Jaunie dzinumi

Latvijas ekonomiskā konkurētspēja uzlabojas, tomēr joprojām atpaliek no kaimiņvalstīm. Lielas lietas veidojas no daudzām mazām. Kāpēc vienai pašvaldībai izdodas piesaistīt investīcijas un augt, bet citai — ne?

Pirms desmit gadiem, kad Andris Ramoliņš ieradās Kuldīgā, lai tiktos ar bankrotējušā Kurzemes Finiera darbiniekiem, viņa dedzīgajām idejām neviens neticēja. «Te bija diezgan liela bēdu ieleja,» uzņēmējs saka ne tikai par rūpnīcu, bet arī par pilsētu. Iepriekšējais īpašnieks nebija pildījis kredītsaistības, tāpēc finanšu institūcija Altum ražotni atņēma. Firmas vadība aizejot izzaga visu, ko varēja. Darbiniekiem daļa algas bija maksāta aploksnē, bet beigās vairākus mēnešus viņi strādāja vispār bez algas. Ēnu ekonomika pilsētā nebija nekas ārkārtējs. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis veido lielu riecienu no pašvaldību budžeta pīrāga, un tāpēc Kuldīgai naudas bija maz.

Ramoliņš plānoja paplašināt savu Tukumā bāzēto kompāniju Stiga RM un Kuldīgā atvērt jaunu saplākšņa ražotni. Tas izdevās. Patlaban rūpnīcā atrodas modernākās saplākšņa ražošanas iekārtas Latvijā. Gadā saražo 70 000 kubikmetru produkcijas, ko lielākoties eksportē. Uzņēmumā strādā ap 270 darbinieku — gandrīz trīsreiz vairāk nekā savulaik Kurzemes Finierī. Un šobrīd Stiga RM būvē jaunu cehu, kas dos iespēju paplašināt sortimentu. Šo gadu laikā uzņēmuma attīstībā investēti 75 miljoni eiro. «Mēs attīstāmies, un Kuldīga aug kopā ar mums,» secina uzņēmējs. Vidējā alga pilsētā šajā laikā trīskāršojusies, ēnu ekonomika mazinājusies un nodokļu ieņēmumi pašvaldības maciņā pieauguši.

Kuldīga ir starp Latvijas pilsētām, kurām pēdējos gados izdevies labs ekonomiskais izrāviens. Viens no iemesliem ir Stigas RM ienākšana, vērtē eksperti. Situācija krietni uzlabojusies arī Saldū, Dobelē un Līvānos. Bet jau ilgstoši ekonomiski spēcīgāko Latvijas pašvaldību vidū atrodas Rīga ar reģionu, Liepāja, arī «Vidzemes trijstūris» — Valmiera, Cēsis un Smiltene. 

Tajā pašā laikā ir pašvaldības, kas turpina attīstīties lēni, kā Daugavpils un Rēzekne.

Pamodusies no komas

«Kuldīgas ekonomika pēc globālās ekonomiskās krīzes šķita esam komas stāvoklī. Likās pilnīgi bezcerīgs gadījums, zaudējuši drosmi un vēlmi darīt,» raksturo Luminor bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš, kurš jau daudzus gadus padziļināti pēta reģionu eksportu.

Tagad pilsēta ir sakārtota, izmantojot Eiropas fondu naudu, un tajā veiksmīgi attīstījusies ražošana. To veicinājusi ne tikai Stiga RM, bet arī Latvijas Finieris, kas šogad Kuldīgā atklāja bērza apaļkoku lobīšanas cehu, investējot ap 16 miljoniem eiro. Apkārtnē ir arī vairāki labi attīstīti kokapstrādes uzņēmumi. Pirms četriem gadiem izveidotajā radoši industriālajā Kaļķu ielas kvartālā mājvietu atraduši ap desmit uzņēmumu, arī Klavins Piano. Īpašnieks Dāvids Kļaviņš unikālu klavieru ražotni uz Kuldīgu pārcēla no Ungārijas. Kvartālā savus pirmos soļus biznesā spēra arī vēlāk godalgotie Rudy’s Kombucha. Jegors un Darja Grabari sākotnēji no Sanktpēterburgas pārcēlās uz Ādažiem, bet plašāku telpu meklējumos nonāca Kuldīgā.

Pats svarīgākais ir attiecību veidošana starp pašvaldību un uzņēmējiem, uzskata novada domes priekšsēdētāja  Inese Astaševska: «Kādreiz bija sajūta, ka konkurē viens ar otru.» Šogad budžetā kā prioritārā uzņēmējdarbības nozare iezīmēts tūrisms, bet aizvien vairāk uzmanības pašvaldība pievērš ražošanai un arī loģistikai, jo ģeogrāfiski ir centrālais punkts Kurzemē. Ar Eiropas fondu atbalstu tiek izbūvēta uzņēmējdarbībai piemērota infrastruktūra Kuldīgā un Skrundā. Šogad tiks pabeigts Austrumu parks Kuldīgā, kur par divarpus miljoniem tiek izbūvētas piecas ielas.

Kāpēc Ramoliņš attīstībai izvēlējās Kuldīgu? Kurzemes Finieris bija sens sadarbības partneris, un Stiga RM sākumā gribēja palīdzēt uzņēmumu glābt. Vietai arī bija nozīme, jo ražotnei visapkārt mežains apvidus. Lai investētu kādā pašvaldībā, esot vēl vairāki būtiski kritēriji: iedzīvotāju skaits virs 10 tūkstošiem, asfaltēti ceļi un iespēja saņemt nepieciešamo piesārņojošās darbības atļauju.

Ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs gan negrib Kuldīgas stāstu idealizēt, taču uzteic izaugsmi, ko pēdējos gados nesusi jaunu rūpnīcu atvēršana. Vēl 2017. gadā Kuldīgas novadā radītā pievienotā vērtība bija uz pusi mazāka nekā Saldus novadā, taču jaunākie dati par 2021. gadu rāda, ka starpība sarukusi līdz 17% — attiecīgi 255 miljoni eiro pret 307. Tāpat kā Saldus novadā, ražošana kļuvusi par Kuldīgas ekonomikas galveno dzinējspēku. Līdz brīdim, kad tūrisma nozare spēs nodrošināt strauju labklājības izaugsmi, vēl tāls ceļš, uzskata  Turlajs.

Vairāk nekā 20 gadus ejot uz vietu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, Kuldīga ieguldījusi daudz līdzekļu vēsturisko ēku atjaunošanā un pērn mērķi beidzot sasniedza. Pašvaldība cer — jaunais statuss ļaus piesaistīt vēl vairāk atpūtnieku. 

Staigājot pa Kuldīgas ielām, šķiet, ka tas izdevies. Jaunajā skatu tornī, pie Ventas rumbas un vecpilsētā cilvēku ir daudz, bieži dzird lietuviešu valodu. Taču ekonomikā no tā ienesums esot minimāls, jo Kuldīgā lielākoties atpūtnieki piestāj pa ceļam no Rīgas uz Liepāju vai Ventspili, bet izdevīgākie ir nakšņojošie tūristi. Vērtējot tūrisma mītnēs pavadīto nakšu skaitu, saraksta augšā ir Rīga, Jūrmala un Liepāja. Kuldīga jau gadiem nav pat pirmajā astoņniekā. Līdz ar to tūrismā pārsvarā darbojas ģimenes uzņēmumi, kas nodrošina iztikšanu sev, taču nedod būtisku pievienoto vērtību ekonomikai.

Strautiņš norāda, ka Latvijā likt augstas likmes uz tūrismu ir kļūda jebkurā vietā. Taču tā var būt laba blakus nozare. Ekspertu ieskatā tūrisms ir rentabls tikai tad, ja plūsma ir ļoti liela. Tādu var nodrošināt lielie kruīza kuģi, kas piestāj uz pāris dienām, ļaujot pasažieriem sirot pa veikaliem un krodziņiem. Veiksmīgs piemērs tūrisma attīstībai esot Kuresāre Igaunijā, kas attīstījusi spa piedāvājumus un sadarbojas ar ārvalstu tūrisma aģentūrām. Nakšņotāju skaits tur sasniedz 233 tūkstošus gadā. Latvijā līdzīgs līmenis ir Jūrmalā, bet citās pilsētās krietni zemāks — nākamā ir Liepāja, kur ir uz pusi mazāk  viesu.

