā
