Ilustrācija — Lauma Norniece
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 4
Aprakstītais balstīts patiesos notikumos, varoņu vārdi nav mainīti, jo gandrīz visi ir miruši.
Neviens negribētu nonākt tur, kur bijām, arī mēs paši... Siltajā, saldajā telpā, kurā planējām starp sapni un nomodu, starp vīziju un skaidru apziņu, laiks saruka ar katru devu īsāks. Sākumā sešas stundas, vēlāk jau piecas, četras... Nolādētais laiks mūs grūda laukā kā dzemde slimu augli, un mums atkal vajadzēja meklēt magones, adatas, bindes, žiletes, lai ielauztos atpakaļ svētlaimes istabā. Tas atkārtojās vēl un vēlreiz, līdz nonākt svētlaimīgo telpā vairs nebija iespējams. Vācām uz bindēm magoņu pienu, vārījām hanku vai «ķīmiju», mēģinājām ar priekšnojautās sačokurojušos mēli uztaustīt vēnu pulsāciju un zinājām — pēc dažām stundām laimība izsīks, trauksme atgriezīsies. Pirms sāks lauzt kājas, būs jāgādā jauna deva, tad vēl viena, vēl. Pienāks rudens, ziema, un tad, kad visas aptieciņas būs iztukšotas, visas receptes izlietotas, atliks tikai skaitīt. Vēl pieci mēneši, četri, trīs, divi, beidzot tikai mēnesis līdz magoņu ziedēšanai. Pēdējās vasarās ziedus nemaz negaidījām. Griezām lakstus salātu lielumā. Tā arī saucām — laksti. Protams, tie ne tuvu nebija tik stipri, kā vajadzētu, bet pēc ziemas mēnešiem, kad vienīgais mierinājums bija šņabis vai tumšās ripas, organismam bija labi arī ar to.
