Edgars Kaplers, Hospisa brīvprātīgais, un Hospiss LV valdes priekšsēdētāja Ilze Neimane-Nešpora. «Kāda brīvprātīgā uzdāvināja noslēgumu ar Tibetas skaņu traukiem.» Foto — no personīgā arhīva
Saruna par nāvi var šķist baisa un neērta, taču Nāves kafejnīcās izdevies radīt telpu un laiku, kur cilvēkiem domāt un runāt par savu mirstību
Kādus pārsteigumus nesīs dzīve, zina tikai laiks, bet par vienu varam būt droši — mēs visi mirsim. Pirms vairāk nekā 20 gadiem sociologs un antropologs Bernards Kretazs Šveicē aizsāka «nāves kafejnīcas» — pasākumus, kuru mērķis ir noņemt nāves tēmai tabu plīvuru un radīt telpu un laiku, kur cilvēkiem domāt un runāt par savu mirstību. Tagad Death Cafe ir starptautiska kustība — 93 valstīs sarīkots vairāk nekā 21 tūkstotis notikumu. Jau trīs gadus Nāves kafejnīcas Latvijā rīko organizācija Hospiss.
Šie pasākumi apmēram reizi mēnesī noris Hospisa mājā Rīgā — bariņš svešinieku pulcējas un pie tējas tases ļaujas sarunai par nāvi. «Nāves kafejnīca ir vieta, kur satikties cilvēkiem, kuriem citviet nav iespējas par to runāt,» saka Edgars Kaplers, Hospisa brīvprātīgais, kurš vada sarunas. «Iemesli, kādēļ cilvēki nāk, ir ļoti dažādi — ziņkārība, sevis izzināšana, ir cilvēki, kuri nesen piedzīvojuši zaudējumu. Ir dalībnieki, kas neko nepasaka, bet klausās.»
