Paraolimpietis Rihards Snikus. Publicitātes foto
Atklājot Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sociālo iniciatīvu Izdevīgie ceļojumi, kur viena no tēmām ir invaliditātes izraisītas diskriminācijas mazināšana, mums jautāja, vai un kā ir mainījusies Latvijas sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. Ar Rihardu to pārrunājot, vienojāmies, ka pēdējo 10 gadu laikā noteikti ir redzamas pozitīvas tendences. Ejot pa ielu, apkārtējo skatieni nav tik uzkrītoši, un šķiet, ka cilvēki kopumā ir pieraduši redzēt kādu, kuram vajadzīgi palīglīdzekļi vai ir citas īpašas vajadzības. Ja Rihards savulaik Baldonē skolā bija pirmais un vienīgais bērns ar invaliditāti, tagad tas nav nekas ārkārtējs, un bērni vispār to uztver un pieņem ļoti viegli, ja ar viņiem par to runā.
Neignorēt, nenovērsties, bet runāt par to, kā sabiedrībā iekļauties cilvēkiem ar invaliditāti, – tas ir pats svarīgākais, kas nepieciešams. Cik daudz iespējams panākt, neizliekoties, ka cilvēki ar invaliditāti dzīvo citā pasaulē, redzam arī parasportā. Pirmās paraolimpiskās spēles, ko rādīja televīzijā, bija Tokijas spēles; šovasar Parīzes spēlēs mēs jau patiešām jutām sabiedrības atbalstu. Esam satikuši daudzus bērnus, kuri vairāk skatījušies tieši paraolimpiskās spēles: viņuprāt, sprinteri ar protēzēm izskatoties pēc supervaroņiem. Invaliditātes normalizēšana ir svarīgs solis ceļā uz iekļaujošas sabiedrības veidošanu, jau no mazotnes bērniem parādot, ka blakus ir cilvēki, kuriem kaut kas atgadījies vai ir mazāk paveicies un viņi nav piedzimuši veseli, bet tas nenozīmē, ka viņi ir citādi vai spēj izdarīt mazāk.
Ir tikai normāli, ka bērni skatās uz cilvēkiem ar invaliditāti un uzdod jautājumus, un ir tikai normāli to cilvēcīgi paskaidrot.
Mēs ar Rihardu esam sprieduši, ka cilvēks ar invaliditāti ir it kā ieģērbts vienā no tiem lielajiem, smieklīgajiem sumo cīkstoņu kostīmiem, kurus uzvelkot pa jokam jāgrūstās un jācenšas panākt, lai otrs nokrīt. Jā, ir tāds kostīms mugurā, jā, ar to ir grūtāk kustēties, varbūt nākas nemitīgi krist un gāzties, bet, atverot rāvējslēdzēju, iekšā ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie, viņam tikai jāpārvar vairāk šķēršļu.
SIF sociālā iniciatīva atgādina, ka daudzi ceļotāji labprāt izvēlas šķēršļiem un izaicinājumiem bagātus maršrutus, bet cilvēkam ar invaliditāti tāda var būt ikdienas distance no dzīvokļa durvīm līdz piemājas veikalam. Mūsuprāt, labs empātijas vingrinājums būtu, piemēram, iesēsties ratiņkrēslā un pamēģināt kaut kur nokļūt. Šķiet, Invalīdu un viņu draugu biedrība Apeirons pat piedāvā šādu aktivitāti, kas būtu īpaši noderīgi, kaut ko plānojot, būvējot un iekārtojot.
Jāteic gan, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti māņticīga – kruķiem nedrīkst pieskarties, ratiņkrēslā nedrīkst sēsties –, it kā tādējādi varētu piesaukt veselības problēmas. Pasaulē tas ir pavisam citādi. Tajās pašās Parīzes spēlēs ne reizi vien redzējām, kā treneris mierīgi apsēžas sava sportista ratiņkrēslā, kamēr pats atlēts īpašajā sporta krēslā cīnās par medaļām. Tas tikai parāda, ka daudzviet sabiedrība ir tikusi krietni tālāk uz priekšu un invaliditāti patiešām uztver nevis kā bubuli, bet gan kā normālu situāciju, ar kuru sadzīvo ļoti daudzi cilvēki un kas viņiem tomēr nekādi neliedz gūt lielus panākumus karjerā, sportā, mākslā un dzīvē.
Mēs no visas sirds novēlam sabiedrībai kļūt saprotošākai, lai ikdienā ir vairāk labu lietu, ko otram pateikt, lai atliek vairāk laika apjautāties, kā otram iet un kā viņš jūtas, nevis uzrakstīt tikai tajos brīžos, kad kaut kas ir vajadzīgs. Saruna – tā ir iespēja iepazīt un saprast vienam otru. Un ieraudzīt to supervaroni, kas slēpjas aiz kruķiem, protēzēm un ratiņkrēsliem.
Divkārtējā Parīzes paraolimpisko spēļu čempiona Riharda Snikus vārdā – Elīna Brigmane, Riharda asistente
