Par vizuālās identitātes kampaņu jaunajai Rēzeknes koncertzālei Gors grafikas dizainers Miķelis Baštiks (29) un dizaina studija Asketic pirms nedēļas saņēma radošās izcilības festivāla ADwards Grand Prix
Ar Miķeli Baštiku iepazināmies pirms četriem gadiem, kad veidojām žurnālu Ir – viņš kļuva par tā vizuālās identitātes autoru. Šopavasar Miķelis kopā ar kolēģiem no dizaina studijas Asketic saņēma radošās izcilības balvu par darbu pie Latgales koncertzāles Gors. Miķelis grafiskajā dizainā strādā jau desmit gadus, bet savu uzņēmumu izveidoja pirms septiņiem gadiem. Viņa rokai (kopā ar kolēģiem!) pieder tādi projekti kā Latvijas paviljona grafiskās identitātes veidošana EXPO 2010.gadā, Latgales jaunajai koncertzālei Gors, viens no Miķeļa kolēģiem veidojis jauniešu vidū ļoti populāro krekliņu ar uzrakstu «RĪGA». Miķelis kopā ar domubiedriem uztur dizaina domāšanas portālu Fold.lv, kas raisa jaunu ideju apriti radošajās industrijās, kā arī savācis vienkop Baltijā radītos burtu fontus.
Intervijā Miķelis stāsta, kāpēc Latvija ir lieliska vieta, kur realizēt interesantas idejas, un ko nozīmē lauzt stereotipus, lai ierasto saredzētu pavisam citā gaismā.
Tu esi teicis – šī, domājot Latviju, ir maza vieta, un tieši tāpēc šeit var izdarīt lielas lietas. Kāpēc tā?
Tāpēc, ka nav hierarhijas priekšā kā lielās valstīs, kur jākāpj ilgi un dikti. Latvijā, aktīvi darbojoties, tu ļoti ātri realizē projektus. Izdari pāris labu darbu, vari uz tiem atsaukties un gūt jaunus darbus.
Tas ir tavs stāsts – ienāci dizainā 19 gadu vecumā, drīz vien guvi atzinību ar labiem grafiskā dizaina darbiem. Ar ko sāki?
Galvenais, ko gribu pateikt – tas viss nav par mani, bet par Asketic komandu. Nevienā no darbiem neesmu bijis viens. Uzņēmumu izveidojām trijatā, tagad esam pieci cilvēki. Pie jaunākā lielā projekta – Latgales koncertzāles Gors – strādājām visa komanda.
Es studēju datordizainu Praktiskās psiholoģijas institūtā. Šīs studijas nebija īpaši vērtīgas – jau studiju programmas nosaukums rāda, ka augstskola nesaprot, kas tas ir. Īsti nebija, kas māca, divi labi pasniedzēji gan – Inta Celmiņa un Eduards Grūbe, gleznotāji. Viņi iedeva mīlestību pret gleznošanu. Reklāmas aģentūrā pie Armanda Leiša nokļuvu, kad mācījos 2.kursā, un tur arī visu iemācījos. Tajā laikā viss, ko redzēju pilsētā grafikas dizainā, likās kaut kas drausmīgs – vulgārs, neinteresants, neaktuāls pasaules kontekstā. Likās – varētu izdarīt labāk! Gribējās arī nopelnīt iztiku. Sāku ar pusslodzi. Pēc gada jau strādāju ar lielākiem klientiem.
Kad mācījos skolā, dizains interesēja, bet vēl nezināju, kā manu interesi saukt. Bērnībā kopā ar brālēnu, ar kuru vēlāk izveidojām Asketic, taisījām rotaļu firmas. Mums bija avīze, ko pārdevām vecākiem. Vidusskolā piedalījāmies konkursā Junior Achievement Latvia, uztaisījām mācību firmu. Tad mani kolēģi Krišjānis Jukumsons-Jukumnieks un Pēteris Biķis aizbrauca studēt uz ASV. Es paliku šeit. Kad viņi pēc četriem gadiem atgriezās, bija jautājums – ko tālāk? Es biju pastrādājis reklāmas aģentūrā, un mēs nolēmām kopā sākt savu lietu.
Vai jums bija izpratne par biznesu?
Tas nesākās kā bizness. Mums patika strādāt grafiskajā dizainā un izdevās ar to nedaudz nopelnīt. Tu dari savu sapņu darbu, un kāds tev par to maksā – tā tas bija. Es domāju – tā ir lielākajai daļai dizaina studiju. Tās izveidojas uz entuziasma bāzes. Pirmos gadus no biznesa viedokļa strādājām, nezinot, ko īsti darām. Bizness ir tad, kad tev strādā darbinieki. Strādājām paši. Tikai pēdējos gados mēģinām saprast, kāda ir atšķirība starp hobiju, ar ko vari nopelnīt iztiku, un uzņēmējdarbību. Latvijā nesen tika veikts pētījums par radošajām industrijām, un secinājums – nekādas industrijas tās nav. Lielā mērā tās ir hobijs jeb nodarbošanās cilvēkiem, kuri sevi ar šo darbu uztur un kuriem biznesa nozīmē nav ambīciju augt, attīstīties.
Cik svarīga tev ir «sadarbības tīrība» – klienti, kuru labā strādā?
Pēdējos gados cenšamies definēt – ar ko gribam strādāt? Kam gribam palīdzēt? Kādreiz man likās, ka līdz mūža galam varētu zīmēt logotipus. Tagad ir svarīgi, kas ir klients, kā viņš manu dizainu izmanto – ko ražos, kā to darīs. Katram cilvēkam radošo industriju jomā sev jāatbild uz jautājumu – ko tu gribi? Nopelnīt daudz naudas? Strādāt tā, lai būtu daudz brīva laika? Izdarīt ļoti foršus darbus? Mums izkristalizējās, ka ir ļoti svarīgi, kāds ir zīmols un klients, ar kuru strādājam.
Vai cigarešu paciņām taisītu dizainu?
Varbūt, ja būtu kāda ļoti interesanta tabakas kompānija. Tagad lasu Tolkīna Gredzenu pavēlnieku. Tur ir epizode, kā Frodo ar draugiem pēc kārtējās kaujas izvelk pīpi un uzpīpē. Viņi sprieda par to, no kurienes nāk un kas viņiem jādara. Jā, tādā griezumā man būtu interesanti.
Kurā brīdī dizainers atrod savu rokrakstu?
Ir uzskats, ka dizaineram atšķirībā no mākslinieka nevajag rokrakstu. Tas pat nav vēlams. Mākslinieks pauž savu ziņu, bet dizainers risina jautājumu, ko uzdod klients. Tev jāspēj katru reizi iekāpt citās kurpēs. Jābūt pietiekami plašam izpausmes līdzekļu klāstam, ko izmantot, bet rokrakstu nevajag veidot.
Tas prasa zināmu pazemību – būt neredzamam savā darbā. Vai tas nav grūti, it īpaši jaunam cilvēkam, kuram gribas sevi pierādīt, kļūt pamanāmam?
Pirmajos gados dizainera ego barojas no tā, ka tu vispār dabū kaut ko taisīt. Lielākais gandarījums tomēr ir tad, kad redzi – tavu dizainu lieto, tas strādā, ir apritē. Nav tik būtiski, ka to atpazīst kā tavu. Varbūt ar to dizaineri atšķiras no māksliniekiem – viņi neliek parakstu zem darba. Protams, personiskā līmenī neviens nav tik mazs egoists, lai teiktu – atzinība nav svarīga, tas, ka darbu atpazīst kā tavu, nav svarīgi!
Tavs tēvs ir mācītājs, esi uzaudzis kristīgā ģimene. Vai tas palīdz būt mazākam egoistam?
Negribētu to izcelt. Arī Asketic esmu novērojis, ka katram ir ego, katrs par sevi cīnās. Arī es. Par autora neredzamību vairāk domāju dizaina kā tāda izpratnē, piemēram, Madaras kosmētikas dizains visiem patīk, bet autores Lienes Drāznieces paraksta uz kastītēm nav. Domāju – viņai ir lielāks gandarījums, ka veikalā cilvēki pērk viņas kastītes, nevis zina, ka tās izveidojusi tieši viņa.
Vai ir tā, ka cilvēki pērk nevis produktu, bet sajūtu par produktu, kas ietver arī tā dizainu – jūs radāt kaut ko netveramu?
Zīmols kā tāds ir vairāk nekā dizains. Tas iever daudzus slāņus. Dizains ir zīmola apģērbs. Cilvēki jau vērtē – vai zīmols, kurš runā par ekoloģiju, to tiešām atbalsta, vai tikai runā? Labs zīmols, kaut vai Gora gadījumā, ir tad, kad nostrādā visi zīmola aspekti, ne tikai dizains. Arī nosaukums, konteksts par Latgali, valoda… Koncepts, ka šī koncertzāle būs kā Latgales vēstniecība. Dizainera uzdevums ir iztulkot identitāti vizuāli.
Kādu laiku tavā darbā aizņem «neredzamā daļa» – izdomāt, pirms ķerties pie skices?
Katrs jauns projekts ir liels diskusijas darbs. Piemēram, Gora lielāko projekta daļu iznesa mans kolēģis dizainers Aigars Mamis. Kādā brīdī vairs nav svarīgi, vai ideja ir kolēģa, vai tava. Ir jāatrisina uzdevums, un idejas tiek liktas kopā, tās raisās, attīstās. Viens skicē, cits saliek pareizās krāsas.
Reizēm interesanti klienti atnāk no pavisam negaidītas puses. Piemēram, pāri VEF tiltam Rīgā ir flīžu salons, tas tirgo apdares materiālus. Liekas – nekā interesanta tur nav, kas gan tur var būt! Teorētiski taču es nekad neizvēlētos izstrādāt flīžu salona [grafisko identitāti]. Bet caur cilvēkiem, sarunām izrādījās, ka ir interesanti.
Vai atceries, kā radās ideja EXPO Latvijas salonam?
Uzplaiksnīja doma, ka jārada mūsdienu latviešu tautastērps. Vispār man liekas, ka mēs Latvijā ļoti daudz parazitējam uz latviešu etnogrāfiskās mākslas rēķina. Atražojam. Nebija tā, ka latvisko mums iedeva no debesīm kā pūralādi: te jums latviskā identitāte! Tie bija konkrēti cilvēki, kas caur tautastērpiem tālaika kontekstā radīja laikmetīgo mākslu. Mēs uz tā sēžam jau simtiem gadu. Uz Lielvārdes jostas sēžam. Ne jau tā ir slikta. Tā ir forša, bet mēs neuzdrīkstamies latviskumu nest tālāk, radīt no jauna. EXPO mēs to centāmies izdarīt.
Tagad esam sākuši projektu par Ansi Cīruli, vienu no pirmajiem latviešu dizaineriem. Viņš ar saviem darbiem definēja, kas ir latviskums. Bija aktīvs ar savu rokrakstu – pasaules kontekstā tas varbūt nebija unikāls, bet definēja latviskumu. Mēs zinām Anša Cīruļa plakātus. Tagad 12 mēnešus pēc kārtas aicināsim jaunos latviešu dizainerus darināt plakātus, lai saprastu – kāds tad ir mūsdienu latviskais dizains? Nākamajā mēnesī taisīs Edgars Zvirgzdiņš, Madara Krieviņa. Aicinām visaktīvākos, kas publiskajā telpā ar saviem darbiem rada priekšstatu par mūsdienu latviešu dizainu.
Kāds ir mūsdienu latviskums grafiskā dizaina valodā?
Parasti jau izpratni, kas ir latviskais, veido sentimentālas atmiņas. Piemēram, Kāruma sieriņi – tā zīme kādreiz bija krauklis. Tas nebija ne skaists, ne interesants, bet vesela paaudze izauga ar šiem sieriņiem. Tās ir atmiņas, kas veido sajūtu par latvisko. Cilvēki necitē to, kas [dizainā] ir skaists, izcils. Viņi citē to, kas ir personīgi svarīgs. Bieži vien pat neglīts dizains mazā valstī var iemantot lielu nozīmi – kādai paaudzei tas ir tik būtisks, ka tā stāsta par to tālāk. Tā mēs Latvijas balzamu vedam visur kā Latvijas produktu. Vai etiķete raksturo latvisko? Nē, bet daudzi cilvēki to asociē ar sevi, un tā arī pasaulē domā – lūk, tas ir latviskums! Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mūsu uzņēmumi izvēlas labu dizainu saviem produktiem. Nevis sliktu.
Kāda ir tava bērnības sajūta par latvisko dizainā?
Manas bērnības atmiņas ir par pēdējiem padomju gadiem. Sentimentāli – omes sūtītās trijstūra kefīra pakas. Iepirkumu tīkliņi ar lielajām caurumu acīm. Ļoti labi šo sajūtu atspoguļo Lienes ielas koka māju projekts Rīgā – izremontēti četri dzīvokļi, katrs iekārtots kādā Latvijas laikmeta gaisotnē. Padomju laika dzīvoklī atcerējos katru lietu: odekolonu, metāla kafijas kārbu…
Runājot par latviešu tautastērpiem, tu esi teicis, ka tikai no attāluma tie šķiet pelēkbrūnā gammā. Ieskatoties tuvāk, ir gan rozā, gan violetais – košas krāsas. Vai grafikas dizaina darbs mūsdienās lielā mērā nav tieši par stereotipu laušanu un «ieskatīšanos dziļāk»?
Var iet dažādus ceļus. Man svarīgākais noteikti ir tas, ko saki – ieskatīties dziļāk. Piemēram, strādājot pie Gora identitātes, mēs noteikti nevarētu kaut ko izdomāt un teikt Latgales iedzīvotājiem: šādi jūs esat! Viņi to nepieņemtu kā savu, nenestu tālāk. Tāpēc bija svarīgi atrast esenci – piemirsto vai to, ar ko cilvēki varbūt baidās lepoties, vai viņiem nav instrumenta, kā lepoties, popularizēt. To mēs izdarījām – likām par pamatu latgaliešu valodu. Mēs to izcēlām, pasniedzām mūsdienīgā veidā.
Kādas šogad krāsoji Lieldienu olas? Vai sīpolu mizas arī nav veids, kā latvieši cītīgi turas pie tradicionālā, nemeklējot jaunas latviskā izpausmes formas?
Mēs ģimenē gaidām bērniņu, un ar sievu runājām – ko pēc gada, diviem darīsim ar tām Lieldienu olām? No baznīcas konteksta nevaru izskaidrot, kādēļ olas jākrāso. Man Lieldienas ir vairāk baznīcas svētki, nevis tautas svētki. Tradīcija ar latvisko krāsošanu ir forša. Gribēsies bērnam to workshop* uztaisīt, bet varbūt ne tikai Lieldienās to vajag darīt. Arī dzimšanas dienu ballītēs un tad, kad vienkārši ir noskaņojums.
Tu esi izveidojis Latvijā, pat visā Baltijā radīto burtu fontu apkopojumu Burtustype.com. Kāpēc tas šķita svarīgi?
Dizainā bieži viskautkas rodas tikai tāpēc, ka ir interesanti. Gribējās apzināt Baltijas fontu mantojumu, kas šajā ziņā ir darīts. Mans vectēvs zīmēja plakātus. Pēc izglītības bija mākslas zinātnieks. Viņš manī ielicis lielu rūpību, bērnībā vienmēr lika pētīt grāmatas, nevis tikai šķirstīt, apskatīt.
Grafikas dizainā Latvijā manai paaudzei ļoti pietrūkst pēctecības. Kādreiz mums bija spēcīgi dizaineri, arī padomju laikos – kaut vai Laimas konfekšu iepakojumi, bet pēc neatkarības atgūšanas iestājās vakuums. Pieļauju – tas radās tāpēc, ka 90.gados bija svarīgi noliegt visu, kas radīts padomju laikā, bet no jauna vēl nekas nebija tapis. Nāca ne tikai politiskās, bet arī tehnoloģiju pārmaiņas – manu vecāku paaudze [dizainā] visu darīja ar roku, mana paaudze – ar datoru. Bet sasaistes nav.
Vai tev daudz nozīmē savas idejas virzīt tieši Latvijā, nevis citviet pasaulē? Asketic mājaslapā minēts, ka strādājat gan Rīgā, gan Londonā, gan Sanfrancisko.
Tas ir jautājums, kas rauj uz pusēm. No mums trijiem, kas izveidoja Asketic, viens strādā Londonā. Apprecējās ar angļu meiteni. Pāris gadus tur dzīvojot, viņam aizvien vairāk prioritāte ir klienti Lielbritānijā, apjomi tur ir citi. Man ir interesanti strādāt Latvijā. Dizainera darbs saistīts ar attiecībām. Jābūt uz vietas, jākontaktējas, lai strādātu. Sanfrancisko mūsu darbi vairāk ir vēsturiski – kamēr kolēģi tur studēja, iepazina cilvēkus, veidojās klientu loks.
Tava izteiksme dizaina valodā ir tīra, bet – cik svarīgi tev ir dzīvot tīru dzīvi, lietot veselīgu pārtiku, pavadīt laiku tīrā gaisā un tamlīdzīgi? Esmu dzirdējusi, ka mājās paši cepat maizi.
Tagad ar sievu cenšamies piedalīties tiešajā pirkšanā – no pārtikas ražotāja, nevis veikalu tīkliem. Nemaz nav tik vienkārši, jāgaida rindā! Ir forši, ka var izmantot mazās Latvijas priekšrocību – sastapties ar zemnieku aci pret aci.
Brīvdienās bijām aizbraukuši pie sievasmātes uz laukiem, tur tika apgrieztas vecās ābeles. Klausījos, kāds tas princips, mācījos. Dzīve nav tikai dators un digitālais laikmets. Tas, kas vecvecākiem bija pašsaprotami, mums ir svešs. Gribas uzzināt. Man patīk daba un lauki. Cik vien sanāk, cenšos braukt uz manu vecāku dzimto pilsētu Liepāju. Tur ir jūra, var sērfot. Mani interesē latviskais. Interesē tajā saskatīt ne tikai pelēko un brūno, bet koši zilo un violeto.
Ko tu saki par «latviskā koncentrātu» masu apziņā – Lido?
Tas nemaz nav latvisks, bet vācisks. Latvija ir skaista, tai nav raksturīgs tāds vulgarizēts barbarisms. Skaistas dizainā ir tieši tīrās līnijas, bet tīrību grūti noturēt.
* Darbnīca – angļu val.
5 dizaina meistardarbi, kurus labprāt būtu gribējis izveidot
«Parastais» zīmulis
Manuprāt, viens no izcilākajiem dizaina priekšmetiem, kāds jelkad radīts. Tik pierasts un ikdienišķs, tāpēc nepelnīti aizmirsts.
Mercedes Benz W123
Nekad nebiju domājis, ka auto var dot tik daudz prieka. Meistardarbs, kas kardināli atšķiras no tās vienveidības, kas redzama (un braucama) šodien.
Sērkociņu kastīte
Vislabākais dizains bieži vien paliek nepamanīts, jo tik labi pilda savu funkciju, ka pieņemam par pašsaprotamu. Vienkāršs, gandrīz primitīvs un tomēr tik noderīgs.
Velosipēds
Viens no lieliskākajiem pārvietošanās veidiem, kas cilvēkam dots. Tik vienkāršs, funkcionāls un elegants.
Alvin Lustig veidotie grāmatu vāki
Amerikāņu izcelsmes grafikas dizainers, sava laika modernists, caur kura darbiem atklāju minimālisma un krāšņuma saspēli.
CV
Dzimis 1984.gadā Rīgā
Grafisko dizainu apguvis, strādājot reklāmas aģentūrās
2007.gadā izveidojis dizaina biroju Asketic
2008.gadā izveidojis dizaina blogu Plikums, kas vēlāk pārtapa radošo industriju platformā FOLD
Kopā ar Asketic kolēģiem izveidojis:
– Latvijas vizuālo identitāti EXPO paviljonam;
– žurnāla Ir dizaina konceptu;
– dizaina zīmolu MIESAI;
– noformējumu grupas Instrumenti debijas albumam;
– vizuālo identitāti koncertzālei Palladium;
– Latvijas institūta mājaslapas Latvia.eu dizainu;
– vizuālo identitāti Latgales koncertzālei Gors, par ko šogad ieguva Grand Prix Adwards festivālā
