Garais kovids

Dmitrijs Petrenko Čehova Kaiju Liepājas teātrī varētu būt iestudējis par sērgas laiku, kas bezjūtīgi un vienaldzīgi izārdījis saites starp cilvēkiem

Tas acīmredzami ir pandēmijas laiks kādā mākslinieciski noskaņotu cilvēku «kopienā», kaut arī šis vārds ir gluži pretējs izrādes tēlu nošķirtībai. Konstantīns Trepļevs staigā melnā maskā. «Kopienas» apmešanās vietas — būtu taču smieklīgi to šodien dēvēt par muižu — īpašnieks Sorins vispār neparādās, varbūt jau miris. Viņa ratiņkrēslā braukā kalpotājs Jaša — pārvadā solus Trepļeva izrādei. Laikam taču arī cieš no slimības sekām. Tāpat kā visu lietu kārtotājs Šamrajevs, kas katram bāžas virsū ar savām kovida saēstajām atmiņām par reiz redzētiem māksliniekiem, kuru vārdus viņš nespēj atcerēties.

Režisora Dmitrija Petrenko izrādēs man jau no paša sākuma ir bijusi pievilcīga viņa uzmanība pret psiholoģiju, pret tām smalkajām, neredzamajām saitēm, kuras varoņus saista, nosaka viņu rīcību, te saspringdamas, te atslābdamas. Kaija, kādu to ieraudzīju pirmizrādes vakarā, drīzāk bija par saitēm, kuru nav. Katrs no varoņiem dzīvo savu pilnīgi nošķirtu, atsvešinātu dzīvi. Pat ja kāds trauslu diedziņu uztausta, kāds cits vai apstākļi to drīz vien atkal pārrauj. Cilvēki dodas cits citam garām nesaskaroties, it kā divu metru distances ievērošana jau būtu kļuvusi par beznosacījuma refleksu.

Pirms vairāk nekā 30 gadiem par nozīmīgu notikumu Latvijas teātra dzīvē kļuva Oļģerta Krodera šīs lugas iestudējums Liepājas teātrī. Ar tagadējo to vieno aktieris Leons Leščinskis — toreiz ļoti jauniņš Trepļevs, tagad visnotaļ nobriedis Trigorins —, kā arī vide, mākslas pasaule kā tāda. Kopā ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Arti Buti Kroders bija radījis ekstravagantu un viscaur nedabisku pasauli, kuras iemītniekiem māksla bija kā gaiss, kā ieelpa, lai vispār izdzīvotu. Taču tas bija dots tikai izredzētajiem un arī ne uz ilgu laiku. 

Šodienas Kaijā Dmitrija Petrenko un scenogrāfes Marijas Ulmanes izveidotajā sterili baltajā vidē nodarbošanās ar mākslu kļuvusi par kaut ko visiem pieejamu. Dari, ko gribi. Teiksim, visi sākumā aplūko instalāciju, ko par burvju ezera tēmu garajā mājsēdes laikā uztaisījis rakstnieks Trigorins — viņam pieticis ar muzeja samta virvēm ierobežot noteiktu laukumu. Laiku pa laikam kāds tajā «ezerā» iebrien, un tad atskan trauksmes signāls, ko instalācijas autors apklusina, garlaikoti pavicinādams pulti. Patiesībā nav brīnums, ka protestā pret šo rutinēto, sterilo izpausmi Konstantīns Trepļevs, jaunas formas meklēdams, tās atrod… baroka teātrī. Blonds un pinkains, tāds kādreizējā kulta varoņa Kurta Kobeina līdzinieks, Trepļevs, kādu to spēlē Kārlis Ērglis, priecīgi satraukts, gaida, kā skatītāji uzņems šo pasmiešanos par laikmetīgo mākslu. Taču tie nenovērtē Kostjas kičīgo ideju — ne precīzi imitētās daudzkāršotās kulises ar klintīm un ūdenskritumiem, ne mūžīgo dvēseli kā baltu gulbi, ko kā cepuri uzmaukusi galvā Ņina. Gluži iespējams, ka Ineses Kučinskas pašpietiekamā, savā pasaulē iegrimusī aktrise Arkadina vispār i nezina, ko parodējis viņas dēls. Un pilnīgi skaidrs, ka to ne zina, ne vēlas uzzināt Ņina, kas Agnijas Dreimanes tēlojumā ir provinces meitene ar plastmasas auskariem un tikpat lētiem, žurnālīšos vai telešovos sameklētiem priekšstatiem par dzīvi un mākslu, kurā pati gribētu piedalīties.

Labākais, kas var notikt šajā pārtrūkušo saišu pasaulē, ir nejauša sastapšanās kā svešiniekiem vilcienā, kad iespējams nepazīstamam cilvēkam izkliegt savu sāpi. Tā Leona Leščinska Trigorins mēģina norunāt no sevis nost bezspēka, bezjēgas un izsmeltības sajūtu un pārsteigumā gandrīz salecas, pamanījis, ka Ņina, apaļām acīm viņa raudzīdamās, patiesībā gaida ko citu, ko tad viņš, atmetis ar roku, arī sniedz. Tā pieņemts. Šajā vidē vienīgie, kam ir daļa par kādu citu, nevis sevi, ir Kintijas Stūres atveidotā Maša, mazais, Kostjam uzticamais «gotiņš», un Edgara Ozoliņa Medvedenko, kas savukārt seko viņai kā kaitinoša ēna. Citiem viss ir vienkārši vienalga. Edgara Pujāta dakteris Dorns tikpat labi varētu arī skaļi paziņot, ka Kostja nošāvies, diez vai tas kādu pārmēru satrauktu. 

Kāpēc režisors tieši šodien un tieši tā tulkojis Čehova komēdiju? Kovids, vismaz man, kļuva par vienu atbildi: iespējams, tās saites reiz bijušas, bet dzīve distancē vai tiešsaistē to pinumu ir vienkārši izārdījusi. Otru, man pašai par pārsteigumu, sniedza Trepļeva rūgtie vārdi par to, ka būtībā ir vienalga, vai formas ir jaunas vai vecas, galvenais, lai būtu, ko teikt. Patiešām, kas gan pēc 20. gadsimta eksperimentiem un jaunatklājumiem, formu maiņām un nozīmju paplašinājumiem spētu mūs šodien pārsteigt? Tikai nozīmīgs vēstījums. Kura nav nevienam no šīs izrādes varoņiem. Un šī režisora uzstādītā diagnoze varētu būt daudz smagāka par garo kovidu.

oooc

Kaija. Liepājas teātrī. Nākamās izrādes 24. februārī, 18. martā. 12—25 €.