Aizsarglīnija pret Kremli

Kāds ir aizsardzības plāns austrumu robežai, kam valdība plāno piecos gados tērēt 300 miljonus eiro, un kāpēc martā sāktie darbi pēkšņi ir apstājušies?

Ceļu pārrakšana un bloķēšana ir pirmais un vienkāršākais posms, ar ko jāsāk, man saka Jānis Garisons. Labā ziņa, ka uz austrumu robežas šādu ceļu nav daudz. «Mums ir pateicīga daba — purvains, meži, ezeri,» viņš raksturo zaļos un zilpēlēkos plankumus Latvijas kartē, ko kopīgi pētām datorā Ir redakcijā. Nostrādājis Aizsardzības ministrijā gandrīz 20 gadus un pēdējos deviņus bijis valsts sekretārs, Garisons janvārī atstāja amatu, bet turpina dienestu zemessardzē. Tāpēc aicinu viņu apspriest robežas stiprināšanas plānu, ko martā pieņēma valdība.

Tas, vai vispirms tiek izrakti prettanku grāvji vai sakrauti betona bloki, ir «nianses un darbs plānotājiem kopsakarā ar apvidu», Garisons stāsta. Pēc tam nākamo aizsardzības posmu veido no dažādiem šķēršļiem. Arī «pūķa zobiem» jeb piramīdas formas dzelzsbetona blokiem, kam jāaptur tanki. «Saliekot starp šiem zobiem mīnas, teritorija kļūst faktiski neizbraucama.» Līdz ar to loģisks ir nākamais posms ar ierakumiem un karavīriem nocietinātās pozīcijās, no kurienes pretinieku apšaudīt ar artilēriju. «Bet jāsaprot, ka tas nav tāds vienlaidu mūris, dažādās vietās var aiziet pat vairāku, līdz pat 20 kilometru dziļumā,» viņš rāda kartē posmu ar mežu.

Uzreiz gan jānomierina lasītāji, ka visām šīm aizsardzības līnijām nav jābūt gatavām tūlīt. Krievija visus spēkus, arī no mūsu pierobežas, ir novirzījusi karam Ukrainā un sākt jaunu konfliktu ar NATO nav spējīga, tāpēc eksperti atzīst — pašlaik no militāro draudu viedokļa Latvija ir drošā situācijā. Taču karš Ukrainā ir parādījis, kam mums jābūt gataviem. Valsts aizsardzības koncepcija paredz, ka «pierobežā izvietoto Krievijas bruņoto spēku atkopšanās pirmskara apmēros varētu notikt jau tuvāko piecu gadu laikā».

Tikmēr pirmie darbi robežas stiprināšanai jau sākušies. Pašlaik Nacionālie bruņotie spēki apsekojot pierobežu, lai saprastu, kā virzīties uz priekšu ar plānoto šķēršļu izvietošanu, un izstrādātu precīzu algoritmu par infrastruktūras — ceļu, dzelzceļa un tiltu — pārraušanu jeb uzspridzināšanu, intervijā saka aizsardzības ministrs Andris Sprūds (Progresīvie). Kad pārsteigta jautāju, vai tad izpēte nebija jāveic pirms plāna apstiprināšanas valdībā, ministrs skaidro, ka 400 kilometrus garā valsts austrumu robeža iepriekš apsekota «konceptuāli» un plāna «stratēģiskā ievirze» bijusi skaidra: «parādīt pretiniekam, ka mēs stiprinām savas spējas un kontrolēsim jebkādu potenciālu virzību».

Tomēr Ir sarunas ar vietējo pašvaldību vadītājiem liecina, ka sākotnējā komunikācija nav bijusi veiksmīga un daļa no aizsardzības plāna sekmēm būs arī iedrošināt pierobežas iedzīvotājus.

Otrs būtisks aspekts ir izmaksas. Šim gadam, «lai uzņemtu apgriezienus», no austrumu robežas stiprināšanai plānotajiem 303 miljoniem atvēlēti 25 miljoni, bet ar katru gadu summas palielināsies vidēji par 20—30 miljoniem. Sīkāku šo tēriņu sadalījumu ministrija pašlaik nesniedz. Arī kopumā valsts aizsardzībai finansējums pieaugs — šogad atvēlēti 2,4% no IKP, bet 2027. gadā jau 3%.

Tā ir liela nauda, kuru, «ja neinvestēsim iekšienē, bet grūdīsim uz ārpusi, mūsu ekonomika vienkārši nepavilks», atgādina Jānis Garisons un piebilst, ka «tikpat svarīga daļa pie šī jautājuma ir piegāžu drošība un tas, ka pats arī nosaki, kas ir pieejams».

Komunikācijas neveiksmes

Jau tajā pašā dienā, kad valdība pieņēma plānu, Nacionālie bruņotie spēki uz trim robežkontroles punktiem — Pāterniekiem, Grebņevu un Terehovu — nogādāja betona blokus, ar kuriem nepieciešamības gadījumā var nobloķēt kustību pāri robežai. Savukārt Piedrujas robežpunktā izveidots HESCO bastions, no kura moduļiem, pieberot tos ar smilti vai granti, var izveidot aizsegus pret šāviņiem.

Vietējie gan ir skeptiski par šiem pirmajiem soļiem. Runa ir ne tikai par Daugavpils mēru Andreju Elksniņu, kurš tūlīt pēc plāna pieņemšanas sociālajos tīklos sacēla paniku, ka valdība «atdod Latgali», jo kurš gan vēlēsies te investēt, ja «blakus jūsu jaunajām ražošanas ēkām, burtiski 30 kilometrus no tām, tiks izvietotas aizsargbūves un mīnu lauki».

Vairāki pierobežas novadu vadītāji šādus Elksniņa izgājienus sauc par centieniem celt reitingu. Vienlaikus Balvu novada vadītājs Sergejs Maksimovs atzīst, ka Aizsardzības ministrijas sākotnējā komunikācija par darbiem pierobežā nebija veiksmīga.

«Tie 5. marta bloki bija neveiksmīga darbība, nebija komunikācijas. Vienkārši redzējām, ka smagās mašīnas tiek vestas,» saka Maksimovs. Arī laiks neesot bijis īstais, jo atkusušais ceļš cietis zem smagās tehnikas.

«Teritorijā ir atvesti un izkrauti, lai robežpunktu, līdzīgi kā Vientuļos, varētu slēgt, bet citi darbi nenotiek,» par Grebņevā atvestajiem betona blokiem saka Edgars Mekšs, kura vadītajā Ludzas novadā atrodas šis un arī Terehovas robežkontroles punkts. Pagaidām viņam nav bijušas nekādas tikšanās ar ministrijas pārstāvjiem, lai runātu par tālākiem būvdarbiem.

To pašu apstiprina Augšdaugavas novada pašvaldības izpilddirektors Pēteris Dzalbe, bet uztver rāmi: «Cik saprotu, visam ir sava kārtība, un tanī brīdī, kad atnāks pie mums uz saskaņošanu, tad visu redzēsim un zināsim.»

«Mēs vērojam, skatāmies. Runas bija, ka te nu tūlīt būs, darīs, bet pagaidām nekas nenotiek,» stāsta Skaidrīte Marčenoka, kura līdz pat aprīļa sākumam ilgus gadus vadīja Pasienes pagasta pārvaldi. «Ja reiz valdība ir nolēmusi, tad ir nolēmusi. Ja varētu netaisīt, tad netaisītu. Cilvēki ir absolūti vienaldzīgi pret to, kas notiek,» viņa atzīst. Mazajā ciemā ar 475 iedzīvotājiem pie pašas robežas visus vairāk uztraucot tas, ka uz kaimiņu ciemiem ir slikti ceļi.

Marta izskaņā tiešām bijis ieplānots pierobežā sākt ceļu pārrakšanu, lai izveidotu prettanku grāvjus. Tomēr pašvaldība saņēmusi informāciju, ka darbi atlikti, stāsta Maksimovs.

Ministrs Sprūds skaidro, ka pagaidām vēl notiekot saskaņošana ar Satiksmes un Iekšlietu ministriju. «Mēģinām saprast, lai tas netraucētu esošajiem darbiem un funkciju izpildei, bet ceļu pārrakšana ir viens no uzdevumiem, kas šajā gadā veicams.»

Vēl vairākas lietas ir procesā. Līdz 14. aprīlim izsludināta tirgus izpēte par iepirkumiem, lai nodrošinātu robežu ar betona blokiem, dzeloņstieplēm un nožogojuma mietiem, prettanku ežiem, HESCO groziem un konteineriem, kuros uzglabāt visu nepieciešamo. «Mēs orientējamies uz vietējo industriju, daudziem no šiem līdzekļiem būtu jānāk no Latvijas. Tas ir mūsu mērķis,» ministrs uzsver.

Ministrija arī apzinot, kā Latvija varēs papildināt savus prettanku un vadāmo kājnieku mīnu krājumus. Identificēti partneri ārvalstīs, kas varētu piegādāt mīnas pēc iespējas ātrāk, bet arī Valsts aizsardzības korporācijai uzdots izvērtēt, kā varam virzīties ar mīnu ražošanu tepat Latvijā.

Tieši mīnu tēma gada sākumā «uzspridzināja» cilvēku prātus, jo politiķi sāka spriest, vai mums austrumu robežā vajag kājnieku mīnu laukus. Tos milzīgos apmēros tagad ierīkojusi Ukraina vairākos posmos uz robežas ar Krieviju, lai nodrošinātos pret jaunu iebrukumu. Šādu nevadāmo kājnieku mīnu lietošanu Latvijai un citām NATO partnervalstīm liedz Otavas konvencija. NBS un Aizsardzības ministrija neatbalsta izstāšanos no tās, jo esot citi, daudz efektīvāki līdzekļi robežas aizsargāšanai. «Pašlaik neredzu pamatojumu izstāties no Otavas konvencijas,» vēlreiz apstiprina ministrs Sprūds.

Bunkuri vai grāvji?

«Mūsu valsts aizsardzībai un pretmobilitātei jāfokusējas pamatā uz militārās tehnikas apstādināšanu ar mākslīgiem šķēršļiem un pastiprinot dabiskos šķēršļus, arī sagatavojot ceļus, tiltus spridzināšanai,» janvāra izskaņā man uzsvēra pulkvedis Oskars Kudlis, NBS Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris. «Priekšā ir ļoti liels darbs izveidot pretmobilitātes šķēršļus, jo šobrīd pierobežā nekā nav.»

Arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins iesaka koncentrēties uz pretmobilitātes pasākumiem, jo pretinieks aizsardzības līnijai var apiet apkārt. «Vēsturiski pēdējos 800 gados iebrukums Latvijā no austrumiem, kur tagad atrodas Krievija, ar mērķi ieņemt Rīgu, ir noticis divas reizes. Lielākoties tas viss notiek caur Lietuvu,» saka Kuzmins, — virzienā no Šauļiem uz Rīgu caur Jelgavu vai Bausku.

Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis Kuzmina ieskatā ir «tik izaicinošs, ka mēs varam bunkurus būvēt tūkstošiem», bet to efektivitāte, ņemot vērā Otrā pasaules kara pieredzi, esot stipri apšaubāma. Latvijas gadījumā nav tādu ideālu vietu, kur «noliekam vienu bunkuru un tas te varēs atrasties». «Tam vienmēr varēs apiet apkārt ja ne ar tanku, tad kājām.» Tieši tāpēc pirms Otrā pasaules kara Latvijā šādi bunkuri, nocietinājumi būvēti salīdzinoši maz.

Arī Latvijas armijas aizsardzības plānos 1939. un 1940. gadā uzsvars bijis uz to, «ko tagad mūsdienās Nacionālo bruņoto spēku komandieris sauc par pretmobilitātes plānu», vēsturnieks skaidro. Šie plāni ietvēra pasākumu kompleksu, piemēram, kā uzspridzināt pilnīgi visus tiltus pierobežā. «Bija simtiem lapu dažādu plānu, kur urbsim caurumu, cik kilogramu sprāgstvielas vajadzēs, cik cilvēki to darīs un cik stundās,» viņš saka. Tāpat bijis skaidrs, kas kara gadījumā jādara ar caurtekām, melioriācijas grāvjiem.

Vai tagad armijai ir pietiekams skaits šādu speciālistu? Jānis Garisons, kurš pats zemessardzes bataljonā ieskaitīts inženieros, nav optimistisks. «Inženieru vienības ir ļoti specifiskas. Tur ir inženieri, kas māk rēķināt un zina, kādā veidā likt šķēršļus, tie ir plānotāji.» Pēc viņa aplēsēm, lai uzbūvētu austrumu robežas līnijai paredzētos nocietinājumus, vajadzīgs papildus vismaz viens inženieru bataljons, 600 karavīru. «Pašlaik ar tiem zemessardzes resursiem, kas ir, tas nav iespējams,» viņš ir pārliecināts.

«Jā, mēs apzināmies, ka tiešām šī kapacitāte ir jāpalielina, bet kopumā bruņotie spēki ir noteikti spējīgi to palielināt,» sola aizsardzības ministrs.

Savukārt Kuzmins piebilst, ka militāro inženieru «trūkst vienmēr un visiem». Ja ir jāmeklē šādi eksperti, vēsturnieks iesaka lūkoties Latvijas valsts mežu virzienā. «Viņi ir vislielākie speciālisti, kā izrakt grāvi vai to aizbērt. To viņi dara katru dienu 12 mēnešus gadā — būvē caurtekas, pārbūvē ceļus, gāž kokus.»

Baltijas līnija

Janvārī Latvija ar Lietuvu un Igauniju vienojās par kopēju Baltijas aizsardzības līnijas izveidi. Tas nenozīmē vienādas līnijas izveidi visās trijās valstīs, bet gan koordinētu darbu, lai nevienā no valstīm nebūtu «robi» aizsardzībā, skaidro pulkvedis Guntars Strazdītis no NBS Apvienotā štāba.

«Igaunijā tā var izskatīties citādi, Lietuvā citādi. Pie mums izskatīsies tā, kā paši esam saplānojuši un izdomājuši,» saka pulkvedis. Līnija visās trīs valstīs arī nebūs vienlaikus, jo to ietekmēs gan iepirkumu temps, gan citi faktori.

Garisons atklāj, ka baltiešu sarunās par kopējās aizsardzības līnijas izveidi lietuvieši bijuši visatturīgākie, jo iekšēji nav varējuši vienoties, kurš par ko atbild. «Objektīvi viņiem tā robeža ir smagāka,» Garisons saka, atgādinādams, ka iebrukuma gadījumā Lietuva centīsies noturēt Viļņu un Suvalkus. «Tāpēc mums ir jāskatās uz Bausku, ne velti Bauskā bataljons tika atjaunots pirms dažiem gadiem. Arī Sēlijas poligons ar visām vienībām būs ļoti svarīgs.» Tāpat kā ļoti svarīga ir pretkuģu raķešu kapacitāte un desanta nepieļaušana no jūras.

Lietuva tuvākajā desmitgadē aizsardzības līnijas izveidei plāno izlietot ap 380 miljoniem eiro, Ir noskaidroja kaimiņvalsts Aizsardzības ministrijā. Galvenie pretmobilitātes pasākumi būs melioriācijas grāvju padziļināšana kombinācijā ar dažādiem šķēršļiem, kritisko ceļu un tiltu sagatavošanu spridzināšanai. Tiek apsvērta arī kailcirtes aizliegšana pierobežas mežos, lai apgrūtinātu ienaidnieka pārvietošanos. Plānots iegādāties arī papildu mīnas.

Igaunijas Aizsardzības ministrija norāda, ka šobrīd plānošanas stadijā ir 600 bunkuru projekts uz robežas, ko varētu sākt būvēt nākamgad. Izmaksas novērtētas ap 60 miljoniem eiro, bet šis skaitlis vēl var mainīties.

Kuzmins skaidro, ka Igaunijas situācija esot stipri vienkāršāka nekā Latvijai un Lietuvai. Viņiem liela daļa pierobežas ir pārplūduši purvi, milzīga upe. «Ja Narvas krastā viņi uzbūvē bunkuru, tam ir jēga, jo nevarēs apbraukt apkārt.» Tas pats esot arī Igaunijas dienvidu daļā Setumā, kuru igauņi savos reklāmas bukletos pat sauc par Seto Wall jeb aizsardzības sienu.

Igauņu Aizsardzības ministrija sadarbībā ar bruņotajiem spēkiem jau vairākos apgabalos pierobežā organizējusi tikšanās ar vietējiem iedzīvotājiem, lai uzklausītu viņus un skaidrotu, kā plānots stiprināt 135 kilometrus garo robežu ar Krieviju.

Ministrs Sprūds atzīst, ka komunikāciju «uztveram kā vienu no kritiskiem uzdevumiem». Arī pats šomēnes došoties uz Latgali. Reģionālajiem medijiem un sabiedriskajām organizācijām Latgalē tikšot sniegts arī finansiāls atbalsts, lai pietiktu resursu informēt iedzīvotājus par robežas stiprināšanas darbiem. Par kādu summu ir runa, ministrs vēl neatklāj. Bet aicina sabiedrību saprast, ka par katru plāna detaļu netiksim informēti, lai nepalīdzētu ienaidniekam. «Protams, ir jānovērš jebkādas šaubas un bažas, bet beigu beigās pats robežas aizsardzības plāns paredz to, ka mēs sargājam mūsu zemi no pirmā centimetra.»

Pēc pirmās komunikācijas neveiksmes martā saziņa ar NBS tagad ir krietni uzlabojusies, saka Balvu novada vadītājs Maksimovs. «Es precīzi zinu, kurā punktā, cik metros kas tiks darīts un kurā laikā, pat pulksten cikos man ir informācija. Un ar visām kartēm,» viņš saka.

Esot spēcīga sadarbība ar Vidzemes zemessardzes štāba komandieri, robežsardzi. «Mums ir ļoti laba komunikācija, komandieris pats brauc, skaidro regulāri,» Maksimovs saka, vienlaikus atzīstot, ka ne visos pierobežas reģionos sadarbība ir tik laba. «Saprotiet arī NBS — Elksniņa partijas piederība, provokatīvie izteicieni, cik daudz informācijas jūs viņam sniegtu?» retoriski vaicā Maksimovs.

Vienlaikus viņš ir pārliecināts, ka bruņoto spēku gatavība ir augstā līmenī, tajā skaitā novērošanas spējas. «Diez vai jūs uz robežu aizbrauktu, jūs noteikti noķertu jau pirms tam, jo viņi ļoti precīzi novēro ar kamerām un visām pārējām lietām,» saka Balvu novada vadītājs, kurš pats dzīvo tikai dažus kilometrus no Krievijas robežas.

Baltijas aizsardzības līnija robežai ar Krieviju un Baltkrieviju

Latvija — 303 miljoni eiro piecos gados

Lietuva — 380 miljoni eiro desmit gados

Igaunija — 60 miljoni eiro bunkuru projektam

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem