Kas aizgājis šķērsām vēstures mācību satura reformā?

Daži vēstures jautājumi

Ko jūs domājat par to, ka vidusskolā politika, tiesības, vēsture, ētika, reliģija, ģeogrāfija, ekonomika, filozofija un pat uzņēmējdarbība tagad pamatkursa un optimālā kursa ietvaros jāmāca vienotā priekšmetā? Kā jūs vērtējat uzstādījumu, ka vēsture jāmāca integrēti un starpdisciplināri kopā ar citu iepriekš minēto zinātņu pamatiem? Kāpēc mūsu jaunajos standartos vidusskolai konkrētas vēstures jautājumu vispār vairs nav?

Vismaz 7 sociālo zinātņu un vēstures integrācija vienā mācību priekšmetā, manuprāt, ir Latvijā veiktās satura reformas vājā puse – šāda veida priekšmetu integrācijai īsti nebija ne teorētiskā pamata, ne pieredzes. Var jau teikt, ka viss ir radniecīgs – vispār visa dzīvā un nedzīvā pasaule – Zemes, kas peld Visumā, ir viens veselums, bet vai veidosim vienu mācību priekšmetu – Visuma likumi? Iepriekšējos gados mācību saturs patiesi ir bijis dikti sadrumstalots, tā integrācija saprāta robežās, protams, ir ļoti nepieciešama, radniecīgo jomu skolotājiem ir jāsarunājas savā starpā, ko, kā, kādā pēctecībā mācīt.

Jāņem vērā, ka vēsture jau pašos pamatos ir starpdisciplinārs priekšmets jeb savdabīgs pagātnes notikumu “rasols”, nav tādas vēstures tīrā veidā.  Vēsturi veido gan reliģijas, gan politikas, ģeopolitikas, filozofijas un ekonomikas jautājumi, tikai pagātnes izteiksmē – viss kopā atklāj katra laikmeta paradigmu, vēsture dod iespēju diskutēt par sabiedrības attīstības varbūtējām likumsakarībām (vēsture nepieļauj eksperimentu), vēsture skaidro, kā pagātnē veidojusies tā garīgā un materiālā kultūra, kas ir ap mums šodienā. Tomēr vēstures “rasola” garšu jeb būtību grūti saglabāt, ja tajā integrēsim vēl vienu zaļo zirnīšu burku (piemēram, biznesu un uzņēmējdarbību) vai pieliesim papildus majonēzes (piemēram, tiesību pamatu) iepakojumu. Katrai zinātnei ir savi uzbūves un struktūras pamati. Nezinu, ko teiktu matemātiķi, ja matemātika būtu jāmāca tikai tik, cik nepieciešams, piemēram, bioloģijas sapratnei. Gan matemātikā, gan vēsturē nepieciešamas pamatzināšanas.

Runā, ka mēs Latvijā esot kopējuši Somijas un Igaunijas pieredzi?

Nezinu, vai esam kopējuši. Vismaz Somijas izglītības normatīvajos dokumentos es redzu vēstures saturu – gan zviedru laikus, gan jaunsomu un vecsomu kustību, Somijas valsts izveidi, Ziemas karu un finlandizāciju. Igaunijas normatīvie dokumenti vēstures izglītībā ir vēl detalizētāki, tur minēti pat Aristotelis, Platons, Cēzars, Akvīnas Toms un Napoleons. Ar likumu noteiktais Igaunijas vēstures kurss – no aizvēsturiskās ķemmes bedrīšu keramikas jeb protosomugru kultūras cauri vikingiem un Livonijas kristianizācijai līdz zviedru un krievu laikiem un nacionālajai atmodai, līdz Igaunijas Brīvvalstij un padomju okupācijai, tur minēti gan Lembits un Kārlis XI, gan Poska, Laidoners, Pets u.c. Lietuvas vēstures standarts ir vēl daudzkārt detalizētāks.

Kāda, jūsuprāt, ir pati galvenā konceptuālā kļūda, veicot vēstures satura reformu?

Tāda, ka visu enerģiju liekot uz prasmēm, proti, cenšoties skatīt vēsturi tikai kā universālu instrumentāriju (avotu un literatūras kritiska izvērtēšana, interpretēšana, argumentēšana u.c.) pagātnes skaidrošanā, netieši cīnoties pret vēstures faktu nedomājošu iekalšanu (kas diemžēl daudzviet skolās notiek), esam aizmirsuši par pašu vēstures saturu – Latvijas, Eiropas un pasaules VĒSTURES STĀSTUS KĀ VĒRTĪBU. Tieši šie stāsti jeb narratīvi veido dzimtās vietas lokālo, Latvijas nacionālo un eiropeisko identitāti. Baidos, ka pēc dažiem gadiem divdesmitgadnieki, kas nebūs vidusskolā mācījušies padziļināto vēstures kursu, ieejot Luvras galerijās, skatoties uz baroka stila baznīcu Latgalē vai apmeklējot Latvijas Okupācijas muzeju, jutīsies kā mazi bērni. Tas ir – nebūs kompetenti.

