Ir aplam saskatīt ESG uzdevumos apgrūtinājumu, nevis biznesa iespējas

Jaunā Eiropas Savienības Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva paredz uzņēmumiem sniegt ziņojumus par tādiem ilgtspējas jautājumiem kā vides, sociālā un korporatīvā pārvaldība jeb ESG (Environment, Social, Governance). Pirmās bezdelīgas uz Briseli laidīsies jau šogad, tomēr, aptaujājot Latvijas uzņēmumus, rodas pamatīgas šaubas, vai uzņēmēji vispār saprot, par ko ir jāziņo.

Tikai katrs desmitais uzņēmējs zina, kas ir ESG. Un vēl mazāk ir to, kuri izprot ESG patiesās iespējas.

Tas ir vairāk nekā tikai braukšana ar elektroauto vai elektrības izslēgšana, izejot no telpas. Un daudz vairāk nekā filozofija un pārliecība – tā ir reāla biznesa iespēja un cerība uz izdzīvošanu nākotnē. Globālā mērogā.

Tātad tikai katrs desmitais uzņēmējs Latvijā zina, kas ir ESG. Kaut arī, daudzuprāt, ziņošana par savām ilgtspējas aktivitātēm ir nelietderīga, jāapzinās, ka ilgtspēja nav modes kliedziens, tā ir nepieciešamība. Savukārt paša ziņojuma veidošana ļauj kritisku aci paskatīties uz savām darbībām un izdevumiem un saskatīt vājās vietas. Uzņēmumi neatkarīgi no to izmēra ir liela un nozīmīga tautsaimniecības dalībnieku grupa, kam ir būtiska ietekme uz kopējo ilgtspējas mērķu sasniegšanu. Tas ietver ne tikai atkritumu šķirošanu vai CO2 radīšanu, bet arī tādas jomas kā sabiedrības labbūtība un sociālā atbildība. Uzņēmumi ilgtspējas iniciatīvās joprojām lielākoties koncentrējas uz vides aspektu, kas ir apsveicami, taču Korporatīvās ilgtspējas ziņošana varētu līdzsvarot aktivitātes, liekot vairāk uzmanības pievērst arī citiem ilgtspējas mērķiem.

Pēdējā laikā esmu dzirdējis prātojam, vai materiālam ir pozitīva vai negatīva vērtība. Divdesmit gados, kopš strādāju vides apsaimniekošanas nozarē, daudz kas ir mainījies. Ja kādreiz otrreizējās izejvielas īsti nevienam nebija vajadzīgas, tagad kvalitatīvi sašķirotus atkritumus var tīri labi pārdot. Kad tikko sākām savu biznesu un vēlējāmies attīstīt ražošanu, gājām uz banku pēc kredīta. Tur mums jautāja, ko ieķīlāsim. Piedāvājām PET pudeļu ķīpas, un par mums viegli pasmaidīja. Šodien PET pudeles maksā no 500 līdz 1000 eiro tonnā atkarībā no to kvalitātes. Visvērtīgākais materiāls uzņēmumos ir labi sašķirota plēve, no kuras ražo granulas. Mājas apstākļos – PET pudeles un alumīnija bundžas, ko depozīta automātos var pārvērst reālā naudā. No kartona salīdzinoši viegli var radīt jaunus izejmateriālu resursus, nav jāzāģē koki, kas veic tik svarīgo CO2 piesaisti.

Arvien reālāka izskatās ideja sākt pāršķirot vecās atkritumu izgāztuves, kurās guļ ļoti daudz metāla. Mūsdienu televizoros vērtīgo izejvielu ir arvien mazāk, bet vecajos aparātos netrūka zelta un cēlmetālu.

Nemaz nerunājot par visām nejauši izmestajām sudrablietām un putekļsūcējos iesūktajiem auskariem un gredzeniem, kas joprojām vārda tiešā nozīmē ir zelta cenā. Vērtība nenoliedzami ir teju jebkādiem atkritumiem – kaut vai kā kurināmajam. Taču Latvijas uzņēmējiem trūkst zināšanu un varbūt arī iztēles, lai ESG uzdevumos saskatītu peļņas iespējas.

Globālā sasilšana ir atnākusi uz palikšanu. Mums jāapzinās: nebūs tā, ka mēs tagad pašķirosim atkritumus, un visas nepatikšanas pāries. Pat ar vissirdīgākajiem pūliņiem vides un klimata aizsardzībā Net Zero 2050 apņemšanās nozīmē, ka globālā sasilšana nepārsniegs pašreizējos 1,5 grādus. Ja krietni nepapūlēsimies, pastāv liela iespēja, ka pēc 100 gadiem pusi Latvijas klās okeāna ūdens. Mēs runājam par materiāliem kā par resursu, taču jāpatur prātā, ka arī dabas veltes ir resursi. Lielākā daļa karu pasaules vēsturē ir notikuši par resursiem. Ja globālās sasilšanas rezultātā pāris miljardiem pasaules iedzīvotāju vairs nebūs, kur dzīvot, ir pilnīgi skaidrs, ka visi spiedīsies uz vietām, kur ir dzeramais ūdens un dzīvei piemēroti apstākļi. Nevajag būt naiviem un domāt, ka mūsu bērnus un mazbērnus tas neskars. Tāpēc ESG aktivitātes nav modes kliedziens, tā ir skaudra nepieciešamība.

Savukārt ESG ziņošana nav jautājums tikai par atskaitīšanos, bet gan par filozofijas un dzīvesveida maiņu, lai ar savas uzņēmējdarbības radīto emisiju nospieduma mazināšanu un kompensēšanu patiešām iesaistītos pasaules glābšanā. Tas, protams, nav ne vienkārši, ne lēti, un reizēm trūkst arī nepieciešamā regulējuma. Piemēram, man ir uzņēmums, kurā kopā ar partneriem jau septiņus gadus stādām kokus CO2 piesaistei. Diemžēl Latvijas vides politika neparedz mehānismu, kā piesaistīt CO2 un to sertificēt, tāpēc tālāk par jauku aktivitāti uz brīvprātības principiem mēs netiekam. Tikmēr pasaulē CO2 ne vien piesaista, bet arī atsūknē no atmosfēras: šāds projekts tiek realizēts Dānijā, kura rezultātā atsūknēto CO2 ved uz Islandi, iepumpē bazaltā, un ķīmiskas reakcijas rezultātā tas pārvēršas oglē dziļi pazemē. Tas, protams, maksā naudu, 250–300 eiro tonnā, bet jau pārskatāmā nākotnē CO2 emisiju tonnas kvotu cenu prognozē 500–600 eiro līmenī.

Tas, ka dzīvojam mazā valstī, nenozīmē, ka varam atļauties mazas biznesa idejas. Par to jādomā diendienā, tam jākļūst par daļu no uzņēmuma stratēģijas un domāšanas veida. Tā vietā mani nebeidz pārsteigt, cik liela daļa sabiedrības, tai skaitā uzņēmēji, runā par energoneatkarību un nepieciešamību attīstīt alternatīvos enerģijas ieguves avotus, bet, tiklīdz, piemēram, vēja parks pietuvojas pašu pagalmam, spītīgi iestājas pretestības pozā. Tā ir nacionāla īpatnība, no kuras steigšus jāatbrīvojas. ESG ziņošana ir lielisks veids, kā pārbaudīt sava uzņēmuma ilgtspējas muskuļus un apzināt, kuras vietas jātrenē cītīgāk.

Mēs dzīvojam fantastiskā laikā, kad savām acīm varam redzēt nemitīgu izaugsmi. Labs piemērs ir mobilais telefons: vairumam no mums jaunībā par tādu nebija ne jausmas, bet tagad ir grūti iedomāties pat visikdienišķākās darbības bez tā. Mūsu bērniem šī izaugsme būs simtkārtīga. Kaut vai tikai padomāsim, ko cilvēks darīja pirms 100 gadiem, lai kaut ko saražotu, ko dara šodien un ko darīs nākotnē, kur mūsu iztēle vēl pat nesniedzas. Galvenais ir nepazust aiz skaļiem saukļiem par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē. Valsts zaļumu nenosaka mežu platības, bet gan cilvēku domāšanas un dzīves veids. Uzņēmējiem ir visas iespējas kļūt par situācijas virzītājiem. Galvenais uzdevums – saskatīt iespēju, nevis apgrūtinājumu.

 

Autors ir AS Eco Baltia valdes priekšsēdētājs