Bumbu patvertnē Ļvivā. Autores foto
Mani sauc Irina. Esmu no Ukrainas un vēlos dalīties ar to, kā rit mana dzīve kara apstākļos. Patiesībā tas ir visai sarežģīts uzdevums, jo katra jauna diena pēdējo nu jau sešu mēnešu laikā nāk ar ļoti dažādiem notikumiem un emocijām.
Kad sākās karš, man šķita, ka ilgi to nevarēšu izturēt. Nepārtraukti dzīvoju lielā stresā, un nekas nepalīdzēja justies labāk. Sākotnēji es patiešām biju ļoti nobijusies un gribēju no tā visa vienkārši aizmukt un kaut kut paslēpties. Taču tad es redzēju, kā mana ģimene un draugi cenšas būt drosmīgi, par spīti visam, lai tikai atbalstītu cits citu. Redzēju, kā cilvēki, ko pazīstu personīgi, cīnās par savām mājām, savu zemi un savu brīvību, un tas mani ļoti iedvesmoja un palīdzēja pamazām pārvarēt bailes. Tagad, kad laiks šādā režīmā jau ir pagājis, esmu sapratusi, ka mēs, cilvēki, patiesībā esam ļoti spēcīgas būtnes un varam pārdzīvot daudz vairāk nekā paši to apjaušam.
Šeit, Ukrainā, kara sekas ir redzamas visur – uz ielām ir barikādes un tur nepārtraukti patrulē militārie spēki – karavīri, kas vēl šķietami vakar bija gluži parasti cilvēki un ikdienā strādāja par dizaineriem, šoferiem vai celtniekiem un vadīja mierīgu ģimenes dzīvi. Es cenšos izvairīties no Facebook ziņu lentes, jo šobrīd tā izskatās kā digitālā kapsēta. Katru dienu tur parādās jaunas ziņas par raķešu uzbrukumu upuriem, karavīriem, kas karā atdevuši savas dzīvības, cilvēkiem, kuri nepārdzīvoja šo okupācijas laiku… Un, protams, neiztrūkst arī sirēnu skaņas, kas ik reizi manī izraisa jaunu trauksmi pat pēc sešiem kara mēnešiem.
Ja Ukrainā sāk skanēt sirēnas, tas nozīmē, ka gaisā tiek palaistas raķetes un mums atliek tikai pacietīgi sēdēt un gaidīt kādus jaunumus, nepārtraukti sekojot līdzi valsts reģioniem, kuros dzīvo ģimenes locekļi, draugi un paziņas, ar cerību, ka viņiem viss būs kārtībā.
Es pati šobrīd dzīvoju Ļvivā, kas atrodas Ukrainas rietumu daļā. Tā tiek uzskatīta par salīdzinoši drošu zonu, un līdz šim man ir paveicies dzirdēt tikai pāris attālus sprādzienus. Taču ļoti daudzu cilvēku pieredze ir krietni skarbāka. Mani tuvinieki, kuri dzīvo Žitomirā Ukrainas ziemeļos, ir pavadījuši līdz pat 12 stundām dienām, slēpjoties bumbu patversmē un klausoties, kā virs galvām šurpu turpu lido kara lidmašīnas.
Šajos laikos ir viegli ieslīgt depresijā, taču mēs nedrīkstam tai ļauties, mums ir jācīnās, cik ilgi vien spēsim. Tik daudzi karavīri katru dienu iet cīņā pašā frontes līnijā, un mūsu uzdevums ir viņus atbalstīt, kā vien varam. Arī es cenšos visā saskatīt labo, un, par laimi, arī labu lietu tomēr netrūkst! Tas patiesi ļoti silda sirdi redzēt, cik vienota ir kļuvusi visa mūsu tauta un cik ļoti mēs cits citam vēlamies palīdzēt. Tik daudzi cilvēki ir ziedojuši visu, kas viņiem pieder, lai tikai palīdzētu mūsu valstij un tās bruņotajiem spēkiem. Daudzi ziedo lielas naudas summas, citi pavada savus vakarus un nedēļas nogales, veicot brīvprātīgo darbu. Es pat zinu tādus cilvēkus, kuri līdz šim domāja tikai paši par sevi, taču tagad arī viņi pavada naktis, labojot un krāsojot karavīru transporta līdzekļus. Pat ukraiņu bērni atrod veidus sarūpēt ziedojumus – kāds savām rokām veido priekšmetus, ko pārdot tālāk, vēl kāds cits dzied vai spēlē dambreti un tādējādi vāc līdzekļus kara upuru un militārajam atbalstam.
Tas ir patiesi iedvesmojoši un palīdz cīnīties ar bailēm, depresiju un neskaidrību par rītdienu, jo mēs visi esam vienoti un kopā varam paveikt lielas un spēcīgas lietas. Es ļoti ceru, ka karš drīz beigsies ar brīvas un demokrātiskas Ukrainas un visas pasaules uzvaru. Taču līdz tam mums vēl ir jātiek, un tāpēc šobrīd ir sevišķi svarīgi turpināt citam citu atbalstīt visos iespējamos veidos. Karš ir apvienojis ne tikai mūs, ukraiņus, bet arī neticami lielu skaitu cilvēku un organizāciju visā pasaulē, kas nesavtīgi sniedz mums savu atbalstu, ko no sirds novērtējam. Es ļoti ceru, ka spēsim visu labo nosargāt un tajā dalīties arī turpmāk.
Taču tagad karš aizvien turpinās un mums joprojām ir ārkārtīgi nepieciešama palīdzība no Eiropas un citiem pasaules reģioniem. Un, ja arī jums ir iespēja sniegt savu atbalstu Ukrainai, valdības izveidotajā tiešsaistes platformā united24 ir iespējams atrast visus aktuālos veidus, kā iesaistīties un palīdzēt nest mieru pasaulē. Vēlreiz paldies ikvienam un lai dzīvo brīvība!
Autore strādā uzņēmumā Printify kā frontend programmētāja