Nesen pie manis vērsās Ārlietu ministrijas pārstāvis, kurš no Latvijas puses gatavo ziņojumu starptautiskām institūcijām par to, kuru Eiropas valstu vēsturi Latvijā māca, ko mācām par saviem tuviem un tāliem kaimiņiem? Visas ES valstis tādus gatavo. Nācās skaidrot, ka uz šo nevaru atbildēt, jo mūsu standartā neviena valsts, neviens reģions nav minēts, tāpat kā nav minēta neviena politiska struktūra, kas senāk bijusi Latvijas teritorijā.

Vēstures konkrētā satura standartos nav, tāpēc Eiropas valstu  iekšējā diskusijā par vēstures mācīšanu mums īsti vairs nav ko teikt.

Bet jūs taču pats bijāt viens no kompetenču projekta daudzajiem ekspertiem!

Biju, taču ne konceptuāla lēmuma par priekšmetu apvienošanu pieņemšanā! Man un dažiem kolēģiem bija citi piedāvājumi. Nepārliecinājām! Man patīk radoši izaicinājumi, kopā ar līdzīgi domājošiem citu priekšmetu ekspertiem bija interesanti eksperimentēt, ir vai nav iespējams kaut ko tādu sagatavot. Diemžēl mūsu pieredze šāda uzdevuma veikšanai bija nepietiekama, tāpēc teorētiski pamatota un pats galvenais – visiem saprotama produkta izstrāde nesekmējās. Kad sapratu, ka nerullējam, teicu, ka šo būs teju neiespējami ieviest. Viena lieta ir diskutēt savā ekspertu lokā, cita – nākt klajā ar koncepciju un visiem pedagogiem skaidri saprotamu sistēmu, kas pēc laika ietekmēs visas nācijas vēsturisko apziņu. Pēdējie vārdi skan skaļi, bet tā ir.

Kompetenču reformas ietvaros ir paveikts ļoti daudz labu lietu – labā ir daudz vairāk par nepilnībām. Manuprāt, ir pieļauta arī kļūda, tagad ir svarīga reakcija uz kļūdu.

Kāda ir jūsu attieksme pret kompetenču izglītības reformu kopumā?

Ar abām rokām esmu par! Kompetenču izglītība nozīmē domāt ne tikai par satura gudrībām, bet arī par to, kā domā skolēns, tas nozīmē pakāpeniski konstruēt viņa zināšanas un palīdzēt nostiprināt izpratni. Jautājums, kāpēc es (skolēns) tā domāju, kāpēc man tas patīk un cits nepatīk, ir viens no pamatpīlāriem vēstures apguvē. Kompetenču izglītība ir arī daudz dziļāka un komplicētāka vērtēšana (sk. Solo taksonomiju), tā ir dziļāka mācīšanās, tā ir aktīva mācīšanās no skolēna puses, nevis satura mehāniska iekalšana un nedomājoša reproducēšana. Tā ir tekstpratība, sava viedokļa pamatošana ar argumentiem, zināšanās balstīta prasme atlasīt un izvērtēt informāciju, prasme uzdot jautājumu, izvirzīt pieņēmumus un hipotēzes, pieredze mācīties patstāvīgi, tā ir nebaidīšanās kļūdīties u.tmldz. Katrā vecuma grupā ir savs kompetences līmenis. Ir kļūdaini domāt, ka mehāniski piepildot jeb iekaļot faktus skolēns pats sāks veikt visas iepriekšminētās lietas. Tas ir nedaudz citāds, aktīvāks ceļš, kā tikt pie zināšanām un izpratnes. Būt kompetentam vēsturē, nozīmē zināt un prast ļoti daudz.

Ko jūs ieteiktu darīt, lai kļūdas labotu?

Ministru kabineta noteikumi, kas regulē mācību saturu, nav svētie raksti, tos veidojuši cilvēki, cilvēki tos var arī mainīt un labot. Domāju, ka saglabājot visus kompetenču izglītības principus, ir jāatgriežas pie precīzāk definētas Latvijas un Eiropas, un pasaules vēstures jautājumu mācīšanas vidusskolā gan pamatkursa, gan optimālā kursa ietvaros. Ir jāiezīmē apgūstamo vēstures jautājumu loks – tā savā veidā ir politiska izšķiršanās. Tematu izvēle varētu būt variatīva, būtu jāveido vairāki programmu paraugi. Taču tas jau ir citas sarunas jautājums.

 

Autors ir vēsturnieks, pedagogs ar 34 gadus ilgu stāžu