Savākts šīferis Lielajā talkā Lucavsalā. Foto - Evija Trifanova, LETA
Kopš pavasara maznodrošinātām un trūcīgām personām pieejama Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) atbalsta programma bīstamā azbesta šīfera nodošanai. Vai šī iniciatīva pašreizējā izpildījumā atrisinās azbesta problēmu Latvijā, un ko varam mācīties no Eiropas pieredzes?
Kāpēc azbests ir bīstams?
Azbests, kas plaši sastopams uz Latvijas namu jumtiem, ir būvmateriāls, kam piemīt kancerogēnas īpašības, un tā šķiedras ir īpaši bīstamas veselībai, putekļu veidā nokļūstot elpceļos. Nonākot plaušās, tās var izraisīt onkoloģiskas saslimšanas, turklāt slimību slēptais periods var stiepties no 10 līdz pat 40 gadus ilgā laika periodā. Diemžēl aktuāli ir ne tikai riski, kas saistīti ar azbesta nokļūšanu ķermenī tā demontāžas laikā. Pieredze rāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju mēdz veco šīferi pēc tā demontāžas norakt augsnē, kur tam ir risks sajaukties ar gruntsūdeņiem un nodarīt kaitējumu videi un cilvēku veselībai.
Azbesta šīfera īpatsvars Latvijā – milzīgs
Lai gan azbestu saturošu materiālu ražošana un izplatīšana Eiropas Savienībā ir aizliegta jau vairākus gadu desmitus, Latvijā ir apmēram miljons tonnu azbesta saturoša šīfera. Atsevišķos novados šis materiāls sastopams uz 70 – 80% dzīvojamo māju jumtiem. Piemēram, Saldus novadā azbesta šīfera jumts ir uz lielākās daļas privātmāju un nedzīvojamo ēku jumtiem, jo savulaik šo materiālu ražoja arī Brocēnos. Kā liecina VARAM veiktais pētījums, vislielākais šīfera jumtu apjoms tonnās ir Rīgā, kā arī Dienvidkurzemes, Rēzeknes un Talsu novados. Iemesls, kāpēc azbesta šīfera īpatsvars ir tik liels - vēsturiski tieši šī veida jumts nereti ir bijusi vienīgā jumta seguma opcija mājām, kas celtas padomju laikos, turklāt savulaik nebija plašas informācijas par tā potenciālo kaitīgumu veselībai.
Vai maznodrošināto prioritāte ir jumta renovācija?
Protams, ka atbalsta programmas ieviešana ir solis pareizajā virzienā, taču mūsu pieredze liecina, ka jumta renovācijas tirgū maznodrošinātas un trūcīgas personas, kas ir šīs konkrētās programmas mērķa grupa, nav plaši pārstāvētas. Pirmkārt - lai renovētu jumta segumu, jārēķinās ar dažāda veida izmaksām – demontāžu, iepakošanu, transportēšanu, kā arī jauna jumta iegādi un montāžu. Vidēja izmēra privātmājai (jumta platība - 120 m2) tas var nozīmēt tēriņus robežās no 3000 līdz 5000 eiro. Jāpiebilst, ka azbesta šīfera utilizācija nereti var izmaksāt tikpat, cik jauna jumta materiāla iegāde – tieši šis ir galvenais iemesls, kāpēc atbalstam būtu jābūt pieejamam plašākai sabiedrībai, ja ar šo problēmu vēlamies cīnīties pēc būtības.
Tāpat jāņem vērā, ka maznodrošināto un trūcīgo personu īpatsvars 2022. gadā bija aptuveni 3,5% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Ja būtu jāprognozē, tad, visdrīzāk, atbalsta programmu izmantos tie iedzīvotāji, kuriem šīfera jumts jau ir demontēts un novietots bez pielietojuma kādā mežmalā vai šķūnī. Taču vienlaikus nevienam nav informācijas par to, cik liels (mazs) šis cilvēku skaits varētu būt.
Vai mācīsimies no citu valstu pieredzes?
Azbestu saturošo būvgružu problēma Latvijā ir reāla, un, ja vēlamies to atrisināt, iespējams, vērts pamācīties no citu valstu piemēriem. Lietuvā un Polijā atbalsta programma ir mērķēta uz visām sabiedrības grupām, turklāt Polijā centieni mazināt azbestu saturošus būvgružus tiek attīstīti kopš 2002. gada un viņu mērķis ir pilnībā atbrīvot namus no azbesta būvmateriāliem līdz 2032. gadam. Beļģija līdz 2040. gadam plāno utilizēt 3 miljonus azbesta materiālu. Jācer, ka arī mēs spēsim sekot šo valstu piemēriem, domājot par atbalsta programmas tvērumu. Pretējā gadījumā būsim nonākuši situācijā, ka no valsts puses aicinām iedzīvotājus risināt šo problēmu, bet atbalsta instrumenti būs pieejami mazāk kā 5% iedzīvotāju, no kuriem liela daļa tos pat nespēs izmantot.
Autors ir Eternit tirdzniecības vadītājs Latvijā
