Tuksneša asaras

Ūdens trūkums tuksnesī nav pārsteidzošs jaunums, vai ne? Tomēr Arizona šomēnes iekļuvusi ASV mediju virsrakstos tieši ar to. Simtiem māju kādā Fīniksas piepilsētā palikušas bez ūdens, jo pašvaldībai jātaupa dārgais resurss un tā pārtraukusi piegādi ārpus savas teritorijas. Ģimenes, kas nevar atļauties ar cisternām pievesto ūdeni par trīskāršu cenu, ierīko baļļas lietus savākšanai un ievieš drakonisku taupību vannasistabā, bet daži — kā jau ASV ierasts — metas tiesāties.

Taču neviena tiesa negrozīs faktu, ka karstuma rekordi un nokrišņu sarukums pēdējās desmitgadēs dramatiski izžāvē ūdens rezerves Dienvidrietumos. Klimata pārmaiņas! Vislielākajā ASV ūdenskrātuvē, Kolorādo upes barotajā Mīda ezerā, pērnvasar bija vairs tikai trešdaļa ūdens, vēsturiski zemākais līmenis. Arizonā un citos štatos tāpēc ieviesti ūdens limiti.

Vienlaikus aizraujas elpa, redzot, kā tuksneša štats dažiem biznesiem ļauj netraucēti šķērdēt ūdeni. Te iekortelējusies Saūda Arābijas firma, kas izpumpē dzīvības sulas no pazemes, lai milzīgās platībās audzētu lopbarību, ko šķūrē pāri okeānam savām piena fermām, jo pašu ūdens rezerves izsmeltas. Arizonā zaļo simti golfa laukumu, kas regulāri pārkāpj ūdens limitus, lai izklaidētu saujiņu bagātnieku. Divdesmit gados sodīts viens laukums — piespriestie 30 tūkstoši izklausās kā joks, jo biedra nauda elitārā klubā var būt 300 tūkstoši. 

Fīniksa cer kļūt par planētas ilgtspējīgāko tuksneša pilsētu, taču, lasot viņu nereālo klimata rīcībplānu, atliek tikai uzelpot, ka mans studiju viesa gads beigsies jūnijā — pirms elles karstuma rekordi atkal tiks laboti.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā