2023_12_Agnese-Rutkevica1.png
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 6
1.
uznāca dzejolis
un nepārgāja
vai ir tāda vieta
kur nekas nesāp
(nāve neskaitās)
uznāca dzīve
un nepārgāja
tumsā ceriņi
tik gaiši smaržo
kā viss kas
nepāriet
tumsā ceriņi
tik gaiši smaržo
2.
Jūras krasts, runā ar mani.
Vismaz atstāj pēdas smiltīs, kurām sekot,
izmet mirdzošu vilni vai uzzīmē horizontā kuģi,
pilnu ar cilvēkiem, lai var pamāt kādam ar roku.
Jūras krasts, runā ar mani. Pasaki vējam, lai pūš stiprāk,
lai vismaz var kaut ko just
(baltu kabatlakatiņu jakas kabatā, kuru sažņaugusi dūre,
kā sirds atmiņu, nespēdama atvadīties).
Jūra, pastāsti, ko tu redzi naktī, kad kuģi ielaužas ostā,
un kad cilvēki guļ, ko tu redzi sapnī, runā ar mani,
pamāj vismaz
ar vienu putna spalvu,
Kungs
3.
Izdzēsu no telefona visas sakrājušās ziemas.
Domāju par to, kā mainās mežs. Gluži kā tavas rokas,
nekam nepieskardamās, it kā arvien tālāk lītu.
Domāju par visu, kas mainās
(arī nedomājot par to, kā viss mainās).
Vajadzētu nokrāsot matus, lai nav jādomā,
kāpēc cilvēks paliek balts.
Domāju, ko vēl izdzēst.
Laiks izdomās mūsu vietā. Atcerējos sapni.
Stāvēju pie savas bērnības pastkastītes kā kāda,
kas uz mirkli apmaldījusies lietū. Nekas nebija mainījies,
vien laikapstākļi. Tikai rūsa liecināja par sakāvi,
it kā arvien tālāk lītu, it kā bērnība ar basām pēdām
būtu atnākusi pasaukt mājās (Saules iela 1a, es atceros).
Pamostoties domāju, vai pastkastīte atceras mani.
Varbūt laiks mūs atceras vienlaicīgi, bez mums.
Pamodos no sapņa pirms saullēkta, arvien tālāk
