Kā mēs varam ietekmēt pārtikas cenu kāpumu?

Pēdējā mēneša laikā publiskajā telpā saņemti signāli, ka mazumtirdzniecības apjomi Latvijā sākuši sarukt. Pircējiem tā ir iepriecinoša vēsts. Iespējams, tuvojoties apkures sezonai, cilvēki piebremzē iepirkšanos, vienlaikus arī cenas kaut ļoti lēni, tomēr nedaudz krīt. Mums Latvijā ir brīvais tirgus, un cenu veidošanas pamatā esam mēs paši. Kamēr vien pirksim, cenas nekritīsies. Tādēļ tādi retoriski jautājumi kā “kur valsts skatās?” noteikti nepalīdzēs, jo valsts nemaz nedrīkst regulēt tirgu – to varam darīt tikai mēs paši! Un, par laimi, ir vairākas lietas, ko cenu mazināšanas labā patiešām varam darīt.

Budžeta un veikalu loģistikas plānošana

Lai arī nav viegli dot padomus citiem lietās, kuras reizēm šķiet pašsaprotamas, manuprāt, pirmais, ar ko sākt, ir iemācīties plānot savu budžetu – kas man vispār nepieciešams nedēļai, mēnesim, tālāk skatīties uz veikalu tīkliem – kurš šo preci tobrīd pārdod vislētāk. Saprotu, ka ir vienkāršāk pa ceļam uz mājām ieskriet tuvākajā lielveikalā un ātri samest visu grozā, turklāt merčendaizings strādā labi – iznākot no veikala, ir nopirkts par 30% vairāk, nekā sākotnēji vispār domāts. Protams, tā ir vieglāk un ērtāk. Taču tādā veidā nekāda ietaupījuma nebūs – pircēja izdevumi turpinās kāpt, bet mazumtirgotājs turpinās celt cenas, jo kāpēc gan tās samazināt, ja pieprasījums nemazinās?

Lielie tīkli diktē savu

Jāņem vērā, ka Latvijā ir ļoti izteikta lielo tirdzniecības tīklu dominance – lielākajiem tīkliem Rimi un Maxima katram pieder ap 40% tirgus. Labi, ka Latvijā nesen ienāca un šo leiputriju nedaudz “pašķaidīja” mazumtirdzniecības tīkls Lidl, kuram šobrīd Latvijā jau pieder ap 10% tirgus un tas turpina palielināties. Pārējie tirgus spēlētāji pagaidām ieņem ļoti nebūtisku tirgus daļu – ap dažiem procentiem. Izskatās, ka vēl mazliet “sasparojies” ir Mego, kas pašlaik ar dažādām akcijām mēģina kāpināt savu tirgus daļu. Lielveikalu pretimnākšanu klientiem pēdējo mēnešu laikā var novērot, piemēram, piedāvājot biezpiena sieriņa Kārums akcijas, kurās piecus sieriņus varēja nopirkt, samaksājot tikai vienu eiro (ierastā cena par vienu – ap 0,45 eiro). Tas ir patīkami, tomēr par maz, ņemot vērā, ka pārtikas produkti ģimenes patēriņa grozā veido vislielāko daļu. Paskatoties, cik šobrīd maksā sieriņš Kārums dažādos veikalos, rodas jautājums – kāda vispār ir reālā preces cena un cik lielu uzcenojumu tai var uzlikt mazumtirgotājs, par kuru gatavs maksāt pircējs? Tā, piemēram, interneta veikalā Barbora tas oktobra sākumā maksāja 0,20 eiro, Rimi Latvija veikalos – 0,47 eiro, bet Depo (ne internetveikalā) – 0,29 eiro.

Protams, iedziļināties, kurā lielveikalā cenas ir lētākas, prasa laiku, tomēr tā ir būtiska ģimenes budžeta plānošanas daļa. Nesen veikts studentu  pētījums liecina, ka lielāki ģimenes budžeta plānotāji ir tieši labāk situētie cilvēki, nevis sliktāk situētie (iespējams, tāpēc arī labāk situēto rocība palielinās), un arī cenas vairāk izvērtē labāk situētie.

Mazie veikali un īstermiņa preces

Mums Latvijā dominē lielie veikalu tīkli, mazie strādā pēc principa – kas paliks pāri, tos pircējus paņems. Taču sortiments mazajos veikalos ir tāds pats kā lielveikalu piedāvājums jeb tā sauktās ilgtermiņa preces, ļoti maz ir ātri apēdamu jeb īstermiņa preču. Sekojot līdzi mazo veikalu attīstībai jau no deviņdesmitajiem gadiem, skaidrs, ka tie piederēja vietējiem īpašniekiem, kuri īsti nemācēja veidot savu biznesu, un tajos lielākoties joprojām iepērkas cilvēki, kuri nav tikuši uz lielveikalu, vai iegriežas tajā tikai tāpēc, ka aizmirsies lielveikalā nopirkt, piemēram, kefīru vai maizi.

Ļoti gribētos, lai mazie veikali pēc iespējas ātrāk pārorientējas uz īstermiņa precēm, piemēram, no rīta piedāvājot svaigi ceptu maizi, kā arī pienu, augļus un dārzeņus, kas iepirkti no zemniekiem. Tādā veidā mēs cilvēkus pieradināsim pie svaigām precēm. To, ka šāds modelis strādā, pierāda kaut vai Āgenskalna tirgus piemērs, un tā ir mazo veikaliņu nākotne. Un, jo vairāk domāsim par veselību, jo vairāk uz šādiem mazajiem veikaliem iesim iepirkties, kas ļaus tiem attīstīties. Jo stabilāki un pārliecinātāki kļūs mazie veikali, piedāvājot kvalitatīvus īstermiņa produktus, jo mazāk cilvēku brauks uz lielveikaliem, tādējādi lielveikaliem vairs nebūs nekāda pamata cenu celšanai. Šādā veidā mēs paši kā pircēji brīvā tirgus apstākļos varam ietekmēt cenu, izdarot savas izvēles, kuram no veikaliem atvērt vai uzticēt savu maciņu.

To pierāda arī Rietumvalstu piemērs – lielveikalus iedzīvotāji pārsvarā apmeklē no vienas reizes nedēļā līdz vienai reizei mēnesī, lai iegādātos tieši ilgtermiņa produktus. Pārējās īstermiņa preces tiek pirktas mazajos veikaliņos vai tirdziņos. Piemēram, Vācijā lielākajām tirdzniecības ķēdēm katrai ir ap 25% tirgus, kas būtiski apgrūtina nepamatotu cenu celšanu.

Arī tirgus var kļūt par labu izvēli īstermiņa precēm – kā labais piemērs te minams Āgenskalna tirgus, turpretī Centrāltirgus kā sliktais – tur pārsvarā tiek tirgota bāzēs iepirktā produkcija. Acīmredzot pilsētai, kas ir tirgus īpašnieks, svarīgāk ir īstermiņā nopelnīt, nevis radīt tirgus kultūru, kas vēlāk dos atdevi dubultā.

Vai varam ietekmēt arī citas mazumtirdzniecības cenas?

Protams, jautājums var rasties arī par to, vai un kā mēs varam ietekmēt, piemēram, degvielas un citas mazumtirdzniecības cenas. Šajā gadījumā jāteic, ka mēs kā pircēji to nevarēsim izdarīt komplicētā degvielas cenu veidošanās mehānisma dēļ; vienīgi valsts tās var ietekmēt, mainot nodokļu politiku. Izņēmums ir medikamenti, kur cenas varētu ietekmēt, valstij nosakot uzcenojuma griestus, kā to ir izdarījusi Lietuva un Igaunija. Kādu uzcenojumu zāļu tirgotāji uzliek, tādu Latvijas pircējs ir spiests maksāt, ja konkrētās zāles viņam ir izrakstījis ārsts un tās ir nepieciešamas. Piemēram, oktobra sākumā Benu aptiekas internetveikalā Grindeks ražotais Mildronāts maksāja 13,56 eiro, bet Lietuvas Gintarine vaistine internetveikalā – 12,08 eiro. Būtu tikai loģiski, ja tepat Latvijā ražots medikaments mūsu aptiekās būtu nopērkams lētāk nekā kaimiņvalstīs.

Tāpat, runājot par samazināto PVN Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem, manuprāt, tas nav bijis īpaši tālredzīgs lēmums, jo lieltirgotāji tāpat šo cenas starpību paņem sev, un solītais cenas samazinājums iekrīt nevis pircēja, bet lielveikala maciņā.

Tādēļ būsim gudrāki un mērķtiecīgāki, izdarot izvēles tajos virzienos, kuros varam iegūt draudzīgākas cenas – veicot pārdomātus ilgtermiņa preču pirkumus lielveikalos, bet īstermiņa preču iegādi uzticot mazajiem veikaliem un tirdziņiem. Latvijā vajadzētu atjaunot tirgus kultūru, lai  īstermiņa preces varam iegādāties pa tiešo no zemniekiem bez neadekvātiem tirdzniecības uzcenojumiem, tādējādi ļaujot attīstīties gan pašiem zemniekiem, gan tirgiem kā pircējam draudzīgai videi.

 

Autore ir biznesa augstskolas Turība Uzņēmējdarbības vadības fakultātes profesore