Ilustratīvs attēls
Ģeopolitiskā krīze ir svarīga daļa no kopējā krīžu vienādojuma. Tai “uz ātru roku” es varu pievienot arī sociālo krīzi, kuru var uzskatīt par vispasaules krīzi un kas notiek jau gadu desmitus, parāda krīzi daudzās vadošās ekonomikās un pasaules ekonomikā kopumā, klimata pārmaiņas, kā arī migrācijas un demogrāfijas momentus. Visas šīs krīzes kopā un atsevišķi noved pie izmaiņām un problēmām globālajā tirdzniecībā, valstu savstarpējās attiecībās un norēķinos, starptautisko institūciju darbībā, kā arī sociālās un valsts pārvaldes struktūrās, kas attiecīgi ietekmē finanšu tirgu un uzņēmējdarbību.
Pasaules ekonomika un finanšu tirgi cieš no izmaiņām “globālā ekonomikas formulā”, kura vēl pavisam nesen izskatījās šādi: [Ķīnas un Āzijas darbaspēks un loģistikas infrastruktūra] + [izejvielas no Krievijas/Brazīlijas/Kazahstānas utt.] + [Rietumu institūcijas, biznesa prakses un kapitāls] = preces un pakalpojumi.
Šī formula bija ļoti efektīva un strādāja vairāk nekā 30 gadus, taču Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā parādīja, cik patiesībā tā ir trausla. Pasaule tam nebija gatava. Ķēdes tika pārrautas, kas rezultējās un vēl vairāk rezultēsies “darbību dublēšanā” vai risku hedžēšanā, tas ir, izejvielu pirkšanā no citiem piegādātājiem, kurus vēl būs nepieciešams atrast; ražošanas pārcelšanu no nosacītās Ķīnas uz nosacīto Slovēniju, kur vēl jāuzbūvē fabrikas; jaunās infrastruktūras uzbūvi utt. Kas šajā aspektā ir vēl sliktāk? Tas viss tiek darīts ļoti nestabilā un mainīgā pasaulē. Protams, pēc savas būtības, visas šīs darbības ir inflacionāras.
Neaizmirsīsim arī par izejvielu un preču tirgus krīzi, kas nāk no problēmām ģeopolitikā. Kā nesen minēja Zoltans Pozsars, bijušais FRS analītiķis – preces ir nodrošinājums, un nodrošinājums ir nauda, un līdz ar kopējo krīzi pieaug “ārējās naudas” pievilcība (t.i., resursi un citi reālie aktīvi) pār “iekšējo naudu” (fiat valūtas, kuras drukā centrālās bankas). Pēc viņa domām Bretton Woods II pamati sabruka tad, kad G7 sagrāba Krievijas valūtas rezerves.
Mēs redzam tikai daļu no pārmaiņām, kuras jau ir notikušas un turpina notikt, parasti koncentrējoties uz notikumiem, kas mums liekas tuvi, saprotami un svarīgi. Taču notiekošais citviet pasaulē skar arī mūs, pat ja par to ziņās neraksta. Jauno alianšu veidošana Āzijā SCO (Shanghai Cooperation Organisation) ietvaros, vai Klusā okeāna reģionā AUKUS formātā, vai BRICS darbības, vai iekšējas problēmas tādās lielās valstīs un ekonomikās kā ASV vai Japāna mūs nevar neietekmēt. Tāpat nekur nezudīs “neērtas” problēmas, ar kurām mums nāksies saskarties, kad kopējā krīze ieies “nākamajā fāzē”. Domāju, mūs sagaida izmaiņas daudzu valstu valsts pārvaldes un iekšējo un ārējo institūtu darbībā, jo Covid-19 pandēmija, sankciju kari, krīze enerģētikā, nemaz nerunājot par samilzušajām problēmām izglītībā un medicīniskajā aprūpē (kas attiecas gandrīz uz visu “Rietumu pasauli”), parāda tehnokrātijas/šauras specializācijas profesionāļu dominēšanu valsts pārvaldē galveno mīnusu – nespēju saskatīt kopējo bildi.
Mums ir jāatceras, ka, pirmkārt, krīze ir multidimensionāla, un to nedrīkst ierobežot, vai novelt visas problēmas, tikai uz ģeopolitiku. Otrkārt, mēs tiešām dzīvojam unikālā laikā – lielo, globālo pārmaiņu laikā, kad visām lielvarām vai blokiem vienlaikus ir ekonomiska, politiska, militārā vai pat eksistenciālā rakstura mazākas vai lielākas problēmas. Tādejādi šos visu aspektus apkopojot, ir skaidrs, ka globālo finanšu tirgu sagaida vai nu lielas nepatikšanas vai nu labākajā gadījumā jūtamas problēmas.
Autors ir Signet Bank investīciju eksperts
