Liepājas teātra Kaijas atsvešinātajā gaisotnē cilvēki cits citam paiet garām kovidlaika distancē, un neviens nav gatavs dot otram to, ko no viņa gaida. Ņina — Agnija Dreimane, Trigorins — Leons Leščinskis. Foto — Justīne Grinberga.
Dmitrijs Petrenko Čehova Kaiju Liepājas teātrī varētu būt iestudējis par sērgas laiku, kas bezjūtīgi un vienaldzīgi izārdījis saites starp cilvēkiem
Tas acīmredzami ir pandēmijas laiks kādā mākslinieciski noskaņotu cilvēku «kopienā», kaut arī šis vārds ir gluži pretējs izrādes tēlu nošķirtībai. Konstantīns Trepļevs staigā melnā maskā. «Kopienas» apmešanās vietas — būtu taču smieklīgi to šodien dēvēt par muižu — īpašnieks Sorins vispār neparādās, varbūt jau miris. Viņa ratiņkrēslā braukā kalpotājs Jaša — pārvadā solus Trepļeva izrādei. Laikam taču arī cieš no slimības sekām. Tāpat kā visu lietu kārtotājs Šamrajevs, kas katram bāžas virsū ar savām kovida saēstajām atmiņām par reiz redzētiem māksliniekiem, kuru vārdus viņš nespēj atcerēties.
