Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Katru gadu Latvijas valsts zaudē vairākās lietās Eiropas cilvēktiesību tiesā (ECT). Tas nozīmē, ka no nodokļu maksātāju līdzekļiem nākas izmaksāt kompensācijas cietušajiem. Taču vēl skumjāk ir, ka ikviens šāds ECT spriedums nozīmē to, ka tiesībsargājošo iestāžu darbinieku nezināšanas, paviršības vai apzinātas rīcības rezultātā ir pārkāptas kādas personas cilvēktiesības un tas nevairo ticību mūsu valsts tiesību sistēmai.
Katra šāda zaudēta lieta ir arī skaidrs un nepārprotams signāls, ka vai nu ir grozāma likumdošana, vai arī pārskatāma tiesiskā regulējuma piemērošana praksē. Turklāt likumdošana ir maināma, nevis “iespēlējot” kādas izmaiņas likumdošanā likumprojektu otrā vai trešā lasījuma stadijā, bet gan sniedzot sagaidāmā rezultāta pilnu invertējumu, tajā skaitā - arī no cilvēktiesību ievērošanas aspekta. Pretējā gadījumā sagaidāmi arvien jauni zaudējumi ECT, jauni tēriņi no budžeta un jaunas pieļautas netaisnības pret kādu cilvēku.
