No tūkstošiem līdz dažiem simtiem

Valsts aizsardzības dienesta likums ir finiša taisnē, taču tā ieceres un ambīcijas ir pamatīgi sarukušas

Ja šodien uz Latvijas zemes kāju spertu iebrucēju armija, valsti būtu gatavi aizstāvēt aptuveni septiņi tūkstoši profesionālo karavīru, kas šobrīd dien Nacionālajos bruņotajos spēkos, un pieci tūkstoši rezervē esošie karavīri. Aizsardzības pozīcijās stātos vēl aptuveni 10 tūkstoši aktīvo zemessargu, no kuriem 2271 pievienojās pavisam nesen — 2022. gadā. 

Lai gan uzbrukuma gadījumā Latvija varētu paļauties arī uz sabiedroto atbalstu, Krievijas agresija Ukrainā uzskatāmi parādīja, cik svarīgas ir arī mūsu pašu spējas reaģēt un aizstāvēties. 

Tāpēc jau iepriekšējās Saeimas sasaukuma laikā valdība nolēma veidot valsts aizsardzības dienestu, kura galvenais mērķis ir palielināt Latvijas bruņoto spēku skaitlisko sastāvu un sagatavot pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu iespējamam iebrukumam. 

Sākotnējā iecere paredzēja aizstāvju skaitu dubultot — profesionālajā armijā un zemessardzē dienošo karavīru skaitu palielināt no 16 tūkstošiem līdz 31 tūkstotim, kā arī papildus sagatavot vēl 20 tūkstošus augstas gatavības rezerves karavīrus. Šobrīd valsts aizsardzības dienesta likumprojekts ir tikai dažus soļus no pieņemšanas Saeimā, bet mērķi, kas nosprausti iepriekšējā aizsardzības ministra Arta Pabrika laikā, kļuvuši daudz pieticīgāki. Armijas dubultošana pārlikta nenoteiktā nākotnē, bet «visaptveroša valsts aizsardzība» apstājas pie dažu simtu jauniešu iesaukšanas nākamo dažu gadu laikā.

Ambīcijas — pieticīgākas

Balstoties uz sākotnējo plānu, jau šogad divos piegājienos dienestā bija paredzēts iesaukt 1000 jauniešu. Taču likumprojekta izskatīšana iekavējās, tāpēc pagūs noorganizēt tikai vienu iesaukumu, kurā pēc brīvprātības principa dienestā uzņems līdz 300 jauniešu. Bet plānoto 2650 jauno karavīru vietā nākamgad iesauks ap 600. Lai gan formālu lēmumu vēl neesot, tas ir daudzumus, ko var iesaukt «droši, bez lieliem papildu pasākumiem», skaidro Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons. Par tālāku nākotni pagaidām skaidrības nav.

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (AS) stāsta, ka sākotnēji iecerēto apmēru realizēšanai «nepieciešami milzu līdzekļi», turklāt esot arī citas apņemšanās — jāievieš jaunās kaujas spējas, valsts aizsardzības mācība, un jāuzbūvē Sēlijas poligons. 

Garisons skaidro, ka iepriekš minētie skaitļi esot bijuši «maksimālā ambīcija», taču realitāte ir cita — iesaucamo skaits būs atkarīgs no finansējuma, kā arī iespējām straujāk izveidot infrastruktūru un palielināt instruktoru skaitu. Lielākais izaicinājums ir tieši ēdnīcas un kazarmas — šobrīd tiek meklētas iespējas pielāgot slēgtos tehnikumus un skolas, to teritorijām ir jābūt iežogotām un aizsargātām, vēlams poligona tuvumā. Vēl lielāks izaicinājums ir instruktori un komandējošais sastāvs, kas šo procesu vadītu.

Tāpēc «gala kāpni», kas nosaka, par cik katru gadu tiek palielināts iesaucamo skaits, redzēsim ne agrāk kā vasarā, saka Garisons. To lielā mērā noteiks arī valsts aizsardzības koncepcijā nospraustie mērķi. Balstoties uz to, militārais komandieris un bruņotie spēki modelēs situāciju un noteiks, kas ir nepieciešams, lai šo uzdevumu izpildītu. Aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Bergmanis stāsta, ka koalīcijā ir apņemšanās valsts aizsardzības koncepciju pieņemt jau šogad, vēlams līdz rudenim.

Lēno tempu kritiski vērtē iepriekšējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš sarunā ar Ir par minētajiem skaitļiem saka: «Vāji.» Viņa parakstītajā Aizsardzības ministrijas ziņojumā jau 2028. gadā bija iecerēts iesaukt līdz pat 7500 jauno karavīru. Lai gan viņš pieļauj, ka realitātē «pieauguma līkne» varētu būt lēzenāka, un atzīst, ka plāns bijis ambiciozs, pašreizējie skaitļi tomēr «varētu būt lielāki». Sākotnējos aprēķinus «neviens neizzīlēja kafijas biezumos, tie bija balstīti gan uz ministrijas, gan uz bruņoto spēku aprēķiniem», saka Pabriks. Toreiz gan svarīgākais bija procesu sākt, bet vēl nebija skaidrības ne par budžetu, ne par nākamo valdību.

Izmaiņas Pabriks skaidro ar politiku. «Tuvojoties vēlēšanām, politiskie spēki nāca ar savu kritiku par šo plānu, līdz ar to viņiem vajadzēja kaut ko mainīt arī pēc vēlēšanām,» spriež Pabriks. Mazākus apmērus ir arī vieglāk organizēt — tik straujš iesaucamo kāpums «prasītu lielāku slodzi» no bruņotajiem spēkiem. Tomēr viņš nepieņem «atrunas, ka nav infrastruktūras, nav kazarmu». Risinājumus varot atrast. Kanādiešu bataljons Latvijā piecus gadus esot dzīvojis jaunās, apsildāmās, ar ģeneratoriem aprīkotās teltīs, kurās ir siltas tualetes un dušas.

Vai būs, kas ies?

Maksims (18) mācās Ogres Valsts ģimnāzijas 11. klasē, pēc absolvēšanas plāno turpināt studijas jurisprudencē un kļūt par tiesnesi. Jau nākamgad viņš pabeigs vidusskolu un var būt viens no tiem jauniešiem, ko obligātā kārtā iesauks valsts aizsardzības dienestā. Viņš par to nesatraucas — jaunietim šķiet, ka dienests ir iespēja kļūt patstāvīgākam, kaut ko iemācīties, turklāt opcijas, ko piedāvā, esot gana dažādas. «Ja mācies augstskolā, vari apgūt militāro mācību un būt rezerves leitnants,» saka Maksims. Viņš pats apsver tieši šo izvēles iespēju.

Arī Paula (17) pozitīvi vērtē dienestu. Jau no 10 gadu vecuma viņa kā skautu organizācijas dalībniece pavadījusi daudz laika dabā un apguvusi iemaņas izdzīvošanai mežā, nakšņojusi apsildāmā teltī pat mīnus 15 grādos. Pēc vidusskolas beigšanas Paula plāno kļūt par profesionālu kareivi un dienēt gaisa spēkos. Karš Ukrainā esot parādījis, ka «visiem vajadzētu zināt», kā rīkoties un kā aizstāvēt savu valsti. «Es to noteikti darītu,» saka Paula.

Taču daudzi citi tā nedomā. Ēriks (17) vaļsirdīgi atklāj, ka brīvprātīgi dienēt neies. «Man kā jaunietim tagad ir zelta gadi un lielāki mērķi dzīvē.» Ja būšot obligāti — nāksies iet, bet citādi ne. Viņš uzskata, ka obligātais dienests nav nepieciešams, jo Latvija ir NATO dalībvalsts. Pēc vidusskolas beigšanas Ēriks grib pelnīt naudu un fokusēties uz saviem sapņiem. «Es dziedu, repoju, esmu mūziķis.» 

Arī Markus (17) nav sajūsmā par iespēju nokļūt dienestā — viņš vēlas pabeigt vidusskolu, tad turpināt studijas augstskolā. «Es galīgi neatbalstu šo ideju, esmu jauns un negribu dienēt nekādā armijā.» 

Tas ir tikai dažu jauniešu viedoklis par valsts aizsardzības dienestu. Visaptverošs pētījums ir veikts, taču pagaidām Aizsardzības ministrija to nepublisko, jo ir nepieciešams laiks un «zināmas procedūras», lai noņemtu publicēšanas ierobežojumu.

Taču šoreiz jauniešu attieksme, visticamāk, nebūs izšķiroša. Ja turpināsim bruņotos spēkus formēt pēc brīvprātības principa, rekrutēšanas tempi turpinās kristies, saka Garisons. Pērn publicētajā ministrijas ziņojumā teikts, ka 2022. gada sākumā profesionālā dienesta karavīru skaits samazinājās par 85. Lai gan tūlīt pēc 24. februāra interese iestāties zemessardzē pieauga, tagad aktivitāte sāk noplakt. «Tāpēc arī nonācām pie valsts aizsardzības dienesta, jo īsti neredzam, kā citādi aktivizēt šo sabiedrības daļu.» 

Vai gana burkānu?

Likumprojekts pirms 3. lasījuma šobrīd tiek finalizēts Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā. Apspriešanai palikuši tikai daži priekšlikumi, bet par fundamentāliem jautājumiem vienošanās jau panākta. Plānots, ka Saeimā par likumu varētu balsot ārkārtas sēdē 5. aprīlī. Pirmais iesaukums pēc brīvprātības principa iecerēts jau drīz — 1. jūlijā. Taču jau 2024. gada sākumā dienestā iesauks arī obligātā kārtā — ja nepieteiksies pietiekams skaits brīvprātīgo. 

Obligātā kārtā iesauks jauniešus, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, pārējie — jauni vīrieši un sievietes vecumā no 18 līdz 27 gadiem — dienestam varēs pieteikties brīvprātīgi. 

Gan opozīcija, gan koalīcija likumprojekta izskatīšanā diskutējusi par dažādiem iespējām, kā jauniešus motivēt. Likuma pašreizējā redakcijā dienošajiem jauniešiem ir paredzētas sociālās garantijas, veselības apdrošināšana, kā arī 300 eiro kompensācija mēnesī. Tiem, kas dienestam pieteiksies brīvprātīgi, tā būs divreiz lielāka — 600 eiro. 

Komisija atbalstījusi arī priekšlikumu par valsts aizsardzības dienesta karavīru tiesībām iekārtot savus bērnus pirmsskolas izglītības iestādēs ārpus kārtas. 

Žurnāla nodošanas brīdī vēl nebija panākta vienošanās par iespēju dienošajiem apmaksāt studijas, taču komisijas locekļi cer, ka tas notiks. 

Vai tas ir būtiski jauniešiem? «Vienīgais, kas jauniešus motivē visās sfērās, ir nauda,» saka Ēriks. Taču gan viņš, gan pārējie jaunieši atzinīgi vērtē iespēju studēt bez maksas. 

Gan Aizsardzības komisijas loceklis Atis Švinka (Progresīvie), gan Bergmanis un Garisons uzsver — svarīgākais esot tas, lai dienests ir kvalitatīvs un tajā pavadītais laiks jauniešiem patiešām būtu noderīgs. «Būtiski, ko stāstīs tālāk pirmie, kādi būs viņu iespaidi,» saka Bergmanis. Švinka piebilst, ka nākotnē plānots ar jauniešiem sākt komunicēt jau no 15 gadu vecuma — individuāli uzrunāt, skaidrot un stāstīt par dienestu.

Komunikācijas nozīmīgumu uzsver arī Eiropas Latviešu jauniešu biedrības priekšsēdis Jānis Skrebels. Viņš aicina politiķus stāstīt par dienesta iespējām un ieguvumiem un darboties pēc «burkāna principa», nevis biedēt ar sodiem.

Vai īsta alternatīva?

Likumprojekts paredz, ka dienestu varēs pildīt trijos dažādos veidos — 11 mēnešus Nacionālo bruņoto spēku vai zemessardzes vienībā, piecus gadus zemessardzē vai arī apgūt augstskolas studentiem paredzēto mācību programmu, kas sagatavo jaunākos instruktorus un virsniekus. Izvēlēties varēs tie, kas dienestam piesakās brīvprātīgi. Pārējos norīkos pēc vajadzības.

Likums piedāvā arī civilo jeb alternatīvo dienestu tiem, kam reliģiskas pārliecības dēļ militārā dienesta pildīšana nav pieņemama. Tas gan būs jāpierāda speciāli izveidotai kontroles komisijai. Šī opcija pieejama tikai tiem, kas būs izturējuši sākotnējās veselības pārbaudes un kvalificējušies militārajam dienestam. 

Sākotnēji civilo dienestu bija plānots nostiprināt atsevišķā likumprojektā, turklāt tas paredzēja iespēju strādāt arī Labklājības, Veselības un Iekšlietu ministriju struktūrās, taču tagad šī ideja ir atmesta. Diskusijai par civilā dienesta kvalitāti nav bijis laika, jo tā sadaļa valsts aizsardzības dienesta likumprojektam pievienota pēdējā lasījumā. Steiga tāpēc, ka bez  alternatīvas tiem, kas pārliecības dēļ militārus uzdevumus veikt nevar, likumprojektu pieņemt nevarētu — to nosaka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra.

Švinka uzskata, ka «runāt par pilnvērtīgu civilo dienestu nevar», kamēr to var veikt tikai Aizsardzības ministrijas struktūrās. Arī Pabriks uzskata, ka pašreizējā redakcijā civilajam dienestam izmantota «vecmodīga un neatbilstoša pieeja». Lai realizētu «ideju par visaptverošu valsts aizsardzību», bija nepieciešama citu ministriju iesaiste.

Garisons skaidro, ka lēmums civilo dienestu realizēt tikai aizsardzības resorā pieņemts tāpēc, ka dienestam policijā vai slimnīcā būtu jāizstrādā atsevišķas veselības prasības un iesaukšanas kritēriji. Turklāt esot trūcis «institūciju intereses par šādu variantu». 

Taču Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš stāsta, ka Labklājības ministrija bija sagatavojusi piedāvājumu, kā civilajā dienestā nodarbināt jauniešus savās struktūrās, izklāstījusi arī potenciālos riskus un izmaksas. Dūdiņš pats piedalījies starpministriju darba grupā, kur līdzīgus piedāvājumus izstrādājušas arī citas ministrijas.

Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juridiskais padomnieks Andris Pumpišs iezīmē vēl kādu problēmu: civilajā dienestā iesaucamo paredzēts nodarbināt 40 stundas nedēļā, kas būtībā ir pilna slodze, bet Darba likuma regulējums uz viņu neattieksies. Turklāt šobrīd paredzētā kompensācija ir tikai 300 eiro mēnesī, kas ir «mazāk nekā puse no minimālās mēnešalgas». Turklāt jaunietim netiks nodrošināta ne ēdināšana, ne dzīvošana, ne transporta kompensācija, kā tas būs militārā dienesta karavīriem. «Cilvēks ir nodarbināts pilnu laiku, viņš nevar pelnīt naudu, un viņam jāizdzīvo ar 300 eiro mēnesī,» norāda Pumpišs. 

Garisons skaidro, ka minētie 300 eiro «nav alga, bet kompensācija» un «tā ir vienāda ar militārā dienesta veicēja kompensāciju». Turklāt militārais dienests esot daudz smagāks, slodze būšot lielāka, un jaunietim nebūs iespējas katru dienu doties mājās. Karavīrs uzņemas ilgtermiņa pienākumu pret valsti, jo pēc tam dienē arī aktīvajā rezervē, saka Garisons. «Civilā dienesta gadījumā tā nav.» Turklāt likumprojekts paredz, ka civilā dienesta izpildes vieta tiek nodrošināta «maksimāli tuvu dzīvesvietai», bet, ja tas nav iespējams, tiek domāts par dzīvošanas nodrošināšanu, saka Garisons. Un, tāpat kā militārajā dienestā, jaunietis saņems arī veselības apdrošināšanu.

Iesniegumus par militārā dienesta aizstāšanu ar civilo izskatīs speciāli izveidota kontroles komisija. Tā kā komisijas sastāvs pagaidām nav noregulēts, Pumpišs uzsver, ka tajā jābūt sociālo zinātņu pārstāvjiem un zinātniekiem, piemēram, teologiem un filozofiem. Nedrīkstētu būt situācija, kurā komisijas vairākums ir militārās jomas pārstāvji. Šim jautājumam tiesībsargs sekos līdzi.

Diaspora — obligāti?

Sākotnēji likumprojekts paredzēja, ka dienestā iesauks arī ārzemēs dzīvojošos latviešus, taču pēc plašām diskusijām nolemts diasporas pārstāvjus neiesaukt līdz 2027. gadam. Kas notiks pēc 2027. gada, pagaidām nav skaidrs.

Eiropas Latviešu jauniešu biedrības priekšsēdis Jānis Skrebels stāsta, ka viņa organizācija valsts aizsardzības dienesta ideju atbalsta, jo tas «ir nepieciešams iekšējās un ārējās drošības stiprināšanai». Taču neizpratni rada komunikācijas trūkums. «Diasporā ātri izplatās neskaidrība, neatbildētie jautājumi piepildās ar baumām,» saka Skrebels. Viņš baidās, ka tagad lēmums tiek atlikts līdz 2027. gadam un līdz tam jāturpina dzīvot neziņā. Jaunieši grib skaidrību — kāda būs iesaukšanas kārtība, kur atrast informāciju? Ideja, ka valsts varētu apmaksāt studijas, esot «brīnišķīga», bet uz daudziem jautājumiem atbildes nav — vai apmaksās arī ārzemju studijas? Kā nodrošinās, ka darba devējs ārzemēs saglabā iesauktajam amatu vai studiju vietu? «Vai ir samērīgi no ASV vidienes izraut cilvēku, kas varbūt nemaz nerunā latviski, lai aizpildītu vienu aizsardzības dienesta vietu?»

Arī tiesībsargs saskata problēmu diasporas jauniešu iesaukšanai. «Nav skaidrs, kas notiks ar to pilsoņu darbu un izglītību, kas dzīvo, strādā vai mācās ārvalstīs,» saka Tiesībsarga biroja pārstāvis Pumpišs. Likums paredz, ka darba devējam un izglītības iestādei ir pienākums Latvijas pilsoņiem saglabāt darba vai studiju vietu uz dienesta laiku. Taču to nevar pieprasīt ārvalsts darba devējam vai augstskolai. «Visi šie jautājumi tika uzdoti komisijas sēdēs, bet atbildes neesam saņēmuši.»

Deputāts Švinka skaidro, ka likumprojekts neparedz iesaukt diasporas jauniešus, jo ir noteikts, ka «atlasi rīko proporcionāli dienestam pakļauto pilsoņu skaitam, kas deklarēti katrā novadā». Tātad atlase attiecas uz Latvijas novadiem, ne ārzemēm. Tomēr pastāv iespēja, ka tuvāko četru gadu laikā likumā tiks ieviestas izmaiņas. «Signāls ir tāds, ka visiem pilsoņiem būtu jāpiedalās un jābūt gataviem.»

Ceļš uz nevienlīdzību?

Kaut arī gan tiesībsargs, gan arī jauniešu organizācijas ir aicinājušas ievērot dzimumu līdztiesību, likumprojekts paredz, ka dienestā obligāti iesauks tikai jaunus vīriešus, bet sievietes varēs pieteikties brīvprātīgi. «Ja runājam par iekļaujošu, vienotu sabiedrību un līdztiesību, tad sieviešu iekļaušana dienestā ar vienlīdzīgiem nosacījumiem bija iespēja to realizēt,» saka Švinka. Taču šādu Progresīvo priekšlikumu Saeimas vairākums noraidīja.

Pumpišs uzsver, ka tiesībsargs ir «juridiskās puses tiesību aizstāvis», ne politiķis. Tas aicināja komisiju sniegt juridisku argumentāciju, vai regulējums atbilst tiesiskās vienlīdzības principam. «Diemžēl atbildē tika saņemta tikai politiska retorika par to, kāds ir sieviešu īpatsvars NBS un zemessardzē,» secina Pumpišs. 

Jautājums par dzimumu līdztiesību «sāp» arī diasporai. «Ja gribam sagatavot pilsoņus aizstāvēt valsti X stundā un nepietiek ar profesionālo armiju, tad kāpēc faktiski 50% no sabiedrības no tā nogriežam?» vaicā jauniešu organizācijas priekšsēdis Skrebels. Organizācijas biedru starpā esot jaunietes, kas vēlas pieteikties dienestā, taču viņas attur tas, ka jau sākotnēji gan dienests, gan tā infrastruktūra ir orientēta uz vīriešiem. 

Bergmanis gan šīs bažas noraida. Līdz šim viņš nav dzirdējis, ka sievietēm dienestā būtu «kaut kādā veidā sarežģītāk». «Mums profesionālajā dienestā 16% ir sievietes, viņas nesūdzas par šādām lietām, tur viss ir sakārtots.»  

Deputāts Švinka uzskata, ka svarīgi būtu dienestā iekļaut arī tos cilvēkus, kuriem ir vēlēšanās, bet veselība neļauj, piemēram, cilvēkus ar kustību traucējumiem un kuri nevar izpildīt fiziskos normatīvus. Viņiem varētu atrast darbu tulku dienestā, kiberdrošībā vai virtuvē, bet to likumprojekts šobrīd neparedz. 

Bergmanis, kurš  četrus gadus ir bijis aizsardzības ministrs, saka — vispirms jāredz, kā dienests tiek realizēts dzīvē, jo sākumā jau tā būs «pietiekami daudz izaicinājumu». Taču vēlāk šāda iespēja būtu jāizvērtē bruņotajiem spēkiem, «vai viņiem ir kapacitāte, vai viņi to var». Šajā, tāpat kā daudzās citās ar aizsardzības dienestu saistītās izvēlēs, pašreizējās Saeimas politiķi nolēmuši sākt ar mazumiņu.

Valsts aizsardzības dienestam paredzētā nauda

Miljoni eiro

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem