Bijušais Donbasa cīņu dalībnieks un ekspolitiķis Jurijs Fedorenko komandē vienu no efektīvākajām ukraiņu dronu vienībām
Kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, Jurijs Fedorenko (33) bija Kijivas domes deputāts un pārstāvēja prezidenta partiju Tautas kalps. Viņš tika uzaicināts pievienoties šim politiskajam spēkam, jo viņš aktīvi cīnījās pret nelikumīgu apbūvi.
Tagad daudzi ukraiņi Juriju pazīst ne tik daudz kā politiķi, drīzāk kā karavīru ar militāro segvārdu Ahillejs, kas Ukrainas Bruņotajos spēkos vada īpašu bataljonu, kura galvenie ieroči ir bezpilota lidaparāti. Šā gada sākumā tā vēl bija rota, bet tagad tajā dienošo karavīru skaits ir gandrīz trīskāršojies, sasniedzot bataljona apmēru. Turklāt tā ir viena no efektīvākajām vienībām. Kad Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks Oleksandrs Sirskis jūnijā uz konsultācijām sasauca labāko armijas vienību komandierus, viņu vidū bija arī Fedorenko.
Jaunais komandieris mūsu sarunā nekautrējas runāt arī par naudas lietām. «Mūsu bataljona uzturēšana izmaksā aptuveni četrus miljonus dolāru mēnesī.» Privātie ziedotāji parasti sagādā 150—200 tūkstošus. Brīvprātīgo piegādātie droni un aprīkojums parasti sasniedz 0,8—1 miljonu dolāru. Pārējo sedz valsts. Tajā pašā laikā Fedorenko lēš, ka, piemēram, aprīlī viņa vienība iznīcināja Krievijas armijas militāro tehniku 40—50 miljonu dolāru vērtībā.
Ahilleja dzimšana
No 2009. līdz 2015. gadam Fedorenko dienēja Ukrainas Nacionālajā gvardē kā speciālo spēku virsnieks. Pēc Donbasā gūtā ievainojuma viņu ieskaitīja rezervē. Sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību un iesaistījās sabiedriskajās aktivitātēs — nodibināja nevalstiskās organizācijas Tverdinya (Cietoksnis) un Stop proizvolu (Stop patvaļai), kas vērsās pret nelikumīgu būvniecību. Viņam kopā ar citiem iedzīvotājiem izdevās pasargāt no apbūves vairākus Kijivas parkus un skvērus.
Sākoties pilna mēroga iebrukumam, Jurijs pievienojās teritoriālās aizsardzības strēlnieku rotai, kuru nosūtīja okupantu atvairīšanai pie Žitomiras, aptuveni 140 kilometrus uz rietumiem no Kijivas. Pēc iebrucēju atspiešanas no galvaspilsētas un apkārtējiem apgabaliem šo strēlnieku rotu pievienoja armijas 92. brigādei un 2022. gada maijā pārdislocēja uz ziemeļaustrumu fronti — uz pozīcijām pie nelielā Bazaļijivkas ciema Harkivas pievārtē. Iebrucēji viņus tur apšaudīja no trim pusēm, bet kādu dienu palīgā nāca dronu operatori, kuri uzreiz pamanīja kādu krievu tanku aptuveni divu kilometru attālumā — tur tas uzpildīja degvielu. Tanka atrašanās koordinātas nekavējoties tika nodotas 92. brigādes artilēristiem.
«Viņi trāpīja arī krievu komandštāba mašīnai un noliktavai ar degvielu. Dūmi bija redzami pat no [40 kilometru attālās] Harkivas,» atceras Jurijs.
Šī bija pirmā militārā operācija, kurā viņa rota izmantoja dronus. «Mēs bijām pārsteigti par efektivitāti,» stāsta komandieris. «Sākām zvanīt visiem paziņām, lai vāktu naudu un iegādātos mavikus.» (Mavic ir ultrakompakts drons ar četriem propelleriem — red.) Kopš tā laika mazie lidaparāti ir neatņemami artilēristu cīņubiedri.
«Vai zināt frāzi «dun visas debesis»? Tā arī bija. Viss lidoja pa gaisu,» Fedorenko atceras ukraiņu pretuzbrukuma sākumu Harkivas apgabalā. Situācija frontes līnijā bija nestabila. Piemēram, reiz Fedorenko kopā ar 13 karavīriem centās atrast pauguru, no kura varētu dot norādījumus artilērijas mērķu pieregulēšanai. Piemērota vieta izskatījās Hrušivkas ciems, kurš neilgi pirms tam it kā bija atbrīvots no iebrucējiem.
«Iebraucam ciemā ar savām trim automašīnām, bet pretī tuvojas kāds pikaps. Paskatījāmies pa logu: «Sveiki!» Viņi atbild: «Sveiki!» Burtiski pēc sekundes mans cīņubiedrs Šabats saka: «Komandier, tie ir kacapi1! Pavisam zaļi un bez krustiņiem [ukraiņu karavīru identifikācijas zīmēm],» atceras Fedorenko. Viņa grupa sasniedza iepriekš izvēlēto punktu un ieņēma apļveida aizsardzības pozīcijas. Palaida gaisā dronus. Iebrucēji šāva no visām pusēm, taču Fedorenko vienība no šiem nocietinājumiem spēja koordinēt artilērijas uguni septiņas stundas.
Kopš tā laika Ahillejs piedalījies kaujās dažādos austrumu frontes posmos, tajā skaitā sīvajās sadursmēs pie Bahmutas, Andrijivkas un Časivjaras. Maijā viņš atgriezās Harkivā.
Jaunais «pulveris»
Ahillejs neuzskata sevi par izcilu militāro komandieri, taču ļoti augstu vērtē savu komandu. Turklāt neviena militārā vienība tagad vairs nevar sasniegt augstu efektivitāti, ja tai nav savas bezpilota lidaparātu tehniskās apkopes darbnīcas, viņš stāsta. Pirms rotas paplašināšanas šis slogs gūlās uz karavīriem, kas pa dienu piedalījās kaujas operācijās, bet pēc tam līdz vēlai naktij pārmontēja piegādātos dronus. Tipiska nepieciešamība ir uzstādīt kvalitatīvākus raidītājus, jaudīgākus akumulatorus, tad pielāgot programmatūru un veikt 20 kilometrus garu testa lidojumu.
Vislielākā pārkonfigurēšana nepieciešama FPV droniem2. Tie ir salīdzinoši lēti, taču ne pārāk kvalitatīvi, turklāt katram ražotājam ir savi standarti. Fedorenko skaidro, ka katra FPV drona modernizācija izmaksā 100—150 dolāru. Pēc tam tie nonāk otrā darbnīcā, kur piemeklē visatbilstošāko munīciju — lai ar iespējami mazāku lidojumu skaitu varētu sasniegt optimālus rezultātus.
Ahillejs savā bataljonā ir izveidojis īpašu pētniecības un izstrādes nodaļu, kurā sapulcināti labākie inženieri un IT speciālisti. Pašlaik viņu galvenais uzdevums ir izstrādāt adaptīvu sakaru aprīkojumu, kas būtu noturīgs pret Krievijas radioelektroniskajiem traucējumiem. «Šādu radioelektronisko uzbrukumu skaits nepārtraukti pieaug,» stāsta vienības komandieris, «tāpēc ir būtiski atrast risinājumus, lai dronus varētu izmantot šādā agresīvā radioelektroniskā vidē.» Viens no risinājumiem ir pārveidot attālināti vadāmos dronus par autonomiem lidaparātiem, kas paši spēj atrast mērķi. «Pēdējā gada laikā esmu sadarbojies ar kādām 20 speciālistu komandām, un tūlīt tūlīt vajadzētu būt risinājumam. [Bijušais Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks] Valērijs Zalužnijs mudināja izgudrot «jaunu šaujampulveri», lai mēs gūtu virsroku pozicionālajā karā. Un tā ir pareiza nostāja,» saka Ahillejs.
Savā vienībā viņš pieņem tikai motivētus cilvēkus, kas dienēt pieteikušies brīvprātīgi. Galvenās jauniesauktā prasības ir vēlme mācīties, uzņemties iniciatīvu un atbildību. «Ja cilvēks ir disciplinēts un viņam ir liela vēlēšanās, iemācīt var jebko,» pārliecināts ir komandieris.
Kandidāts, kurš vēlas pievienoties Ahilleja vienībai, vispirms aizpilda tiešsaistes anketu un tiek intervēts. Atlasītie pretendenti piesakās iesaukšanas punktos, un viņus nosūta uz sākotnējām mācībām. «Protams, ikvienam bataljonam ir vajadzīgi motivēti cīnītāji. Mēs cīnāmies par katru no viņiem,» saka Ahillejs. «Ja cilvēks nonāk mūsu pārziņā esošajā mācību centrā, pastāv 90% varbūtība, ka mēs viņu uzņemsim savā vienībā.»
Gada sākumā viņa rota tika pārveidota par bataljonu. Kas ir nākamais mērķis? Lai tas kļūtu par pirmo bezpilota lidaparātu pulku — lielu un efektīvu.
1 Sena nomelnojoša krievu iesauka, ko lietojuši ukraiņi un poļi.
2 First-person view drons, kuru operators vada ar radiosignālu no konsoles ar monitoru vai īpašām brillēm.
* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra