Latvijas upju ekoloģiskā kvalitāte ir zemāka par vidējo Eiropā

Upes ir viena no lielākajām Latvijas vērtībām, kas ne tikai priecē ar skaistiem ainavas skatiem, bet galvenokārt ir nozīmīga ekosistēmas daļa. Taču, lai arī cik daudz būtu izdarīts upju aizsardzības jautājumos, Latvija noteikti joprojām atpaliek upju atjaunošanā un to ekosistēmu saglabāšanā, salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstīm. Vēl aizvien dzīvojam ar pārliecību, ka viss dabā ir kārtībā un notiek saskaņā ar dabas likumiem, taču neapzināmies, cik ļoti viss ir mainījies – gan dabiskās īpašības, gan ekoloģiskā stabilitāte.

Lai arī pēdējo piecu gadu laikā upju ekosistēmas tēma ir nonākusi gan politikas veidotāju, gan iedzīvotāju redzeslokā, tomēr tas nav pietiekami, lai uzlabotu Latvijas upju kvalitāti un migrējošo zivju populācijas, kuras ir tieši saistītas ar dabiskām un brīvi plūstošām upēm. To var ļoti labi redzēt zemes īpašnieku attieksmē – mums ir zināmi vairāk nekā 1300 šķēršļi uz Latvijas upēm, lielākai daļai no tiem nav ekonomiska pielietojuma, bet vēl joprojām vietējie iedzīvotāji un zemes īpašnieki nevar iztēloties nākotni, kur upes būtu brīvi plūstošas un bez šķēršļiem.

Līdz ar to viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir sabiedrības izpratnes maiņas un līdzdalības veicināšana, lai panāktu aktīvāku un efektīvāku iesaisti. Pēdējā gadsimta laikā paši esam būtiski ietekmējuši un pārveidojuši upes, iznīcinot to dabisko stāvokli. Piemēram, masveidā būvētas dzirnavas uz upēm, padomju laikos īpaši aktīvi ir taisnotas un pārveidotas upes, iznīcinot to dabisko tecējumu. Bezdarbības un nezināšanas sekas mēs varam novērot gan ūdens ekoloģiskajā kvalitātē, kas Latvijā ir zem vidējās Eiropā – tikai ap 33% no mūsu virszemes ūdeņiem ir labā ekoloģiskā kvalitātē, gan arī migrējošo zivju populācijās, kas Eiropā ir samazinājušās par 93% pēdējo 50 gadu laikā.

Aizsprostu nojaukšana – viens no efektīvākajiem veidiem upju aizsardzībā

Aizsprostu nojaukšana ir viena no resursu ziņā izdevīgākajām un efektīvākajām pieejām, kā atdzīvināt upju ekosistēmas un migrējošo zivju populācijas. Rezultātus pēc šķēršļu nojaukšanas ir iespējams manīt jau dažu nedēļu laikā. Šajā īsajā laikā upes atjauno savu dabisko plūsmu un migrējošās zivis atkal var brīvi ceļot uz savām nārsta vietām. Aizsprostu nojaukšana ir arī veids, kā mazināt ūdens izgarošanu no uzpludinājumiem, kas veidojas no aizsprostiem, kas ir būtiski laikā, kad ir intensīvi karstuma periodi un maz nokrišņu. Upēs ūdens virsma ir mazāka nekā dīķos, tāpēc mazāk ūdens arī izgaro. Tas ļauj saglabāt vairāk ūdeni dabā un novērš ūdens trūkumu.

Nepieciešama lielāka iesaiste un atbalsts no valsts

Eiropas Savienība par tuvākās piecgades prioritāti ir izvirzījusi upju dabiskā tecējuma atjaunošanu – uz kurām pašlaik atrodas vairāk nekā 1,2 miljoni šķēršļu. Eiropas kopējais mērķis – atbrīvot vismaz 25 000 km upju, lai tās būtu brīvi plūstošas varēs sasniegt, ja būs atbalstoša likumdošana no dalībvalstīm. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm, kur jau pastāv likumdošana, kas atbalsta upju atjaunošanu un šķēršļu nojaukšanu, Latvijā šis jautājums vēl diemžēl nav atrisināts. Mūsu valsts dienaskārtībā šis pat nav top 10 prioritāšu sarakstā. Manuprāt, svarīgi būtu, ka likumdošanā tiktu iekļauti gan stimulējošie, gan sankcionējošie pasākumi, lai motivētu sabiedrību un organizācijas iesaistīties upju aizsardzības un atjaunošanas procesā.

Upes, ja tās būtu dabiskas, varētu samazināt plūdu risku, pozitīvi ietekmētu lauksaimniecību un pilsētvides. Ārkārtīgi svarīgi mainīt šo attieksmi un iekļaut vides jautājumus valdības prioritāšu sarakstā, jo skaidrs, ka bez veselīgas vides tiek apdraudēta mūsu pašu labklājība. Un šīs sekas jau ir izjūtamas šodien, piemēram, caur plūdiem, kas bija šogad Jēkabpilī, vai vētrām, kas skāra Zemgales reģionu vasarā. Arī lauksaimnieki biežāk izjūt sausuma sekas. Ja Latvijas upes būtu neskartas un dabiskas, tās ilgāk noturētu ūdeni augsnē, kā arī mazinātu plūdu risku pilsētvidē un lauksaimniecības zemēs. Ieguldījums dabā un klimatā nav šauru interešu loka priekam, bet patiesībā tas tiešām ir visas Latvijas iedzīvotāju un ekonomikas interešu jautājums.

Sabiedrības iesaistei upju ekosistēmas atjaunošanas procesos ir būtiska loma

Lai varētu panākt nozīmīgas pārmaiņas, nepietiek tikai ar valsts iesaisti – efektīvai līdzdarbībai svarīga loma ir mums pašiem – iesaistīšanās no vietējiem iedzīvotājiem, zemes īpašniekiem, un vietējām kopienām ir būtiska. Liels prieks, ka arvien vairāk vietējās biedrības un uzņēmumi aktīvi pievērš uzmanību upju ekosistēmu veselībai, kā to, piemēram, dara biedrība “Par Lielu Lielo Juglu” – aktīvi ziņojot gan par upju problēmām, gan piedalās upju atjaunošanas talkās un iesaistās citu svarīgu jautājumu risināšanā, aktualizēšanā.

Pirms dažiem gadiem sabiedrības interese par upju veselības stāvokli bija niecīga, praktiski nekāda. Tomēr pēdējos piecos gados ir novērojams, ka mēs kā sabiedrība kļūstam aktīvāki, zinošāki, ieinteresētāki upju ekosistēmas atjaunošanā un saglabāšanā. To pierāda arī sabiedrības iesaiste projektā “Par tīrām upēm!’’, ko jau trešo gadu minerālūdens zīmols “Mangaļi” īsteno kopā ar Pasaules Dabas fondu. Projekta pirmajā gadā Latvijas iedzīvotāji platformā partiramupem.lv ziņoja par vairāk nekā 70 aizsprostiem uz Latvijas upēm, kas apgrūtina vai traucē upju dabisko tecējumu. No tiem, Pasaules Dabas fonda eksperti identificēja 10 aizsprostus kā prioritāri nojaucamus.

Pirmās Latvijas upes atjaunotas, dodot jaunu dzīvību migrējošajām zivīm

Bieži vien, kad runājam par šķēršļiem uz upēm, ar to sākotnēji saprotam lielos aizsprostus, jo ir skaidrs, ka tie ir nevēlami. Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka arī samērā neliels šķērslis, piemēram, nepareizi izbūvēta caurteka, var būt izšķirīgs pārbaudījums kādai zivij vai citam dzīvam organismam.

Šogad projekta “Par tīrām upēm!” ietvaros tika pārbūvēts pirmais projekta ietvaros identificētais upes šķērslis – Sveķupes caurteka, Gaujas Nacionālā parka teritorijā tika atjaunots dabiskais upes tecējums un dota iespēja zivīm brīvi piekļūt nārstu vietām. Pārbūvējot caurteku, augšpus tās atbrīvoti apmēram četri kilometri upes, kas iepriekš nebija pieejami migrējošajām zivīm. Lai gan šo uzskatām par mazo upju aizsprostu, – jebkura aizsprosta nojaukšana ir vērtīgs solis uz priekšu! Šis gadījums īpašs ar to, ka PDF tā bija pirmā pārbūvētā caurteka. Ceram, ka tas iedvesmos arī citus uzņēmumus, pašvaldības, iedzīvotājus iesaistīties upju atjaunošanā.

Šogad arī tika iesākti darbi pie Bejas dambja nojaukšanas. Bejas dambis ir vienīgais aizsprosts 24 kilometrus garajā Alūksnes upē un, to nojaucot, tiks atbrīvota visa upe. Aizsprostam patlaban nav ne funkcionāla, ne finansiāla pamata, taču pēc tā likvidēšanas tiks nodrošināta barības vielu, zivju un citu dzīvību pārvietošanās. Jāpiemin, ka nākamajos projekta gados turpināsim upju atbrīvošanu no šķēršļiem. Plānots, ka ik gadu pa vienai upei atbrīvosim.

Ņemot vērā migrējošo zivju populācijas straujo kritumu, Eiropa pieņēmusi lēmumu par Dabas atjaunošanas regulu, kura paredz atbrīvot vismaz 25 000 kilometrus upju, būtiski arī Latvijai dot savu pienesumu, steidzami sākt upju atjaunošanas darbus. Latvijas mērķis ir atbrīvot 50 km, un tas nav ambiciozs. Piemēram, nojaucot Bejas aizsprostu uz Alūksnes upes, atbrīvojām apmēram 20 km posmu, Sveķupē vēl četri kilometri, tātad ar diviem nelieliem projektiem esam sasnieguši pusi. Varējām, protams, uzņemties krietni ambiciozākus mērķus. Bet, lai virzītos uz priekšu, jāspēj atrast kopīgs kopsaucējs – ar sabiedrību jārunā, jāskaidro, jāstāsta, un cilvēki sāk saprast. Tas prasīs laiku, bet nākotnē raugos optimistiski!

Tagad izvērtējam dažādas iespējas un aizsprostus, pie kā varētu ķerties nākamgad. Tomēr lielākā cerība ir tā, ka jau nākošgad mēs varētu redzēt aizsprostus, kuri tiks nojaukti bez mūsu iesaistes, vai vismaz tikai ar minimālu iesaisti no mūsu puses. Jo mūsu mērķis nav nojaukt visus aizsprostus Latvijā, – bet gan iedvesmot un palīdzēt citiem atjaunot Latvijas upes, jo tikai ar kopīgiem spēkiem mēs varam palīdzēt saglabāt šo dabas bagātību, kas mums ir.

 

Autore ir Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja