Citā burbulī

Cik jums tagad maksā galons benzīna? Mutīgais večuks aizver The Wall Street Journal eksemplāru un jautājoši veras manī. Slēpjoties no saules piepilsētas pieturā — autobusi parasti kavējas —, esmu uzrāvusies uz nejaušu eksāmenu. Tāpat jau nejūtos droša svešo mērvienību džungļos, bet 42 grādu karstumā (ak, 108 pēc Fārenheita!) manas skaitļošanas spējas ir galīgi apvītušas… Pa abiem beigās secinām, ka Arizonā benzīns sanāk divreiz lētāks nekā Latvijā.

Sarunbiedrs iebaksta ar pirkstu avīzes virsrakstā, kas vēsta par Krievijas pārtraukto gāzes piegādi Eiropai, un izteiksmīgi nokrekšķinās — plāni jums klāsies šoziem, nemaz nebrīnos, ka esi atkūlusies šurp… Sāku skaidrot, ka mums ir arī citas alternatīvas, bet autobuss beidzot nāk kā atpestīšana. Ak, studente… Ieraugot manu gada biļeti, viņš samiernieciski novērtē, ka tomēr neesmu ekonomiskā bēgle no vecās pasaules, ko Putins šoziem draud nosaldēt. Ierāpjos autobusa vistālākajā galā, lai netraucēti paklausītos jaunāko Feigina YouTube video ar Ukrainas kara analīzi. Šobrīd man ir līdz brošai šī svelme, nebeidzamā izvaicāšana un viedokļi, pēc kuriem neesmu jautājusi. Tikai pamazām salona patīkamais vēsums atveldzē pārkarsušo miesu un prātu.

Patiesībā ar to šeit Amerikā nav viegli aprast: būt pilnīgi citā burbulī. Katru dienu satikt cilvēkus ar radikāli atšķirīgu informatīvo un vēsturisko bagāžu. Par tēmām, kuras pārzinu dziļi un uztveru ļoti personīgi — karš Ukrainā, Putina režīms, Eiropas drošība —, viņi pavirši un bez bremzēm spriež kā jau par vēstīm no tālienes. Kā es par Meksiku, Indiju vai Zimbabvi. Trenējos neaizsvilties.