Atlikumsiltums – neprātīga izšķērdība krīzes laikā

Elektroenerģijas cenas Nord Pool biržā 2023.gada septembrī turējās samērā augstas. Tās ietekmēja Baltijas un Ziemeļvalstu starpsavienojumu remonti, vēja un ūdens resursi reģionā.

Rezultātā gandrīz nepārtraukti notika elektroenerģijas ražošana TEC-1 un TEC-2 ar mērenu jaudu 100–400 MW. Ražojot elektroenerģiju termoģenerācijā ar gāzturbīnu vai tvaika turbīnu, neizbēgama blakne ir siltumenerģija. Ļoti vienkāršots pieņēmums ir attiecība 1:1, tas ir, no 2 MWh dabasgāzes var iegūt 1 MWh elektroenerģijas un 1 MWh siltumenerģijas. Ražojot īpaši lielā apjomā, nemainīgā slodzē un ar modernām gāzturbīnām, elektroenerģijas īpatsvars mazliet pieaug un siltumenerģijas apjoms samazinās.

Izmestais un nopirktais
Abreviatūra TEC nozīmē – termoelektrocentrāle. Atbilstoši nosaukumam TEC ir projektētas un būvētas, lai vienlaikus piegādātu abus produktus, un tieši šajā apstāklī slēpjas koģenerācijas cikla finanšu un vides mērķu efektivitāte.

Septembra siltumslodze Rīgas Siltuma labā krasts tīklos svārstījās ap 80 MW. Pirmšķietami veiksmīga apstākļu sakritība – rīdzinieki noteikti saņēma lēto siltumenerģiju no TEC-1 un TEC-2 stacijām. Latvenergo savukārt guva papildu ieņēmumus no siltumenerģijas realizācijas un spēja elektroenerģiju piedāvāt nedaudz efektīvāk. Lieliski, vai ne?

Atskurbinošā realitāte ir citāda. Visa TEC radītā siltumenerģija tika bezkaislīgi izsviesta atmosfērā.

Taču – kur gan Rīgas Siltums ņēma rīdziniekiem nepieciešamo siltumenerģiju? Rīgas Siltums to nopirka par naudu kā ar nolūku saražotu siltumenerģiju. To saražoja tā sauktie “neatkarīgie” ražotāji – privātas stacijas, sadedzinot šķeldu nepieciešamajā apjomā. Tikai šī gada septembrī speciāli saražotās siltumenerģijas daudzums naudā ir apmēram 1,5 miljoni eiro.

Vai šis negadījums ir kādas tehnoloģiskas kļūmes rezultāts? Varbūt iezadzies pārpratums septembra mēneša siltumenerģijas tirgus organizācijā? Diemžēl nē. Nav tehnoloģiskas kļūmes, un nav pārpratumu. Koģenerācijas rezultātā radušās siltumenerģijas izmešana, lai to aizvietotu ar nolūku saražotu un iepirktu siltumenerģiju, ir jau gadiem ilgstošs rīcības modelis Rīgas siltumapgādē. Tas notiek arī ziemas bargākajā salā, kad siltumenerģija tiek iepirkta ievērojami dārgāk.

Tas notika arī 2022./23.gada apkures sezonā, kad valsts bija enerģētiskās krīzes risku priekšā un jebkuri energoresursi – gāze, šķelda, elektroenerģija – piedzīvoja nebijušu dārdzības periodu. Valsts iestādēs tika izsūtīti cirkulāri samazināt temperatūru un klātienes darba laiku. Pastāvēja nopietns satraukums par gāzes rezervju pietiekamību neplānotas elektroenerģijas sistēmas desinhronizācijas no BRELL loka gadījumā. Īpaši dārgā siltumenerģija Rīgā tika subsidēta no valsts budžeta aptuveni 50% apjomā.

Vienlaikus atmosfērā tika izmests siltumenerģijas apjoms, kura lietderīgi izmantojamā daļa bija mērāma desmitos tūkstošu MWh.

Šis ilgu laiku enerģētikas sistēmas iekšienē ir bijis nejautā-nestāsti neērtais temats, kuram neatradīsies nedz atbildīgais, nedz arī kāds, kas saņemtos situāciju labot vai kaut tikai komentēt.

Kā mēs līdz tam nonācām?
Rīgas pilsētas labā krasta centralizētās siltumapgādes sistēma tika radīta pakārtoti TEC-1 un TEC-2 ražotnēm, lai efektīvi izmantotu elektroenerģijas ražošanas blakusproduktu – siltumenerģiju. Šo avotu jauda un slodze bija tādā apmērā, ka Rīgas Siltums patstāvīgi siltumenerģijas ražošanu labajā krastā neuzsāka.

Ap 2008.gadu parādījās pirmās liberalizācijas vēsmas siltumenerģijas tirgū. Tas notika OIK ēnā, kur savu vietu OIK sistēmā pieteica vēl viena privāta ražotāja nelielas jaudas gāzes koģenerācijas stacija, kas vēlējās pelnīt gan no elektroenerģijas ražošanas, gan no siltumenerģijas blakusprodukta. Vēlāk neatkarīgo ražotāju grupai piepulcējās vēl četras biomasas jeb šķeldas koģenerācijas un sildkatlu stacijas.

Uzrodoties konkurencei tajā slodzes daļā, kur ir vairāk par vienu ražotāju, Rīgas Siltums sāka organizēt iknedēļas siltumenerģijas iepirkumu.

Gan siltumenerģijas, gan elektroenerģijas tirgum ir īpašība, kas tos atšķir no jebkuru citu lietu tirgus – enerģiju nevar uzglabāt un, ja tās ir par daudz, tad no tās ir jātiek vaļā par vienalga kādu cenu. Pat negatīvu. Šis fenomens ir kļuvis par pašsaprotamu lietu elektroenerģijas sistēmā un neizsauc vairs nedz sabiedrības izbrīnu, nedz iejaukšanos no regulatīvām iestādēm.

Tomēr siltumenerģijas tirgus agrīnajās dienās regulatīvās iestādes atteicās saprast, ka Latvenergo ražotnēs augstas elektroenerģijas cenas apstākļos rodas siltumenerģijas piedāvājums par īpaši zemu cenu. Tas tāpēc, ka neatkarīgie ražotāji sparīgi protestēja ikreiz, kad tika konfrontēti ar tirgus realitāti.

Latvenergo lētā atlikumsiltuma piedāvājums tika traktēts kā dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana un negodīga konkurence.

Situāciju objektīvi sarežģīja OIK, kura saņēmēju vidū bija arī Latvenergo, īpaši lētā dabasgāzes konfrontācija ar vietējo atjaunīgo energoresursu – šķeldu. Konkurences padome attīstīja savu enerģijas tirgus novērtēšanas filozofiju, saskaņā ar kuru Latvenergo drīkst piedāvāt siltumenerģiju par izmaksām, kuras nav zemākas par siltumenerģijas ražošanas ilgtermiņa vidējām papildu izmaksām.

Ierobežoti un dārgi
Kādas gan ir izmaksas produktam, ko kapitālsabiedrība met atkritumos, turklāt papildus tērējot tam elektroenerģiju kondensācijas bloka darbināšanai? Ekonomiska loģika saka, ka jebkura cena augstāk par nulli ir racionāls ieguvums. No tagadējā elektroenerģijas tirgus sniegtās negatīvo cenu skolas šāda pieeja analoģiskai siltumenerģijas tirgus problemātikai raisa smaidu.

Tomēr smaidu Latvenergo daudzajām valdīšanām neraisīja nepieciešamība skaidroties un kaut ko nemitīgi pierādīt par izmaksām nebeidzamajos pārmetumos, kad konkurentiem atlikumsiltuma piedāvājums atkal šķita par lētu.

Es spēju iejusties kolēģu ādā, kuriem uzraudzības institūcijas “pauž bažas” par riskiem un likumā noteiktajiem radikālajiem Konkurences padomes sodu instrumentiem. Iedziļināties un cīnīties ir grūti, bet virspusēji “paust bažas” ir universāls instruments jebkurā situācijā. Šādos apstākļos nobrieda Latvenergo kā tirgus dalībnieka uzvedības modelis – ja reiz iestādes mūs apgrūtina, tad mēs necentīsimies to atlikumsiltumu piedāvāt. Labāk izmetīsim to atkritumos, un miers! Objektivitātes labad – ierobežotas reizes gadā atlikumsiltuma piedāvājums tiek iesniegts ierobežotā apjomā un par samērā augstu cenu.

Šie apjomi ir tālu no potenciāla, ko sabiedrībai varētu sniegt pilnvērtīga TEC atlikumsiltuma izmantošana.

Nav pamatoti pārmest no šodienas pozīcijām pagātnes lēmumus Latvenergo vai Konkurences padomei. Apstākļi kara gadu ietekmē ir atšķirīgi no tiem, kad atlikumsiltuma izmešanas prakse tika iedibināta. Taču ir pilnīgi pamatoti pārmest kūtrumu un nespēju reaģēt uz ārējās vides izmaiņām, kamēr vien nesākas politiska bikstīšana.

