Ģertrūdes ielas teātra izrāde Heavy Metal atgādina karjeras dienu skolā
Režisora Andreja Jarovoja jauno izrādi Ģertrūdes ielas teātrī Smagais metāls jeb Heavy Metal iegadījās skatīties kopā ar skolēnu grupu. WTF jeb what the fuck (pieklājīgi latviskojot – «kas, pie velna…», lai gan šim izteikumam mūsu mēlē trūkst teatrālā pārsteiguma garšas) ir izvilkums no divu pusaudžu komentāriem izrādes laikā un apbrīnojami precīzi raksturo sajūtu, kas pārņem, skatoties iestudējumu. Smagais metāls stāsta par Latvijas armijas dalību misijās Afganistānā, bet liek arī domāt par mākslinieku atbildību, ķeroties pie nopietniem materiāliem.
Sarunai par Smago metālu ir divas daļas – jautājums par tēmu un tas, kā teātris ar to centies tikt galā. Pēc nesaskaņām ar piesaistītajiem dramaturgiem, kā noprotams no programmiņas, pie Smagā metāla teksta sacerēšanas ķērusies izrādes komanda – režisors Andrejs Jarovojs, aktieri Anta Aizupe, Aigars Apinis, Kārlis Krūmiņš, Kristaps Ķeselis. Izrāde pretendē būt dokumentāra, respektīvi, tā balstās faktos, datos, viedokļos, kas, saprotams, dramaturģiski apstrādāti. Jarovoja iestudējumā tas nozīmē izvērstas etīdes, kurās aktieri izspēlē, ko, viņuprāt, domā un jūt kareivji misijā vispār un uzbrukuma apstākļos, par ko runā, kā izturas. Bez šaubām, kareivji ir ļoti dažādi – raksturi, izglītības līmeņi un intereses, atšķirīga reakcija uz stresu, motivācija, pārliecība. Pret to nebūtu ko iebilst, ja vien Smagā metāla etīdes tik ļoti neatgādinātu karjeras dienu skolā, kur audzēkņi iztēlojas, kā būtu, ja… Un es nerunāju par kustību koordinācijas trūkumu, kas uniformā ietērptajos aktieros mirklī kļūst acīmredzams. Bet par to, ka izrāde rada sajūtu – aktieriem pašiem nekādas pārliecības nemaz nav, tāpat kā iekšējas nepieciešamības stāstīt šo stāstu par… Jā, īstenībā par ko tad Smagais metāls stāsta?
Izrādes uzskatāmākā problēma ir fakts, ka pietiekami sarežģītajā tēmā par to, kas un kā notiek Afganistānā un kāpēc tur vajadzētu vai nevajadzētu atrasties Latvijas armijas kontingentam, autori pēc būtības tā arī nav iedziļinājušies. Fakti ir vispārzināmi, pārdomas – pamatskolas sacerējuma līmenī. Citējot kādu tvitera ierakstu: «Tas brīdis, kad izrādē saka – to mēs joprojām nezinām, bet man blakus sēž tētis, un viņš zina.» Diemžēl ir tieši tā: aktieris saka – bija tā, bet skatītājs zālē zina vēl trīs, četrus faktorus, kas ietekmē apspriežamo problēmu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.