Pārdomas pēc diskusijas par vēstures nozīmi izglītībā

Sākot pārdomas par vēsturnieku tikšanos ar Valsts prezidentu (13.janvārī) ienāca prātā gadījums, ko dzirdēju kādā lekcijā YouTube. Ievērojams austriešu fotogrāfs, iznākdams no modernās mākslas izstādes, pēkšņi ieraudzījis cilvēku, no kura rokām pilējis sarkans šķidrums. Būdams pārliecināts, ka tās ir asinis, fotogrāfs uztraukumā sācis fotografēt notiekošo. Izrādījies, ka dīvainis bijis trakais (vārda klīniskā nozīmē), kurš bija nolēmis stādīt tuvējā parkā ķiršus. Nopircis tūtu ar ogām un novietojis uz soliņa pie miskastes, cilvēks ķirsim izņēmis kauliņu, iemetis to mēslu kastē, tad skrējis uz parku, izracis tur bedrīti, iestādījis ogas mīkstumu un devies atpakaļ. Tā – metodiski strādājot – stundas laikā visi kauliņi tikuši atdalīti no ogām, bet ķiršu auglīšu mīkstumi smuki sastādīti apstādījumos. Process no malas izskatījies pēc laikmetīgās mākslas “performances”.

Nevar nepamanīt zināmu loģiku šādā rīcībā. Patiešām, vai tad tieši mīkstums nav tas, kas mums garšo ķiršos? Turklāt, vai apzaļumošana nav “zaļā kursa” viens no aspektiem? Palielinot augu daudzumu varbūt varam cīnīties ar izmešu radīto postu? Absurdās rīcības skaidrošanai varam atrast virkni racionālu aspektu.

Vai līdzīga situācija nav izglītībā? Vai, izmetot no mācību satura vēsturi, neesam rīkojušies līdzīgi kā trakais cilvēks ar ķiršiem?

Kā zināms, pašreiz spēkā esošajos izglītības standartos vēsture ir sapludināta ar sociālajām zinībām (ekonomiku, politoloģiju). Turklāt  vidusskolā vēsturi vairs nemāca hronoloģiskā laikmetu secībā, bet nodarbojas ar vēstures problēmu aplūkošanu.

Problēmu analīze patiešām pati par sevi ir lieliska metode, var teikt sava veida “augļa mīkstums” izglītībā. Tomēr, vai tā dos rezultātus bez “kauliņa”, bez faktu un likumsakarību zināšanām, kas ir sava veida izglītības “kauls”, pats par sevi “ciets”? “Nepārkožams”, “sauss”, garlaicīgs, ja to nepiedāvā interesantā, emocionālā un atraktīvā veidā.

Katrā mācību priekšmetā droši vien varam atrast šādu grūti sagremojamu “kauliņu”. Matemātikā tās būs formulas, dabas zinībās – likumi, mūzikas mācīšanā  – dziedāšana (pēc notīm), valodās – vārdi, kas jāiemācās, teikumi, kurus jāprot veidot (leksika un gramatika), dažādās kultūras un mākslas jomās – arhetipi, vērtības, personības un naratīvi, kurus nebūtu slikti zināt (Romeo un Džuljeta, Lāčplēsis un Spīdola, Fausts un Hamlets, Mocarts un Saljēri, Mahatma Gandijs un Martins Luters Kings, Rainis un Aspazija, Gautama Buda un Jēzus Kristus, Īzaks Ņūtons un Alberts Einšteins, Kalkutas Terēze un Marija Skladovska-Kirī, Sokrāts un Imanuels Kants) u.tml.

Gandrīz visu mācību priekšmetu saturā (izglītības standartos) diemžēl grūti atrast vēsturiskuma dimensiju un hronoloģisku kādas jomas attīstības izklāstu. Jaunie izglītības standarti tapuši projekta Skola 2030 rezultātā. Pēc triju gadu ieviešanas perioda pienācis laiks izvērtēt ieguvumus un problēmas, kas radušās reformu rezultātā. Tam vērību ir pievērsis arī Valsts prezidents Egils Levits. Par to tika spriests konferencē, kas notika prezidenta pilī 13. janvārī.

Šajā diskusijā profesors Valters Nollendorfs norādīja, ka vēsture ir stāsts, ko jāstāsta jaunajai paaudzei. Sabiedrībai ir jāspēj šo stāstu (naratīvu) stāstīt un atgādināt ne tikai sev, bet arī visai pasaulei. E. Levits uzsvēra, ka katras nācijas identitātes pamatā ir šāds stāsts, tautas vēsture, kas pamato šīs tautas neatkarīgas valsts nepieciešamību.

Bet varbūt vēsture mūsdienu jaunietim ir lieks slogs? Varbūt pietiek tikai ar mūsdienu parādību iepazīšanu un nākotnes iespēju prognozēšanu? Arī tāds viedoklis izskanēja konferencē.

Acīmredzot, jaunajā ģeopolitiskajā situācijā bīstami ir nemācīt vēsturi, neder arī liberāli kosmopolītiska pieeja vēsturei, kā dažādu viedokļu un pieņēmumu kopumam, ko katrs var interpretēt kā iepatīkas. Šādu pieeju var izmantot Latvijas valsts, Eiropas un demokrātijas ienaidnieki, iepludinot sabiedrībā savus naratīvus. To, piemēram, jau dara Putina režīms, sludinādams savu vēstures interpretāciju.

Ukrainas gadījums pierāda, ka patriotisms, piederības apziņa savai nācijai, kuras neatņemama sastāvdaļa ir savas valsts vēstures zināšana, var motivēt varonīgai pretstāvei pat agresora pārspēkam. Valsts aizstāvim, kurš gatavs ziedot savu dzīvību, ir jāzina, par ko viņš cīnās, kas ir tās vērtības un unikālais kultūras mantojums, ko jāaizstāv.

Te neder pieeja, kas uzsver tikai indivīda personisko labklājību un iegribu apmierināšanu, izpatīkot nenobriedušas personības vēlmēm (tas, ko mūsdienās slēpj aiz cēla, bet pārprasta lozunga “cilvēks centrā”[i]).

No kādu vērtību pozīcijām tad tiks atlasīts tas vēsturisko faktu kopums, kas tomēr skolēnam obligāti būtu jāzina?

Turklāt – vai vēsturē būs tikai karu, revolūciju, politisko un ekonomisko cīņu apskats, vai arī tajā būs iepazīšanās ar nevardarbīgu cīņu pieredzēm, ar centieniem pēc miera un labdarības, ar mākslas, reliģijas, filozofijas un zinātnes vēsturi, kultūras paradigmu maiņām un cildenas varonības piemēriem pagātnē?

Levits uzsvēra, ka vēstures mācīšanā svarīgi ir nevis tikai fakti, bet arī attieksme pret tiem. Faktu izvēlē mēs jau vadāmies no zināmām pieejām un vērtībām. Bet Latvijas valsts vērtības ir minētas Satversmes ievadā. Tātad tām būtu jāparādās arī izglītības saturā.

Tomēr, analizējot Ministru kabineta noteikumus (Nr. 747. un 416.) Pamatizglītības un Vidējās vispārējās izglītības standarti, skolēnam sasniedzamajos rezultātos nav ne vārda par totalitārismu, ne par nacistisko un komunistisko režīmu nosodījumu, kas ir minēts Satversme ievadā. Nekur neparādās arī vārdi okupācija, deportācijas, rasisms, antisemītisms, segregācija, holokausts. Situāciju neglābj vispārīgā frāze Pamatizglītības standarta sasniedzamo rezultātu sociālās un pilsoniskās mācību jomas 3.4. punktā: skaidro dažādu politisko režīmu darbību un to ietekmi uz indivīdu un sabiedrību. Šādā skaidrojumā, protams, var būt ietverts totalitāro režīmu nopēlums, tomēr – atšķirībā no Satversmes ievada, tas standartā nav skaidri prasīts.

Abos standartos nav vārdu salikumu ‘kopējais labums’, ‘brīvības cīņas’, ‘latviešu nācija’, ‘Latvijas tauta’ (dažas reizes gan minēta Latvijas valsts, bet vai ar to pietiek?). Neatradīsim vārdus ‘Dziesmotā revolūcija’, Atmoda, Baltijas ceļš, nav jēdzienu civilizācija, parlamentārisms, nevardarbīgā pretestība, miers, Bībele, reformācija, brīvība (Vidējās izglītības standartā minētais jēdziens ‘vārda brīvība’ raksturo tikai vienu no brīvības izpausmēm) un ‘vispārcilvēciskās vērtības’ (ir minētas ‘vispārpieņemtās vērtības’, kas ir atšķirīgs jēdziens). Par visu iepriekš minēto, protams, skolotāji māca, tas parādās arī mācību programmās un mācību materiālos, tomēr tas nav konsekventi atspoguļots valsts izglītības dokumentos (standartos).

