Ceru, ka tās vēl nav beigas

Ģertrūdes ielas teātra izrāde Monstera Deliciosa pievēršas četru paaudžu sieviešu stāstiem

Režisore un libreta autore Barbara Lehtna (Igaunija), dramaturģe un režisores asistente Linda Krūmiņa un komponiste Līva Blūma ir radījušas kameroperu, kuras galvenās varones ir sievietes. Viņas nodarbojas ar tā saukto neredzamo darbu — rūpējas par publisko telpu augiem. 

Šī absolūtā sieviešu komanda, lai gan pievērsusies kanoniskam žanram ar priekšrakstiem un priekšnoteikumiem — kameroperai —, tai pievienojusi «Baltijas vaibstus» — ārijas uzticētas nevis trenētām operas balsīm, bet gan koru dziedātājām Martai Lortkipanidzei, Kristīnei Mednei, Ilzei Kalniņai un Kristīnei Fedotovai. 

Tādējādi feministiskais piegājiens, kas īstenojas jau simtprocentīgajā sieviešu ansamblī un izrādes tematikā, parādās arī attiecībās ar žanra kanonu — tas tiek interpretēts atbilstoši saturam un darba veidotāju vērtībām un aktualitātēm. Nešaubos, ka būs cilvēki, kas uzskatīs, ka kameroperas žanrs tiek nonivelēts vai kļūst amatierisks, neprofesionāls, bet man gribas ticēt, ka arī konkrētas izvēles ir daļa no mākslas darba vēstījuma. Un šajā gadījumā vēlme par solistēm izmantot kordziedātājas tikai pastiprina izrādes vēstījumu un radošās komandas motivāciju veidot šādu izrādi.

Četras dziedātājas, kā arī Līga Paegle pie klavierēm un Karīna Mazūra pie sitaminstrumentiem rada siltu, pazīstamu tēlu kopumu bez pretenzijām izlauzties no ikdienas dzīves sūruma un noguruma, bet ar mērķi izstāstīt katras paaudzes sievietes stāstu. Detaļas ir pazīstamas ikvienam — vai tā būtu māsa, kura nespēj atrast savai izglītībai atbilstošu darbu, sieva, kuru nogurdinājusi ikdienas vienmuļība, vai vecmāmiņa, kas pārdzīvo par bērnu pārcelšanos uz citu valsti un pati nekad nepametīs savu slikti apmaksāto un nenovērtēto darbu. Jo daļa no drošības ir ierastā rutīna, iedzītās saknes augsnē, kura varbūt nav pati piemērotākā konkrētās sugas vajadzībām.