Ilustratīvs attēls
Salnas maija sākumā nav nekas neparasts, tomēr neviens precīzi nezina, kad tās gaidāmas un cik ilgi turpināsies. Straujās temperatūras svārstības pavasara laikā var salīdzināt ar norisēm ekonomikā, kuras dēvējam par cikliem. Ir kāds lielāks attīstības cikls (gadalaiku maiņa), kura ietvaros notiek pamanāmas svārstības (salnas). Lielāka attīstības cikla beigu posms bija, piemēram, 2008. gads, kam pamazām sekoja ekonomikas “pavasaris”, un tagad, visticamāk, esam šī lielākā attīstības cikla beigu posmā. Ir prātīgi tam sagatavoties laikus – veselīgs banku kapitāls ir viens no stabilizējošiem mehānismiem, kas ļauj finanšu nozarei ne tikai pasargāt sevi, bet stabilizēt ekonomiku tad, kad atrodamies krīzes vai recesijas posmos.
Vēsturiskā pieredze un ekonomikas cikla ietekme
Bankas ir organiska ekonomisko norišu daļa, tās savu darbību plāno ekonomikas ciklu ietvaros un ņem vērā vēsturisko pieredzi konkrētajā valstī. Augšupejas laikos bankas nodrošina labāku kapitāla atdevi zinot, ka vēlāk sekos ekonomikas “ziemas” periods. Apzinoties arī to, ka ik pa laikam var gadīties kādi negaidīti pavērsieni. Lai pārziemotu, ir pienācīgi jāsagatavojas, tāpēc spekulēt par to, ka bankas “pelna pārāk daudz” ir visai tuvredzīgs skats divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir vērtējums neredzot to, kādā attīstības cikla posmā šobrīd ir ekonomika un, otrkārt, tas nozīmē, ka bankas ar mazu peļņu vai zaudējumiem un plānu kapitāla kārtiņu kļūtu par vājiem, ātri nosalstošiem “stādiem” negaidītu salnu laikā.
Finanšu nozare ir viena no tām, kas izteikti ir saistīta ar ekonomikas cikliskumu. Ja biznesam un privātpersonām sokas labi, abi grib veicināt savu labklājību, tie aizņemas naudu bankās, iegulda, nopelna jaunu naudu, atmaksā kredītus, un par ieguvējiem kļūst visi. Un otrādi. 2009., 2010. un 2011. gados, kurus atceramies kā ekonomikas krīzes laikus, banku nozares zaudējumi pārsniedza 1,8 miljardus eiro, kas ir krietni vairāk, nekā bankas nopelnīja iepriekšējā ekonomikas cikla laikā (pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā). Šie dažu gadu zaudējumi vēlāk tika kompensēti aptuveni sešu gadu laikā – līdz pat 2017. gadam. Vai tolaik – pirms desmit gadiem – kādam šķita, ka bankas “pelna pārāk daudz”? Jāatgādina, ka Latvija tad gatavojās iestāties eirozonā un stabils finanšu sektors bija viens no būtiskiem nosacījumiem tam, lai mūsu valsts pievienotos eiro valstu klubam.
Banku kapitāla atdeve citu nozaru vidū un kapitāla nozīme
Ja apskatām Latvijas banku nozari 23 gadu periodā, banku vidējā peļņa ir bijusi aptuveni 125 miljoni eiro gadā, bet vidējā kapitāla atdeve (ROE) bijusi 5,7%, kas uzskatāms par zemāku rādītāju salīdzinot ar citām nozarēm. Turklāt, vērtējot banku pelnītspēju vēsturiskā griezumā, ir jāņem vērā, ka Latvijā ilgu laiku darbojās t.s. nerezidentus apkalpojošās bankas, kuru kapitāla atdeve bija nesalīdzināmi augstāka, nekā nozarē vidēji vai kaimiņvalstīs.
