Ukrainas karodziņš ēkas logā. Foto: Zane Bitere, LETA
Ledus auksta duša – tieši tik skarbi varētu raksturot Latvijas šā brīža pieeju Ukrainas bēgļu uzņemšanā. Mēs nepiedodami vēlu esam sākuši domāt par vidēja un ilga termiņa atbalsta pasākumiem, ķīlnieku lomā atstājot gan pašus patvēruma meklētājus, gan pašvaldības. Ir pats pēdējais brīdis situāciju mainīt.
Uz pašvaldību pleciem gulstas lauvas tiesa darba ar Ukrainas iedzīvotājiem, kuri no kara ir patvērušies Latvijā, tieši tādēļ mēs ļoti skaudri redzam visas līdzšinējās atbalsta sistēmas nepilnības. Īpašu uzmanību gribētu pievērst dažām no tām.
Pirmkārt, patvēruma meklētāju nākotnes plāni. Kādi tie ir? Vai patvēruma meklētāji Latvijā ir ieradušies uz īsu laiku, vai arī domā te palikt ilgi? Vai viņiem ir priekšstats, kā mūsu valstī varēs nopelnīt sev iztiku un parūpēties par ģimeni? Pašvaldībai šī informācija ir ļoti svarīga, lai katrs konkrētais cilvēks patiešām varētu saņemt to palīdzību, kāda viņam ir nepieciešama.
Lai noskaidrotu Ukrainas iedzīvotāju reālās vajadzības un izveidotu patvēruma meklētāju portretu, Siguldas novadā veicam viņu intervēšanu un anketēšanu. Šobrīd esam aptaujājuši vairāk nekā 250 cilvēkus un varam izdarīt pirmos secinājumus.
Dati liecina, ka vairāk nekā puse no atbraukušajiem neplāno ilgstoši palikt Latvijā, bet doties atpakaļ. Sarunas liecina, ka daļa ukraiņu cer jau rudenī atgriezties mājās. Tiesa, nav saprotams, vai visos gadījumos šie plāni ir reāli. Mēs zinām, ka vismaz 60 cilvēki no tiem, kas bija apmetušies Siguldas novadā, ir devušies vai nu atpakaļ uz Ukrainu, vai arī tālāk uz Skandināvijas valstīm, Čehiju, Poliju un Īriju.
Ir skaidrs, ka tad, ja Ukrainas iedzīvotājs pie pirmās izdevības plāno atgriezties mājās vai doties uz citu Eiropas valsti, viņu neinteresēs dziļāka integrācija mūsu sabiedrībā. Galvenais būs atgūt spēkus un sagatavoties tālākajam ceļam.
Šādos gadījumos nav racionāli tērēt pašvaldības resursus integrācijas un atbalsta pasākumiem, kuri bēgļiem īsti nav nepieciešami.
Un otrādi – sociālie darbinieki var mērķtiecīgāk novirzīt palīdzību un finansējumu tiem cilvēkiem, kuri Latviju redz kā ilglaicīgu patvēruma vietu. Izprotot viņu reālās vajadzības, pašvaldības kopā ar valsti var būvēt efektīvākus vidēja un ilga termiņa atbalsta mehānismus, lai šie Ukrainas iedzīvotāji varētu labāk iedzīvoties Latvijā. Un tas nebūs viegli.
Latvijā patvērumu lielākoties meklē sievietes ar bērniem un gados vecākiem ģimenes locekļiem. Ļoti bieži situācija ir tāda, ka mamma, kas ar vairākiem bērniem nokļuvusi svešā zemē, īsti nesaprot, kā varēs apvienot strādāšanu un savu atvašu audzināšanu. Jo ierastā ģimenes un draugu atbalsta nav, arī apkārtējā vide ir pavisam sveša. Nemaz nerunājot par pensionāriem vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – ir skaidrs, ka viņi nekad nevarēs paši nodrošināt sev iztiku un apmaksāt mājokli.
To apliecina arī maija nogalē publiskotie Valsts ieņēmumu dienesta dati: darbu ir uzsākuši 3537 Ukrainas civiliedzīvotāji. Vēl 56 ukraiņi ir reģistrējušies kā pašnodarbinātie. Tā ir pavisam neliela daļa no aptuveni 30 000 patvēruma meklētāju, kas ir sasnieguši Latviju.
Šī ir otra pagaidām neatrisinātā problēmu grupa – būtiskai daļai bēgļu lielāks vai mazāks finanšu pabalsts būs nepieciešams visu laiku, kamēr vien viņi uzturēsies mūsu valstī. Un nav svarīgi, cik ilgi ir pieejams primārais atbalsts – 30, 90 vai 120 dienas. Ja netiks mainīti patlaban spēkā esošie mehānismi, visi šie cilvēki saskarsies ar galējas nabadzības riskiem vai arī nonāks pašvaldību sociālo dienestu 100% aprūpē.
Mūsu aplēses liecina, ka mājoklim un ēšanai nepieciešamais atbalsts šādās situācijās var būt arī ļoti liels, atsevišķos gadījumos sasniedzot pat 1000 eiro mēnesī, ja cilvēkam ir kādas veselības problēmas vai nepieciešama sociālā aprūpe. Siguldas novadā šim nolūkam teorētiski vajadzētu novirzīt aptuveni pusotru līdz divus miljonus eiro. Šādu līdzekļu mūsu budžetā nav, un lai sniegtu kvalitatīvu palīdzību bez valsts līdzdalības iztikt nebūs iespējams.
Treškārt, liela problēma ir pašvaldību sociālo dienestu kapacitāte. Primārais atbalsts tiek sniegts, nevērtējot patvēruma meklētāju finanšu situāciju. Savukārt jau pavisam drīz sociālajam dienestam būs jāsāk vērtēt šo cilvēku rocība pirms palīdzības piešķiršanas.Tā ir būtiska papildu slodze, par kuru kādam ir jāmaksā. Jau līdz šim sociālie dienesti ir strādājuši ar dubultu vai pat trīskāršu slodzi, un pieaugušais darba apjoms situāciju vēl pasliktinās. Esam saņēmuši jau divus atlūgumus un darbinieku komplektēšana likumā noteiktā atalgojuma griestu dēļ ir ļoti apgrūtinoša. Mēs būtu priecīgi, ja varētu atļauties sociālajiem darbiniekiem maksāt lielāku atalgojumu, bet tam vajag attiecīgos un steidzamus valdības lēmumus. Tāpat otrs faktors: vai visas pašvaldības spēj samaksāt šo papildu atalgojumu, kas ir neplānots slogs jau tā kritiskiem pašvaldību budžetiem Arī te neiztikt bez valsts atbalsta! Tādēļ, manuprāt, plānojot vidēja un ilga termiņa atbalsta pasākumus, ir jāvērtē arī sociālo dienestu iespējas tos īstenot.
Latvijas pašvaldības jau no pirmās dienas ir darījušas visu, kas ir to spēkos un vēl vairāk, lai Ukrainas civiliedzīvotājiem sniegtu nepieciešamo palīdzību. Mēs saprotam, ka šādā ritmā nāksies strādāt vēl ilgi. Tādēļ atbalsta mehānismiem ir jākļūst daudz mērķētākiem un jārisina reālās bēgļu problēmas.
Autors ir Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs
