Grāmatas Eneagramma. Deviņas dvēseles sejas autors, vācu luterāņu mācītājs Andrēass Eberts viesojās Rīgā, piedāvājot savu metodi, kā cilvēkam labāk iepazīt sevi
Dzīvespriecīgs sešdesmitgadnieks linu kreklā un minerālūdens pudeli rokā karstajās jūnija dienās viesojas Latvijā, vēlēdamies izskaidrot eneagrammas metodi (no sengrieķu valodas ennea – deviņi, gramma – modelis). Tās pētīšanai luterāņu mācītājs pieķērās pirms 25 gadiem, iedziļinādamies agrīnās kristietības tuksneša tēvu tradīcijā. Sarakstīja grāmatu, kas Vācijā izdota pusmiljonā eksemplāru, nu iztulkota arī latviski. Grāmata stāsta par deviņiem cilvēka personības tipiem un mudina iepazīt, kuram tipam piederat jūs. «Numur divi,» par sevi saka Eberts un intervijā stāsta, kā šī atziņa palīdzējusi viņam tikt galā ar saviem dēmoniem.
Kas jums lika iedziļināties cilvēka rakstura nepilnībās un domāt, ka ar tām kaut kā jācīnās?
Katram cilvēkam ap 40-45 gadu vecumu jāsāk pārdomāt, vai līdzšinējā dzīve ir tāda, kādu viņš vēlas dzīvot arī turpmāk. Dzīves pirmajā pusē cilvēkam izveidojas raksturs, ego – katram savs, unikāls. Savā raksturā es pamanīju, ka man ir svarīgi citiem palīdzēt, būt noderīgam. Tas deva jēgu manai dzīvei.
Vai tā nav augstprātība?
Vispirms pateikšu, ka 35 gadu vecumā es piedzīvoju pirmo izdegšanu – biju vairāk atdevis citiem, nekā ieguldījis sevī. Nepratu pats par sevi parūpēties. No bērnības biju iemācījies, ko nozīmē rūpēties par citiem, bet sevi biju pametis novārtā. Man likās, ka tas ir kristīgi – vienmēr būt noderīgam un nedomāt par sevi. Taču es sapratu, ka tā nevar turpināties.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.