Kārlis Ādamsons aktīvi trenējās Rīgas maratonam, līdz izveidoja skriešanas klubu. «Tad es skrēju tikai sestdienās un pēc tam apēdu kruasānu ar kafiju.» Tomēr maratonu pieveica. «Protams, kruasāni nepalīdzēja sagatavoties maratonam, bet draugi, ar kuriem kopā es to noskrēju, gan.» Foto no personīgā arhīva.
Pērn 21 gadu vecais Kārlis nolēma noskriet maratonu. «Skriešana nekad īsti nav patikusi, bet zināju, ka man ir laba izturība,» viņš saka. Agrāk profesionālā līmenī nodarbojās ar peldēšanu — bijis pieckārtējs Latvijas čempions.
Katru vakaru Kārlis trenējās maratonam, bet jutās vienmuļi. Pāris reizes treniņos pievienojās draugi, un tad skriešana sagādāja pavisam citas sajūtas. Kārlim uzšķīlās doma par skriešanas klubu. Nevis tādu, kurā uzsvars būtu uz rezultātiem, bet gan uz iespēju pavadīt laiku kopā.
Pastāstījis to pāris draugiem, Kārlis nolēma pamēģināt. «Skriešanas klubu kultūra nav jaunums — lielajās pasaules pilsētās līdzīgi pasākumi pulcē kopā skrējējus, kuru galvenais mērķis ir izveidot vienotu komūnu,» stāsta Kārlis. Vispirms uzrunāja paziņas, atsaucās seši. Nākamajā neoficiālajā skrējienā — jau astoņi. «Tad ar draugiem izveidojām Riga Run Club kontu Instagram un izziņojām skrējienu — ikvienam bija iespēja pievienoties.»
