Andras Manfeldes Poēma ar mammu ir kā kolhoza laiku Straumēni
Pēc apmēram astoņu gadu pārtraukuma Andra Manfelde atsākusi rakstīt dzeju, nesen iznākusi viņas Poēma ar mammu. Šī grāmata iesākās jau pirms tās iznākšanas cietos vākos, jo uzrakstītos dzejoļus Manfelde vispirms publicēja savā Facebook profilā kopā ar dzimtas fotogrāfijām. Sociālo tīklu raibumā uzduroties kaut kam ar mūžības smagumu, pārsteigums tikai pastiprināja emocijas, sastopoties ar Poēmas ar mammu tēliem, un, spriežot pēc komentāriem, tā nebija tikai man vienai. Aiztraucos uz Liepāju dzejnieci intervēt, tāpēc arī zinu poēmas tapšanas priekšvēsturi: viss sācies, kad, dodoties skatīties jaunu dzīvokli Liepājā, ceļš vedis garām bērnības vietām. Andra Manfelde izkāpusi un piedzīvojusi dīvainu sajūtu, kas valda arī grāmatā. Itin kā viņa vienlaikus atrastos bērnības vietās Kurzemē, pie Laides un Rudzīšu dižakmens, un vienlaikus tas ir pieaugušā prāts, kas zina akmens nosaukumu, kas zina tā dižakmens statusu un arī zina, kā viss beidzās.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.