Vidējais piecu gadu ROE banku nozarē Eiropā svārstās no negatīva rādītāja, piemēram, Kiprā un Grieķijā (dati par laika periodu no 2017–2021) līdz teju 13% Ungārijā un nepilniem 12% – Rumānijā. Kā redzams, kapitāla atdeve ir atkarīga no konkrētā reģiona un valsts. Latvijas banku ROE šajā periodā (2017–2021) ir bijis 7,2%, kas jūtami atpaliek no Igaunijas (8,8%) un Lietuvas (11,3%)[1]. Salīdzinoši augstāks šis rādītājs ir bijis pēdējo divu gadu laikā, kad pieauga arī Latvijā izsniegto kredītu apjoms. Ja salīdzina banku kapitāla atdeves datus ar citām nozarēm – vidējais atdeves rādītājs no 2017. gada līdz 2021. gadam visām Latvijas tautsaimniecības nozarēm bija 12,7%[2].
Banku kapitāla atdeve (un nevis tikai peļņa) ir viens no nozīmīgākajiem rādītājiem, kas liecina par spēju attīstīties, ieguldīt jaunos pakalpojumos un tehnoloģijās, kļūstot par nozīmīgu atbalsta punktu iedzīvotājiem un biznesam. Te var pieminēt neseno Šveices Credit Suisse, kura nespēja savlaicīgi pārorientēties, kā arī pieredzēja pārvaldības problēmas un vairāku gadu garumā strādāja ar zaudējumiem, kas rezultējās ar bankas nespēju turpināt darbību. Bankas ar plānu kapitālu nevar ieguldīt attīstībā un ilgtermiņā tās kļūst vājākas. Tas nāk par sliktu ekonomikai, kuru bankas vairs nespēj kreditēt, uzņēmumi neattīstās, jaunas darba vietas nerodas utt. Par kreditēšanu runājot – pretēji plaši izskanējušajam viedoklim, ka Latvijā bankas nekreditē, jāuzsver, ka pēdējo divu gadu laikā (2021. un 2022. gadā) izsniegto kredītu apjoms palielinājās par 19% (salīdzinot 2020.g. un 2022.g.).
Runājot par banku kapitāla nozīmi, vēlreiz jāatgriežas pie plānošanas faktora. Atcerēsimies, ka vēl pavisam nesen – 2021. gadā un 2022. gada sākumā – aktuāla bija t.s. negatīvo likmju situācija. Likmju celšana no Eiropas Centrālās bankas puses ir šī gada aktualitāte, un bankas šai situācijai pielāgojas, ņemot vērā gan savu darbības stratēģiju, gan risku apsvērumus un nozari regulējošās prasības. Jāuzsver, ka Latvijas gadījumā bankas negatīvo likmju radītos zaudējumus vairumā gadījumu kompensēja pašas, uz mūsu klientiem tās netika attiecinātas. Nepilna gada laikā situācija ir kardināli mainījusies, un finanšu nozare ir kvalitatīvi jaunā situācijā, kuru nevarēja paredzēt ne ES valstu centrālās bankas, ne prominenti ekonomisti. Šis piemērs spilgti parāda to, cik strauji mainās situācija, un cik maz mēs par to zinām iepriekš. Finanšu nozare nevar paļauties uz to, ka “kaut kā” tā tiks pāri pēkšņām, neprognozētām “salnām”. Banku kapitāls ir garants, kas ļauj nozarei pārdzīvot dažādas situācijas un periodus ekonomikā. Tāpēc mēs varam ieklausīties ekonomistu vērtējumos par to, ko un kā būtu jādara citādi, taču nedrīkstam atteikties no banku darbības pamatprincipa – rīkoties izvērtējot visus riskus, sagatavoties ekonomikas “ziemas” periodiem, kuri vienmēr seko attīstības posmiem, kā arī būt gataviem negaidītām “salnām”, kas mūs piemeklē pat siltos pavasara mēnešos.
Autore ir Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētāja
[1] Datu avots: Eiropas Centrālā banka.
[2]Datu avots: Centrālā Statistikas pārvalde.