Pamatizglītības standartā vienreiz minēta pati Satversme, Vidējās izglītības standartā – ne reizi, toties vienreiz minēta Saeima (savukārt Pamatizglītības standartā – ne reizi).

Standartos ir arī veiksmīgi formulējumi, piemēram, salīdzina cilvēku rīcības morālos un tiesiskos aspektus atbilstoši taisnīguma, godīguma, atbildības un brīvprātības kritērijiem dažādās kultūrās un sabiedrībās,  spriež par eksistenciāliem jautājumiem (Pamatizglītības standartā) u.tml.

Pamatizglītības standartā paredzēts skaidrot kristietības lomu Latvijas kultūrā un spriest par kristietības ētiskajām vērtībām pagātnē un mūsdienās (Sasniedzamajos rezultātos sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā 6.1. punkts). Šajā aspektā ažiotāža par Ogres skolā notikušo skolēnu tikšanos ar mācītājiem ir lieka, jo skola tikai īstenojusi standartos prasīto. Pavisam citādi būtu, ja skolēni bez vecāku piekrišanas būtu iesaistīti kādos rituālos vai vesti uz dievkalpojumiem. Tikai tad varētu prasīt šādu pasākumu saskaņošanu ar vecākiem.

Jāatzīst projekta Skola2030 veiksmīgos rezultātus: palielinājusies iespēja un nepieciešamība skolotājiem sadarboties, noticis darbs pie tematiskās sasaistes starp mācību priekšmetiem, sasniedzamie rezultāti standartos ir formulēti kā darbības, ko veic skolēns, projekta rezultātā tapuši un vēl top mācību materiāli, akcents reformā tiek likts uz pašvadītām mācībām un skolēna pašpieredzi, kas ir apsveicami. Tomēr ir pieļautas arī kļūdas. No to labošanas nebūtu jākaunas, jo nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.

Vēstures skolotāju biedrība minētās konferences noslēgumā pieņēma rezolūciju, kurā aicināts atjaunot vēsturi kā no sociālajām zinībām atšķirīgu mācību priekšmetu.

Tika uzsvērta mācību grāmatas nepieciešamība situācijā, ja izglītības saturs radikāli mainās. Tas, protams, nenozīmē tikai vienas, pareizās pieejas dominēšanu kā PSRS laikā. Mācību grāmatām, šķiet, jābūt vairākām, tāpat kā metodēm. Tomēr reformas nekad nebūs iespējams īstenot, ja jaunās idejas nematerializēsies konkrētās palīdzības formās skolotājiem. Turklāt vēlams, lai jaunā mācību satura vērtēšanā un pilnveidē tiktu iesaistīti gan augstskolu mācību spēki, gan inovatīvi strādājoši skolotāji, gan arī pedagogu profesionālās biedrības. Cerams, ka to sapratīs arī jaunā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša.

Problēma ar vēstures dimensiju izglītības saturā nav tikai Vēstures skolotāju biedrības, izglītības reformatoru un Valsts prezidenta diskusiju jautājums, bet tā ir arī citu skolotāju profesionālo biedrību rūpju lokā. Uz šo problēmu, apspriežot jauno izglītības standartu projektus, jau 2018. gadā norādīja arī biedrība Latvijas Pedagogu dome, kas apvieno pārstāvjus no dažādām skolotāju biedrībām.

Tagad, ķeroties pie izglītības standartu izvērtēšanas un pilnveides, kas ir paredzēta arī jaunās valdības deklarācijā, būtu jāvienojas: 1) par izglītības standartu detalizācijas līmeni, 2) par vēstures dimensijas atjaunošanu un padziļināšanu mācību saturā, 3) par vērtību, tikumu un attieksmju kopšanas iespējām visās izglītības pakāpēs.

Patiešām iespēja spriest par dažādām parādībām, cilvēces problēmām un vēstures interpretācijām ir nepieciešama, to jāturpina attīstīt, taču – līdztekus faktu zināšanām, uzticamu avotu izpētei un savas nacionālās piederības apziņas izkopšanai.

 

Autors ir biedrības Latvijas Pedagogu dome valdes priekšsēdētājs

[i] Par šī lozunga vēsturisko izcelšanos var uzzināt lekciju cikla Māksla kultūrā 4. lekcijas Cilvēks centrā ierakstā. Sk. šeit.