Plēsonīga peļņa
Sākotnējais iejaukšanās tirgū mērķis bija pasargāt neatkarīgos mazos ražotājus, dot tiem līdzāspastāvēšanas iespēju, vairot konkurenci. Kas mums ir sanācis? Mazie ražotāji ir pārvērtušies par siltumenerģijas tarifa stutētiem ātrajiem miljonāriem ar peļņas apmēru, ko grūti raksturot citādi kā plēsonīgu. 2022.gadā neatkarīgie ražotāji ir demonstrējuši peļņas apjomu 20–50% attiecībā pret ieguldītā kapitāla apjomu siltuma ražotņu izbūvei. Savukārt Latvenergo savu lētāko produktu ir pašizolējis no tirgus un necenšas to pārdot pat tam atvēlētajā legālajā koridorā.

Valstī ir vienlaikus krīzes situācija gan ar energoresursu cenām, gan pakalpojumu tarifiem.

Elektroenerģijas ražošana vairs nenotiek OIK sistēmā, un cenas piedzīvo galvu reibinošas svārstības katru nedēļu. Vai šie nav apstākļi un mācības, kas liktu revidēt vecos pieņēmumus?

Ikreiz, kad Latvenergo tomēr ir startējis tirgū ar atlikumsiltumu, neatkarīgie ražotāji uzbur sašutuma vētru ar ierēdņus mulsinošu argumentāciju. Tai ir divas standarta tēzes – konfrontēt Latvenergo ar nolūku ražotās siltumenerģijas cenu un atlikumsiltuma cenu un pretstatīt atjaunīgo energoresursu šķeldu fosilajai gāzei.

Direktīvai pretējs kurss
Vai patiesi atlikumsiltums ir nevēlams no vides viedokļa? Atbildes nav jāmeklē sofistikā, par tām jau ir dota skaidrība Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā 2018/2001 ‘’Par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu’’. Proti – atlikumsiltums ir pielīdzināts atjaunīgo energoresursu statusam neatkarīgi no tā izcelsmes, to ieskaita valsts AER bilancē, un dalībvalstis tiek īpaši mudinātas plānot infrastruktūru tā, lai atlikumsiltums tiktu efektīvi izmantots.

Loģika ir skaidra – ja reiz šis siltums jebkuru citu rūpniecisku vai elektroenerģijas ražošanas nolūku dēļ ir ticis atbrīvots no energonesēja, kas to ir saturējis, tad šī siltuma un saistīto izmešu klātbūtne zemes atmosfērā ir nenovēršams notikums, kas jau ir iestājies.

Lietderīgi izmantojot šo siltumu, tiek aiztaupīta jebkura cita resursa patēriņš un emisiju apjoms.

Lieki piebilst, ka ar aprakstīto realitāti Latvija īsteno pretēju kursu direktīvā noteiktajam. Katra diena, kurā Rīgas neatkarīgo ražotāju šķeldas stacijas pilnā 110 MW jaudā strādā paralēli izmestam TEC atlikumsiltumam, atmosfērā rada 950 tonnas CO2 izmešu, kas varēja nebūt. Ja valsts nospraustie klimata mērķi nav tukša skaņa, tad arī šis aspekts ir jāņem vērā, revidējot pagātnes spriedumus.

Šī problēma ietekmē arī pārējo Latvijas pilsētu siltumapgādi, jo mākslīgais šķeldas patēriņš rada papildu spiedienu uz šķeldas tirgus cenām.

Es aicinu Konkurences padomi pārskatīt iedibināto praksi atbilstoši siltuma tirgus šodienas realitātei un Latvijas saistībām ar klimata mērķiem. Priekšā ir gara un dārga apkures sezona ar paredzami augstām elektroenerģijas cenām. Atlikumsiltumam ir jābūt brīvam produktam, nesaistītam ar noteikumiem ārpus dabiskās enerģijas tirgus mehānikas. Tas ir ātrs un tūlīt pieejams atspaids siltumenerģijas tarifam, ko valsts var nodrošināt bez papildu izmaksām, gariem termiņiem vai sarežģītas administrācijas. Tikai jāatmet novecojusi un lieka iejaukšanās tirgū.

Grafiks

Situāciju ar TEC slodzi septembrī raksturo termoģenerācijas elektriskās daļas diagrammas tabula – rupji rēķinot, tikpat arī ir atlikumsiltums. Šos datus var redzēt Latvijas PSO Augstsprieguma tīkla mājaslapā. Precīzus izmestā atlikumsiltuma datus līdz šim neviens šādā līknē nepublicē.

Mārcis Kauliņš ir AS Rīgas siltums valdes loceklis.