Teātris ir kā sērfošana

Holivudas zvaigzne Džons Malkovičs (68) stāsta, kāpēc kino mirst, kāpēc pats kļuva par aktieri un kā nonāca Rīgā, lai spēlētu izrādi Dailes teātrī

Acu skats svelmains, bet balss viegla kā vēsmiņa — Džons Malkovičs nav tipiska kinozvaigzne. Viņš ieguva slavu kā ciniskais pavedinātājs Valmonts 1988. gada filmā Bīstamie sakari, kopš tam spēlējis pārsvarā ļaundarus un īpatņus un daudziem palicis prātā kā pāvests Jānis Pāvils III nesenajā seriālā Jaunais pāvests. Pa starpu viņš piekrita atveidot paša vārdā nosauktu tēlu 1999. gada filmā Būt par Džonu Malkoviču, kuras dīvaini ģeniālo oriģinalitāti labi raksturo paša Malkoviča teiktais, ka viņam nav nekāda sakara ar filmas titulā minēto varoni. 

Kopš 80. gadu sākuma Malkovičam bijušas lomas aptuveni 140 filmās un televīzijas seriālos, taču viņa aktiera saknes meklējamas nu jau par leģendu kļuvušajā 1974. gadā dibinātajā Čikāgas Steppenwolf teātra ansamblī, un karjeras sākumā viņš izcēlās ar lomām amerikāņu klasiķu Artura Millera un Sema Šeparda lugās. 

Malkovičs turpina aktīvi darboties uz skatuves gan kā aktieris, gan kā režisors. Maija pēdējās dienās viņš kopā ar lietuviešu aktrisi Ingeborgu Dapkunaiti uzstāsies franču dramaturga Bernāra Marī Koltesa lugā Kokvilnas lauku vientulība Dailes teātrī. Ekskluzīvā intervijā žurnālam Ir Malkovičs dalās pārdomās par savu karjeru un pastāsta, kā iesaistījies iestudējumā, kas varētu būt viens no dārgākajiem teātra projektiem Latvijas vēsturē.

Jums noteikti pamatīgi apnicis jautājums — kā ir «būt Džonam Malkovičam»? Tāpēc paprasīšu ko citu — ko padomājat, kad jums kāds uzdod šo jautājumu?
Jautājums radies saistībā ar filmu, kurai, protams, nav nekāda sakara ar mani. To uzrakstīja supertalantīgais Čārlijs Kaufmans, bet ar mani tai filmai patiesībā nav nekādas saistības. Pirms daudziem gadiem kādā BBC intervijā māte mani ļoti labi aprakstīja — viņa mani nosauca par cilvēku, kas virzās uz priekšu smagiem soļiem (angliski — plodder). Man šķiet, ka tas ir pilnīgi precīzi.