Kad rakstu šīs rindas, viņš elpo. Kādi desmit dūrieni ir sakapājuši ķermeni, un stāvoklis joprojām ir kritisks, taču Salmans Rušdi ir izdzīvojis uzbrukumā, kas piektdien notika Ņujorkā, — pirms uzstāšanās kāds klausītājs, kura motīvi līdz šim vēl nav atklāti, metās rakstniekam virsū ar nazi.
Rušdi ir atradies nāves ēnā lielu dzīves daļu, viņam bija 41, kad iznāca Sātaniskās vārsmas un Irānas ājatolla Hāmenejī pasludināja nāves spriedumu, saskatot romānā pravieša Muhameda zaimošanu. Rakstniekam nācās pat slēpt identitāti, un britu dienesti rūpējās par viņa drošību, līdz Rušdi pārcēlās uz ASV. Tagad viņam ir 75, sadurtas aknas un risks zaudēt aci, bet Rušdi ir atmodies no mākslīgās elpināšanas un runā.
Esmu priecīga un pateicīga visiem dieviem, ka viņš ir izķepurojies no šī slaktiņa. Neviens nav pelnījis nāvi par literatūru, vēl jo vairāk — par tik lielisku. Un asiņu sliede šai grāmatai jau ir absurdi gara: japāņu tulkotāju nodūra drīz pēc romāna iznākšanas, briesmīgus uzbrukumus pārdzīvoja itāļu un norvēģu valodas tulki.
Rušdi ir brīnišķīgs vārda meistars, tam piekritīs daudzi Pusnakts bērnus lasījušie, bet tie, kam iepazīšanās ar romānu vēl priekšā, — es jūs mazliet apskaužu. Ceru arī, ka šis neģēlīgais uzbrukums tikai vairos Sātanisko vārsmu lasītāju loku. Tālajos deviņdesmitajos atvedu šo grāmatu no pirmā Ņujorkas ceļojuma, kad bija jāizsver katrs bagāžas kilograms, bet tagad tā ir pāris klikšķu attālumā. Varbūt uzmeklējiet kādu no Rušdi grāmatām jau šajā nedēļas nogalē. Tas būs izcili pavadīts laiks un arī laba atbilde fanātiķiem, kas mīlestības vārdā gatavi ienīst līdz nāvei.
Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele ar Hamfrija stipendiju sākusi mācības Walter Cronkite School of Journalism Arizonā un raksta sleju no ASV.
