Ilustratīvs attēls
Pēc skarbās inflācijas kopējais pirkumu groza apjoms valstī pieaug, tomēr ieguldījums veselības izmaksās ir proporcionāli mazāks, salīdzinot ar tēriņiem iepriekš un šobrīd. Veselībai vajag daudz vairāk naudas – ievērojami vairāk par 12% no valsts kopbudžeta, lai sistēma ilgtermiņā nestu vēlamos rezultātus un Latvija pietuvotos Eiropas valstu vidējam līmenim. Iespējams, tas risināms publiskajā un privātajā partnerībā. Bet, lai naudas palielinājums veselības aprūpei patiešām risinātu gadiem samilzušās problēmas, finansējuma izlietojums ir jāsasaista ar rezultatīvajiem rādītājiem, piemēram, ar vairāk kvalitatīvi nodzīvotiem dzīves gadiem vai dzīves ilguma palielināšanos.
Piešķirot naudu, jāņem vērā pirktspējas paritāte
Kaut arī Covid-19 laikā veselības nozarei tika piešķirti lieli papildu līdzekļi, tas nenozīmē, ka naudas nozarei ir kļuvis vairāk. Inflācija ir atstājusi nospiedumu uz visām nozarēm. Veselības nozare nemitīgi meklē veidus, kā darboties efektīvāk, un tas arī izdodas – astronomiskā inflācijas pieauguma apstākļos veselības aprūpe un farmācija šo pieaugumu ir pat bremzējušas. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka 2022. gada beigās salīdzinājumā ar 2021. gada nogali preču un pakalpojumu cenas vidēji bija cēlušās par 20,8%: t. sk. komunālie pakalpojumi izmaksāja par 42,8% vairāk, pārtika bija par 29,3% dārgāka, bet veselības aprūpe – tikai par 9,7% un farmaceitiskie produkti – vien par 6,7% dārgāki, “pavelkot” uz leju kopējo vidējo inflācijas rādītāju. Tas arī pierāda, ka pretēji dažiem apgalvojumiem nozare nebūt nav “nodedzinājusi” Covid-19 laikā piešķirto naudu un nekādā ziņā nav saucama par uzpūstu – līdzekļi ir ieguldīti ļoti pārdomāti (skat. CSP inflācijas kalkulators 2022. gada decembri, salīdzinot ar 2021. gada decembri). Taču nav tā, ka nozarei iedod naudu, tāpēc tā nejūt inflāciju. Energoresursu dārdzība, augsti nodokļi, darbaspēka izmaksas, finanšu pieejamība – tas viss ietekmē arī veselības aprūpi, un mēs nebūt neesam labākajā situācijā attiecībā kaut vai pret mūsu Baltijas kaimiņiem.
Nepieejama veselības aprūpe ierauj lejupejošā spirālē visu valsti
Lai nodrošinātu tādu veselības aprūpi, kas ilgtermiņā nes vēlamos rezultātus, tajā būtu jāiepludina vismaz 12% no publiskā sektora tēriņiem. Gan biznesā, gan jebkurā citā jomā ir noteikts kritiskais minimums, lai sistēma spētu funkcionēt. Ja baseinā ir 7 centimetri ūdens, nekāda peldēšana nesanāks. Tikai tad, kad ir nodrošināts peldēšanai nepieciešamais ūdens daudzums, var sākt mērīt peldētāja ātrumu, enerģijas patēriņu utt.
To, ka valsts viena pati galā netiek, pierāda notekūdeņi: pētot zāļu aktīvo vielu klātbūtni notekūdeņos, kā arī Latvijas un Lietuvas upēs un ūdenstilpēs, zinātnieki 2022. gadā secinājuši, ka lielākajā daļā pētīto ūdens paraugu dominē pretiekaisuma un pretsāpju medikamentu aktīvās vielas. Tas savukārt ved pie atziņas, ka cilvēki neārstē problēmu, bet gan apslāpē simptomus. Un nav arī jābrīnās, jo veselības aprūpe Latvijā ir ārkārtīgi dārga: 2022. gadā Latvijā pacients no savas kabatas maksāja vairāk nekā 40% no veselības aprūpes pakalpojuma cenas, tādējādi tas ir trīs reizes lielāks nekā vidēji ES, turklāt jau kopš 2016. gada. 40% no indivīdu kabatas rada plašu diskrimināciju, jo daudziem nav iespējas to atļauties, un ilgtermiņā viņu veselība pasliktinās, viņi ātrāk izkrīt no ekonomiski aktīvās aprites un kļūst par slogu sistēmai. Pēc OECD 2021. gada datiem, katru dienu Latvijā nomirst vidēji 15 cilvēki, kuru nāves varēja novērst ar efektīviem sabiedrības veselības vai primārās profilakses pasākumiem, un vidēji 9 cilvēki, kuru nāves varēja novērst ar savlaicīgu un efektīvu ārstniecību.
Akceptējams pacienta līdzmaksājums būtu ne vairāk kā 15%, taču, lai to īstenotu, baseinā vajag vairāk ūdens. Ja valstij nav naudas, jāmeklē alternatīvi finansējuma formāti, un te es vēršu uzmanību uz privāto sektoru. Ja gribam uzlabot veselības aprūpes kvalitāti, ir jāmeklē publiskās un privātās partnerības iespējas. Covid-19 laiks parādīja, ka nozare var izcili funkcionēt publiskajā un privātajā partnerībā: valsts sadarbībā ar privāto sektoru atrada iespējas gan testēšanai, gan vakcinācijai.
Investīcijas veselībā ir ekonomikas dzinējspēks
Neinvestējot gana daudz veselības aprūpē, veidojas apburtais loks. Lai varētu investēt, ir jāaudzē ekonomikas apjoms – jo lielāks apjoms, jo vairāk naudas, ar ko manevrēt. Bet, ja neesi gana daudz investējis, ilgtermiņā nebūs darbaspēka, kas varētu audzēt šo ekonomikas masu, lai investētu aizsardzībā, izglītībā un veselībā. Apzinoties, ka Latvijā nodokļu maksātāju skaits nepieaug, un nav paredzams, ka tas varētu notikt uz ārvalstu darbaspēka rēķina, ir svarīgi, ka cilvēki neizkrīt no darba tirgus veselības problēmu dēļ. Tāpēc, prasot vairāk investīciju veselības aprūpē, ir jābūt gataviem nodrošināt atbilstošus rezultatīvos rādītājus. Primāri tie būtu kvalitatīvi nodzīvotie dzīves gadi – gadi, kurus cilvēks pavada labā veselībā, nekļūstot par slogu veselības aprūpes sistēmai. 2020. gadā veselīgi nodzīvoto gadu statistika Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, bija katastrofāla: vīriešiem – par 20 veselīgi nodzīvotu gadu mazāk nekā šī topa līderes Zviedrijas iedzīvotājiem, un sievietēm šis rādītājs ir tikai kādu nieku labāks.
Lai palielinātu investīciju apjomu veselības aprūpē, ir jāaudzē ekonomika, bet vienlaikus jāapzinās Latvijas ekonomikas izmērs. Mūsu veselības aprūpes sistēmā tik lielas valsts investīcijas ir nepieciešamas tāpēc, ka esam mazs tirgus un nespējam piesaistīt lielo uzņēmumu interesi. Tāpēc sistēma jāsubsidē uz citu tirgu rēķina, proti, apgūstot daudz ienesīgākus eksporta tirgus, kas eksportējošajam uzņēmumam ļauj savus pakalpojumus Latvijā piedāvāt par zemu cenu. Vēl viens risinājums būtu visu trīs Baltijas valstu kopīgi pakalpojumu iepirkumi. Veiksmīgs piemērs ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbība militārajā jomā – globālie spēlētāji ir daudz atvērtāki sadarbībai, ja trīs valstis kopā ir gatavas nopirkt pietiekamu apjomu, lai ražotājam rastos interese to pārdot.
Kopsavilkumā jāsaka, ka efektīvāku veselības aprūpes pakalpojumu Latvijas cilvēkiem izdosies nodrošināt, tikai darot vairāk – investējot iedzīvotāju veselības aprūpē vismaz tikpat cik pārējās Baltijas valstīs, audzējot kompensējamo zāļu budžetu un panākot labākus nosacījumus ar to medikamentu ražotājiem, palielinot veselības pakalpojumu sniedzēju mērogu un efektivitāti, regulējumu padarot elastīgāku, lai sekmētu publiskās un privātās partnerības.
Autors ir AS Repharm valdes loceklis un korporatīvais vadītājs
