Foto - Edijs Pālens, LETA
Ziņas par lauksaimnieku protestiem Eiropas valstīs, Francijā, Polijā izskan jau no gada sākuma, tomēr katrā valstī iemesli protestiem atšķiras - gan iebildumi pārāk zemām lauksaimniecības produktu iepirkumu cenām, kas zemniekiem liek pārdot savu saražoto zem pašizmaksas, gan trešo valstu imports, kas konkurē ar lauksaimnieku produktiem, gan iebiIdumi pret Eiropas Zaļo kursu. Latvijas lauksaimnieki protestiem pievienojās februārī, iesniedzot valdībai garu prasību sarakstu - aizliegt Krievijas un Baltkrievijas pārtikas produktu importu, atjaunot 5% PVN likmi Latvijai raksturīgajiem augļiem, ogām un dārzeņiem, samazināt birokrātiju, plašāku pieeju apdrošināšanai un apgrozāmajiem līdzekļiem, kā arī atteikties no nacionāla līmeņa zemes apgrūtinājumiem vai citiem zemes lietošanas ierobežojumiem.
Kas ir šo protestu cēlonis, un kā sabiedrībai reaģēt uz lauksaimnieku prasībām?
Lauksaimniecībai ir senas tradīcijas Latvijā. 2020.gadā Latvijas lauksaimniecības nozarē veidoja 7,2% no kopējās nodarbinātības, kamēr tās pienesums valsts kopproduktā nav liels - ap 2,5% (CSP, 2021.g), bet tā nodrošina izejvielas citām nozarēm, pārtikas rūpniecībai. Būtiska lauksaimniecības nozīme ir pārtikas nodrošinājumam, un šajā starptautiski nemierīgajā laikā tam ir pieaugoša nozīme. Lauksaimniecība ir arī nozare ar nozīmīgu ietekmi uz vidi - 2021.gadā lauksaimniecība bija atbildīga par 21% Latvijas kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām, un tajā pašā laikā tā ir arī nozare (2021, LVĢMC), kas ir ļoti pakļauta apkārtējās vides ietekmei, aizvien vairāk jūtamajām klimata pārmaiņām.
Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā arī Latvijas lauksaimnieki saņem ievērojamas subsīdijas, kuru mērķis bija garantēt pieejamu pārtiku, ilgtspējīgu, videi draudzīgu saimniekošanu un laukus kā labvēlīgu dzīves vietu. Laikā no 2014. līdz 2020.gadam Latvijas lauksaimnieki saņēma Eiropas Kopējās lauksaimniecības politikas subsīdijas kopumā 2,686 miljardu eiro jeb 384 miljoni eiro gadā. Lielāko subsīdiju (4/5 no maksājumiem saņem mazāk kā ceturtdaļa saimniecību, 2022.-2023. gadā pat mazāk - 13%, LAD dati), un šajā laikā mazo saimniecību skaits samazinājās, bet lielo - auga. Šajā laikā lauksaimniecība ir attīstījusies, pieaugusi tās produkcijas vērtība, tomēr arī slodze uz vidi krietni augusi (skatīt tabulu). Ievērojami audzis minerālmēslu un pesticīdu patēriņš, un šo ietekmi izjūt gan cilvēki, gan daba, gan arī atsevišķas lauksaimniecības apakšnozares (biškopji). Latvijā mazāk nekā trešdaļa (31%) virszemes ūdeņu atbilst labai ekoloģiskajai kvalitātei, un viens no būtiskiem piesārņojuma avotiem ir lauksaimnieciskā darbība (VARAM dati).
Faktiski, līdzšinējā tendence liecina, ka subsīdiju mērķis - ilgtspējīga, videi draudzīga lauksaimniecība – nav sasniegts, jo produktivitāte augusi uz intensīvākas, piesārņojošākas saimniekošanas rēķina. Būtiska problēma lauksaimniecībā ir attiecības ar rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumiem, kas iepērk lauksaimnieku produkciju par cenām, kas ir ļoti zemas un nereti ir pat zemākas par pašizmaksu, kā rezultātā, pat augot produktivitātei, lauksaimnieka ienākumi ir zemi. Piemēram, piens veikalā maksā 0,80 - 2,00 eiro par litru, bet zemnieki to pārdod par 0,35-0,40 eiro litrā, kas ir tuvu pašizmaksai, bet dažreiz spiesti pārdot par 0,20 eiro/litrā, kas ir zem pašizmaksas.
Nereti ražotāji un arī patērētāji priekšroku dod importam no trešajām valstīm, kur lauksaimniekiem ir zemākas prasības vides aizsardzībā un dzīvnieku labturībā, un tāpēc viņi to pašu var saražot lētāk.
Tabula. Ilgtspējīgas attīstības rādītāji (no Latvijas ziņojuma ANO par ilgtspējīgas attīstības mērķu ieviešanu, 2022.g, EUROSTAT un VARAM dati)
Tāpēc jaunajam plānošanas periodam Eiropas Kopējās lauksaimniecības politikas 2023.-2027. gadam paredzēja skaidrākus mērķus vides aizsardzībā, kā arī lielāku atbalstu mazajām un vidējām saimniecībām, uzliekot griestus, cik daudz finansējuma var saņemt lielākās saimniecības, lai gan to kopējais subsīdiju apjoms ir audzis - kopumā 2,5 miljardi eiro piecu gadu periodam. Aug sabiedrības prasības samazināt pesticīdu ietekmi, tāpat nepieciešamība sasniegt ūdens kvalitātes mērķus (atbilstoši Ūdens struktūrdirektīvai līdz 2027. gadam visiem ūdeņiem jābūt labā ekoloģiskā kvalitātē).
Līdz šim redzētās diskusijas rāda, ka zemnieki nav vienoti savās prasībās - atšķirības ir gan starp valstīm, gan valstu iekšienē. Latvijā lielākos iebildumus ceļ lauksaimnieku organizācija “Zemnieku Saeima”, kas apvieno lielākās saimniecības (900 biedru), un vienlaikus, ir arī lielākie zaudētāji no Eiropas lauksaimniecības politikas maiņas. Citas zemnieku organizācijas - Latvijas Zemnieku federācija, kas apvieno 6000 zemnieku, un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija, kas apvieno 1500 biedru, protestu rīkošanā nepiedalās un pat no tiem norobežojas, jo uzskata, ka vēl ir iespēja turpināt konstruktīvu dialogu ar valsts iestādēm, gan arī uzskata, ka dabas aizsardzības prasības ir arī pašu lauksaimnieku interesēs.
Ko iesākt ar šīm atšķirīgajām prasībām un kā sabalansēt lauksaimnieku un sabiedrības intereses?
Iesāktais virziens - lielāks atbalsts mazajām un vidējām samniecībām, skaidrākas prasības vides aizsardzībai (kas nozīmē - arī precīzāku dokumentāciju) - noteikti ir sabiedrības un arī lielākās lauksaimnieku daļas interesēs, bet lielākais izaicinājums, kas likumdevējam būtu jārisina: kā nodrošināt godīgu samaksu par padarīto, tas ir, lauksaimniecības produktu ražošanu, un kā palīdzēt pielāgoties klimata pārmaiņām, kas Latvijā jau ir jūtamas. Vienkārša piekāpšanās prasībām, ko izvirza tikai daļa lauksaimnieku, nerisinās pamatproblēmas, ar ko saskaras lauksaimnieki - klimata pārmaiņas un zemo cenu dempings.
Mums jāpanāk lielāks Latvijas lauksaimniecības produktu noiets Latvijas tirgū, un jāveicina produktu pārstrāde un lauksaimnieku kooperācija, ko ir daudz vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Viens pieejams instruments ir Zaļais publiskais iepirkums, kā arī aizliegums importa produktu ieplūšanai, kas ražoti, izmantojot zemākus standartus. Lauksaimnieku protesti ir pievērsuši gan sabiedrības, gan politiķu uzmanību lauksaimniecības nozarei, un mums ir jāturpina iesāktās sarunas, lai vienotos gan par mūsu prioritātēm, gan mērķtiecīgāku atbalstu lauksaimniecības nozarei Latvijas interesēs.
Autore ir 14. Saeimas deputāte, Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas vadītāja, Progresīvie