Kā konfekte

Ventspilī, kas atrodas nepilnas stundas braucienā no Kuldīgas, pievienotā vērtība uzņēmējdarbībā ir pusotru reizi lielāka un pārsniedz  402 miljonus eiro. Lielāko attīstības spurtu Ventspils sāka pēc 2002. gada, kad Krievija slēdza jēlnaftas cauruļvadu un osta zaudēja pusi kravu apgrozījuma. Tas pašvaldībai lika pievērsties apstrādes rūpniecības attīstībai. Tobrīd tās apgrozījums bija gandrīz nulle. «No padomju laikiem bija palicis tikai zivju konservu kombināts un atliekas no ventilatoru rūpnīcas,» atceras pašvaldības vadītājs Jānis Vītoliņš.

Lai piesaistītu ārvalstu investorus, dome sadarbībā ar Brīvostas pārvaldi ieguldīja līdzekļus infrastruktūras izbūvē. Ne tikai komunikācijās, bet arī ražošanas ēkās. Lai iznomātu uzņēmējiem, osta un pašvaldība rūpnieciskiem mērķiem šo gadu laikā uzcēlusi 13 būves — par vienu vairāk nekā paši komersanti. Ieguldījumi ir līdzvērtīgā apjomā, ap 55 miljoniem eiro gan pašvaldībai, gan uzņēmējiem. Patlaban dome strādā pie industriālā parka projekta, kam atvēlēti 500 hektāri. Par šāda veida parka attīstību līgumu ar CFLA parakstījušas piecas pašvaldības, bet Ventspils vienīgā plāno izbūvēt ne tikai infrastruktūru, bet arī rūpnieciskās ēkas. 

Pašvaldība drīkst attīstīt publisko infrastruktūru ar ES fondu atbalsta likmi 85%, ja tā nav orientēta uz konkrētu uzņēmēju. Savukārt, ja pašvaldība attīsta mērķorientētu infrastruktūru, tad komersants jāiesaista kā sadarbības partneris, un ES fondu atbalsts samazinās līdz 30—70%. Vītoliņš stāsta, ka nomas tiesības pašvaldība piedāvā izsolē.

Tā 20 gadu laikā ventspilniekiem izdevies panākt, ka apstrādes uzņēmumu apgrozījums tuvojas 400 miljoniem eiro gadā. Tas ir trešais labākais rādītājs pēc Rīgas un Liepājas, palepojas mērs. 90% no visas Ventspilī saražotās produkcijas tiek eksportēti. Pērn gan bijis 10% kritums, jo Eiropā, it īpaši Zviedrijā, apstājās nekustamo īpašumu tirgus, līdz ar to arī būvniecība. Bet šā gada pirmajā ceturksnī apgrozījums jau atkal sasniedz 100 miljonus.

Liela daļa no Ventspils ražotājiem ir metālapstrādes un mašīnbūves uzņēmumi. Pašvaldība lepojas, ka piesaistījusi Šveices kapitāla uzņēmumu Bucher Municipal, kas saražo ap tūkstoš ielu tīrīšanas mašīnu gadā. Pērn tā apgrozījums sasniedza 84 miljonus eiro, nodarbina ap 350 darbinieku. Kopumā investīcijas uzņēmējdarbībā devušas ap 2500 jaunu darbavietu. «Šķiet, ka varēja būt vairāk,» atzīst Vītoliņš, «bet jāņem vērā, ka modernajā apstrādes rūpniecībā izmaksas vienas darbavietas izveidei dažreiz sasniedz divsimt tūkstošus eiro, piecas — miljonu!» Šo gadu laikā pašvaldības budžeta ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa gan samazinājušies. Tas tāpēc, ka iepriekš ostā strādāja ap 2000 cilvēku, tagad tikai 800. Savukārt apstrādes rūpniecībā nodarbināto skaits tuvojas 3000, bet šajā sektorā algas ir mazākas.

«Ventspils ar milzu investīciju palīdzību, kas tika ievilktas pilsētā arī uz visas pārējās Latvijas rēķina, uztaisīta par konfekti,» komentē Turlajs. Eiropas atbalstu piesaistīja profesionāla komanda un izmantots arī politiskais lobijs galvaspilsētā. Dažādi kultūras, sporta un  citi objekti būvēti ar vērienu, kādu nevar atļauties pat lielākā daļa bagātāko Ziemeļeiropas valstu mazpilsētu.  Taču to atdeve, viņaprāt, ir salīdzinoši zema. «Ja kaut puse no šīm investīcijām būtu nonākusi Liepājā, visticamāk, tā būtu ievērojami lielāka.» Kāpēc tā? Jo Ventspilī ir viss, izņemot iedzīvotājus, atbild ekonomģeogrāfs. Darbaspēka un klientu klātbūtne ir būtisks priekšnoteikums attīstībai. Salīdzinājumam — Ventspilī ir 35 tūkstoši un novadā vēl 11 tūkstoši iedzīvotāju, kamēr Liepājā dzīvo 72 tūkstoši cilvēku, bet tai blakus Dienvidkurzemes novadā vairāk nekā 34 tūkstoši. Pievienotā vērtība Liepājā pēc 2021. gada datiem bija 920 miljoni eiro, kamēr Ventspilī — 403 miljoni.

Vītoliņš skaidro, ka pašvaldība cenšas piesaistīt augstskolas studentus un tehnikuma audzēkņus. Katru gadu abas iestādes beidz ap 300 jauniešu, liela daļa paliekot strādāt pilsētā. Lai piesaistītu iedzīvotājus, pašvaldība nākamgad būvēšot pirmo lielo daudzdzīvokļu namu pilsētā pēc neatkarības atjaunošanas. Līdzekļus — ap sešiem miljoniem eiro — plāno aizņemties no Altum.

Tuvākajā laikā pirmo daudzdzīvokļu māju pēc neatkarības atjaunošanas varētu sākt būvēt arī Kuldīgā, projekts jau gatavs. To gan darīs nevis pašvaldība, bet uzņēmējs Ramoliņš. Šim jautājumam pievērsusies arī Liepājas dome. Pašvaldība izsola teritorijas mājokļu būvniecībai, jo nevēlas izjaukt konkurenci tirgū, uzsver Liepājas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš.

Lai arī iedzīvotāju skaits un līdz ar to darbaspēka pieejamība ir būtisks attīstības kritērijs, tā diez vai ir problēmas sakne. Igaunijā ir par 600 tūkstošiem mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā — tikai 1,2 miljoni —, bet viņi dzīvo labāk, atgādina Jānis Salmiņš no Ekonomikas ministrijas. Viņš ir valsts sekretāra vietnieks cilvēkkapitāla un makroekonomikas jautājumos.

Kaimiņa princips

Nevar koncentrēties uz vienu nozari vai uzņēmumu — tā ir galvenā mācība, ko guvusi Liepāja. Atziņa nākusi sāpīgi. 2013. gadā bankrotēja Liepājas Metalurgs, kas deva darbu 2000 cilvēkiem, finansēja pilsētas kultūras dzīvi un bērnu sportu. To pārpirka ukraiņu uzņēmēji, taču ražošanu pa īstam neatsāka. 2016. gadā Krievijas ekonomiskās krīzes un sankciju dēļ smagi cieta pilsētas tekstilnozares uzņēmumi. Tagad grūti laiki pienākuši ostām, kara dēļ būtiski sarucis kravu apjoms no austrumiem. Jūnija vidū apmeklējot preses brīfingu, ko dāņu uzņēmums DanStore rīkoja par godu 25 darbības gadiem Liepājā, Ir novēroja — ostā valda tāds klusums, ka pa piestātni droši cilpo zaķis.

DanStore ir viens no pirmajiem ārvalstu uzņēmumiem, kas ienāca Liepājā 90. gados. Kompānija strādā ar graudiem un citām beramajām kravām, pieder dāņiem un šveiciešiem. Uzņēmuma valdes loceklis Ibs Henriksens atceras, ka apsvēruši arī Baltkrieviju, taču beigās izšķīrušies par Latvijas rietumu piekrasti. Uzņēmums sāka ar 6000 tonnu noliktavu, bet tagad var uzglabāt jau 100 tūkstošus tonnu. Klienti atrodas Alžīrijā, Saūda Arābijā un citās valstīs. Vēl senāk, pirms vairāk nekā 30 gadiem, Liepājā sāka strādāt Laskana, Zviedrijas un Latvijas kopuzņēmums. Sāka ar koku eksportu, bet tagad aptver plašu mežizstrādes pakalpojumu klāstu.

Tas, ka citi skandināvi jau bija šeit priekšā, deva grūdienu pārējiem. «Kaimiņa princips sevišķi pozitīvi nostrādājis attiecībā uz Dānijas uzņēmumiem,» norāda Ansiņš. Pirms kļūšanas par pašvaldības galvu viņš ilgus gadus vadīja pilsētas Attīstības pārvaldi, bija domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības jautājumos. Dānijas kapitāla uzņēmums Jensen Metal Holding pirms 20 gadiem sāka ar vienu rūpnīcu. Sekoja otra, bet šā gada jūnijā paziņoja par trešās ražotnes būvniecību. Investēs sešus miljonus eiro un radīs 90 darbavietas.

Pozitīvā pieredze ar skandināvu uzņēmumu piesaisti Liepājai deva pārliecību, ka var riskēt un veidot apjomīgu infrastruktūru, attīstot Karostas industriālo parku. Ideja radās jau deviņdesmitajos, bet īstenota tikai 2015. gadā. «Tas bija mūsu glābšanas riņķis,» atzīst Ansiņš. Tā izdevies piesaistīt lielus rūpniecības spēlētājus kā elpošanas un drošības ekipējuma ražotāju Interspiro Production no Zviedrijas.

Pēc līdzīga algoritma tagad pakāpeniski sākts pārbūvēt bijušo Liepājas Metalurga teritoriju. Izmantojot pirmpirkuma tiesības, daļu no tās Liepājas Speciālā ekonomiskā zona iegādājās 2021. gadā par 2,76 miljoniem eiro. Ansiņš atzīst, ka pašvaldībai lēmums bija smags, jo metalurģijai pilsētā ir senas tradīcijas. Šis solis nozīmēja to likvidēt neatgriezeniski. Teritorijas sakārtošanai pašvaldība izmantos Eiropas fondus. Par pirmajiem 10 miljoniem tiks izbūvēts elektrotīkls un trīs ielu posmi ar inženierkomunikācijām, kas ļaus piesaistīt jaunus investorus. Ražošanas ēkas Liepāja nebūvē — pašvaldības mērķis ir iedot makšķeri, nevis zivi. Savukārt ostas pārstrukturizācijai tiek meklēti pat eksperimentāli risinājumi. Patlaban top terminālis, kas tiks izmantots dzeramā ūdens pārkraušanai. Pēc Lursoft datiem, tas ir kādam kiprietim piederošs uzņēmums Lifeblnc Limited, taču tā valdē ir pazīstamā Liepājas uzņēmēja Andra Griģa dēls Krists.

Investori tagad nāk ar pilnīgi citiem jautājumiem nekā 90. gados, salīdzina Ansiņš. Agrāk viņus interesēja ļoti praktiskas lietas, piemēram, ūdens un elektrības apgāde. Tagad jautā, vai darbiniekiem būs dzīvesvietas, kādas ir izglītības iespējas, cik stipras ir profesionālās skolas, vai ir aktīva sporta un kultūras dzīve saturīgai brīvdienu pavadīšanai. Pašvaldību tas motivē vairāk ieguldīt pilsētas sakārtošanā, sporta infrastruktūrā. «Tas mums ļauj iekļūt nākamajā līgā sarunās ar jebkuru investoru,» apgalvo Ansiņš.

Laiks, kad investorus varēja pievilināt ar augstu bezdarba līmeni un zemām algām, ir beidzies. Tagad ārvalstu kapitāla uzņēmumos ir augstāka robotizācijas pakāpe, darbinieku vajag mazāk, bet ar augstāku kvalifikāciju. To piemin arī uzņēmējs Ramoliņš. Salmiņš no Ekonomikas ministrijas komentē: «Atdeve desmit uzņēmumiem, kur visi rok ar lāpstu, noteikti ir daudz mazāka nekā vienam, kas rok ar ekskavatoru.»

Rezultāti ir — šogad pirmajā ceturksnī Liepājā saražota produkcija 117 miljonu eiro vērtībā, tie ir 4% no kopējā Latvijas apjoma. Gandrīz 90% no liepājnieku sastrādātā aiziet eksportā.

Pakaļdzīšanās

«Tas, kā Liepāja tiek pāri krīzēm, aug un attīstās, ir labs piemērs, ko varētu pārņemt visa mūsu tautsaimniecība kopumā,» domā Ekonomikas ministrijas pārstāvis Salmiņš. «Atsevišķās jomās pa vecām sliedēm nekur tālu nevar aizbraukt, un pārmaiņas ir mūsu iespēja.»

Pēc neatkarības atjaunošanas Lietuvā un Igaunijā ekonomiskās attīstības līmenis vienmēr bijis augstāks nekā Latvijā, lai gan — 2007. gadā mēs īslaicīgi abas apdzinām pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, atgādina Luminor ekonomists Strautiņš. Taču 2008. gada krīze mūs skāra smagāk nekā abas kaimiņvalstis, un sākām nopietni atpalikt. Pēdējā laikā Latvija samazinājusi starpību ar Igauniju, kur jau divus gadus ir ekonomiskā lejupslīde. Pēc Eurostat datiem, IKP uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās Latvijā ir 21,4 tūkstoši eiro, Lietuvā — 25, bet Igaunijā 27,6 tūkstoši. Tikmēr vidējais rādītājs visā eirozonā ir 41 tūkstotis.

Lai uzlabotu situāciju, ministrija pavasarī sagatavoja jaunu Latvijas ekonomikas izaugsmes stratēģiju. Mērķis ir ambiciozs — desmit gadu laikā dubultot iekšzemes kopproduktu no 40 miljardiem pērn līdz 83 miljardiem eiro 2035. gadā. Dokumenta apspriešana tagad turpinās, līdz rudenim ministrijas un uzņēmēju organizācijas var iesniegt priekšlikumus, tad noteiks konkrētus soļus un izpildes termiņus.

Lai ambiciozo mērķi sasniegtu, par prioritātēm ministrija noteikusi ieguldījumus cilvēkkapitālā, konkurētspējas veicināšanu, reģionāli sabalansētu izaugsmi, modernu infrastruktūra un pieejamus mājokļus, kā arī ieguldījumus zaļajā infrastruktūrā.

Reģionāli sabalansēta izaugsme Latvijai ir ļoti būtiska, jo patlaban mums ir viens spēcīgs centrs — Rīga ar 650 tūkstošiem iedzīvotāju, norāda Strautiņš. Parasti otrajā lielākajā pilsētā valstī esot uz pusi vai par trešdaļu mazāk iedzīvotāju, bet mums Daugavpils ar 85 tūkstošiem iedzīvotāju ir septiņreiz mazāka par galvaspilsētu. Latvijas situācija atšķiras, jo vēsturiski Rīga divas reizes bijusi reģiona centrs daudz plašākai teritorijai par Latviju, atgādina ekonomists. Pirmoreiz Krievijas impērijas laikā, otro — PSRS. Tikmēr abās mūsu Baltijas kaimiņvalstīs stimuli attīstībai sadalīti starp vairākām lielām pilsētām, kam ir nozīme ekonomiskajā izaugsmē. «Rīgas lielais pārākums pār citiem attīstības centriem pati par sevi nav problēma, bet svarīgi, lai citas pilsētas un novadi labāk izmantotu to rīcībā esošās iespējas,» vērtē ekonomists.

Kā vienu no iemesliem, kāpēc izaugsmi piedzīvo Saldus un Dobele, eksperti min industriālo mantojumu. Kāpēc tā nav Daugavpilī un Rēzeknē, kur padomju laikos arī darbojās rūpnīcas? «Daudz kas atkarīgs no pašvaldību ambīciju līmeņa, gatavības iedrošināt investorus,» norāda Salmiņš. Kāds nozares eksperts anonīmi minēja, ka Latgalē pie vainas varētu būt politiskā nostāja un domāšanas veids. No vietvaru vadoņiem jūtama vēlme pasargāt vietējos uzņēmējus, savus draugus no konkurences, taču tā ekonomika nevar augt.

Tomēr arī Liepājā un Ventspilī atzīst, ka pašvaldības ne vienmēr var izdarīt visu, lai ieinteresētu investorus. Diezgan daudz jautājumu jārisina nacionālā līmenī. Kaut vai fakts, ka investoram reizēm vienas problēmas dēļ jāstaigā pa sešām ministrijām. Jo, piemēram, par ūdens apgādi atbild vides ministrija, Augstsprieguma tīkla kapitāldaļu turētājs ir Klimata un enerģētikas ministrija, bet Sadales tīkls ir Ekonomikas ministrijas redzeslokā. Tādos gadījumos liepājnieki izvadājot investoru pa varas gaiteņiem «pie rociņas», lai tikai tas neaizbēgtu. Tāpat Ansiņš gribētu redzēt ierēdniecību, kas gatava riskēt un pieņemt neordinārus lēmumus. Ļoti daudz investīciju projektu esot iestrēguši vai zaudēti tieši bailīguma dēļ.

Nozīme pat laikapstākļiem

Investīciju projektiem pievilcīgākās ir Rietumeiropas lielās valstis, kurās ir noieta tirgi produkcijai un pakalpojumiem, rāda uzņēmuma EY ikgadējā pētījuma rezultāti par pagājušo gadu. Pirmās trīs pozīcijas gan projektu skaita, gan radīto darbavietu ziņā ieņem Francija, Lielbritānija un Vācija. «Liels noieta tirgus šīm valstīm ir būtiska priekšrocība, kur mums sacensties nav iespējams,» saka Guntars Krols. Viņš jau gandrīz 30 gadus strādā ar investīciju jautājumiem, ir EY Stratēģijas un darījumu konsultāciju nodaļas vadītājs Baltijas valstīs un Polijā.

Otrs svarīgs faktors investīciju izvēlei ir kvalificēts darbaspēks, kas radīs pievienoto vērtību. «Darbaspēka pieejamība ir galvenais iemesls, kāpēc tieši Latvijas pievilcība ir samazinājusies,» atzīmē Krols. Turklāt — jo straujāk aug algas un citas izmaksas, jo valsts konkurētspēja sarūk. Lai cik smieklīgi tas izklausītos, pat laikapstākļi ir viens no faktoriem. Domājot par darbinieku piesaisti, piemēram, IT uzņēmumi labāk izvēloties Maltu vai Kipru.

Pēc EY datiem, kopējais investīciju apjoms gada laikā Baltijas valstīs un Somijā sarucis vairāk nekā par trešdaļu. Nedaudz, par 5%, tas samazinājies arī citur Eiropā. Kritumam ir vairāki iemesli — ģeopolitiskā situācija un karš Ukrainā, inflācija un it īpaši enerģijas cenu pieaugums, neprognozējamība, kā arī kredītprocentu likmju kāpums.

Rezultātā investoru aktivitātes ziņā Latvija, tāpat kā Lietuva un Igaunija, atrodas ārpus pirmā divdesmitnieka. Ko varam darīt, lai interesi audzētu? «Valstij un aģentūrām daudz intensīvāk jāstrādā pie investīciju piesaistes,» atbild Krols. Lietuvas kolēģi to dara jau vairāk nekā desmit gadu, tāpēc valsts reputācija starptautiskā biznesa jomā ir labāka. Ārvalstu uzņēmēji mēdzot norādīt, ka Lietuvā un Igaunijā jūtama arī lielāka valsts pārvaldes interese par viņu vēlmi attīstīt biznesu.

10 pašvaldību tops pēc bruto pievienotās vērtības

Pievienotā vērtība, miljonos eiro

Finanšu investīcijām pievilcīgākās valstis

EY aptauja Baltic AttractivEness survey 2024

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem