Rīgas paradīzes atslēgas meklējot

• Eiropas ziemeļrietumu daļā – dažu simtu kilometru attālumā no Rīgas – dzīvo bagātākie un laimīgākie ļaudis pasaulē, kas mūsu pilsētai rāda lielisku piemēru;
• Lai būtu laimīgs, nav jābūt lielam. Rīga nekad nekļūs par Ņujorku, un arī nevajag – pietiek kļūt par labāko sevis versiju;
• Vairākums rīdzinieku ir apmierināti ar dzīvi pilsētā, taču Tallinā un Viļņā apmierinātība ir vēl lielāka.

Rīga pēc iedzīvotāju skaita ir lielākā pilsēta 400 km rādiusā un arī lielākā no Baltijas valstu galvaspilsētām. Rīgas reģionā (Rīgā un Pierīgā) dzīvo puse Latvijas iedzīvotāju, te tiek saražotas divas trešdaļas Latvijas iekšzemes kopprodukta. Rīgas reģiona lielais īpatsvars Latvijas ekonomikā diktē secinājumu: atstājot novārtā attīstību Rīgā, arī Latvijas ekonomika pieņemties spēkā nevar. Gluži kā ar jebkuru dzīves kvalitātes dimensiju – veselību, laimi, pārticību, paļāvību uz nākotni un uzticēšanos cilvēku starpā – ja Rīga šajā ziņā klibo, arī Latvijas sniegums šajās jomās nevar būt izcils.

Kāda ir bijusi Rīgas reģiona attīstības dinamika kopš 1990. gadiem? Ar ko Rīga atšķiras no Tallinas, Viļņas un citām Eiropas pilsētām – ienākumu, drošības, veselības, infrastruktūras, vides piesārņojuma un pilsētas pārvaldības ziņā? Kuras pilsētas iedzīvotāji ir laimīgāki un vairāk uzticas viens otram? Vai rīdzinieki bauda visaugstāko iespējamo dzīves kvalitāti reģionā, vai Latvijas galvaspilsēta strauji iedzen reģiona līderus, vai tieši pretēji –  ir indikatori, kas liecina, ka Rīga drīzāk pakāpeniski “noiet no trases”?

Pārfrazējot Nobela prēmijas laureātu ekonomikā Robertu Lukasu[i]: “Kādu faktoru dēļ dažās citās pilsētās cilvēki ir bagātāki un laimīgāki par rīdziniekiem, un vai Rīga var panākt reģiona līderus? Ja jā, tad kas tieši jādara? Ja nē, tad kādu tieši Rīgas iedzimto īpašību dēļ tas nav iespējams? Šo jautājumu ietekme uz cilvēku dzīvēm ir tik liela, ka, vienreiz tos uzdodot, nav iespējams domāt ne par ko citu.“ Tiešām, tie ir jautājumi, kuru nozīmi nevar pārvērtēt. Šīs raksts ir pirmais konkrētās tematikas analīzei veltītā sērijā, jo 2022. gada laikā Latvijas Bankas eksperti tiem pievērsīsies vairākkārt.

Tā tikai liekas, ka atbilde uz Roberta Lukasa fundamentālajiem jautājumiem ir vienkārša – “investīcijas, izglītība, inovācijas”. Taču šī “trīs I” formula atspoguļo vien ekonomiskās izaugsmes procesa komponentes, nevis pilsētas attīstības fundamentālus faktorus.  Fundamentālie izaugsmes faktori ir tie, kuru dēļ dažas pilsētas investē izglītībā, infrastruktūrā un inovācijās, kamēr citas pilsētas, šos faktorus nepietiekami izprotot, neinvestē. Turklāt nav jāliek vienādības zīme starp ekonomisko izaugsmi un pilsētas vispusīgu attīstību, kas ir daudz plašāks jēdziens.

Liels un bagāts – ne vienmēr laimīgs

Lielpilsētas parasti sasniedz spožākus ekonomikas rādītājus, un to iedzīvotājiem ir labāki dzīves apstākļi. Tajā skaitā, lielpilsētas piedāvā labākas darbavietas, lielākus ienākumus un plašākas patēriņa iespējas. Lielpilsēta bieži ir arī valsts izglītības, radošuma un kultūras centrs, veidojot pamatu nācijas tēlam un identitātei.

Tomēr to, ka lielpilsētā arvien ir labāka dzīves kvalitāte, nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamu. Lielam iedzīvotāju skaitam un blīvumam ir arī negatīvas sekas – vides piesārņojums un sociālā atstumtība. Lielpilsētu iedzīvotājiem ir augstākas dzīves izmaksas, ilgāks ceļš uz darbu, ciešāka konkurence darba vietās un tādējādi arī lielāks stress, kas mazina vēlmi sadarboties un atbalstīt vienam otru[ii]. Lai gan materiālā labklājība ir būtisks dzīves kvalitātes elements, ekonomiskā izaugsme vien nepadara lielpilsētu iedzīvotājus laimīgus. Turklāt, jo augstāki ir ienākumi, jo mazāku apmierinājumu bagātība dod. Iekšzemes kopprodukta pieauguma procenti pat nevar pasargāt pilsētas no iedzīvotāju aizplūšanas – tas skaidri redzams hrestomātiskajos piemēros par Lodzu (Polija) vai Ostravu (Čehijas Republika)[iii]. Arī Rīgā[iv], par spīti spraigai ekonomikas izaugsmei, iedzīvotāju skaits nemitīgi samazinās jau trīs gadu desmitus. Kaut gan iedzīvotāju aizplūšanu var viegli izskaidrot ar īstermiņa faktoriem konkrētajā gadā (piemēram, pandēmijas ietekmi un attālinātā darba izplatību), šis sevis mierinājums nedod rīkus, lai situāciju mainītu. Depopulācijas ilgtermiņa trendu nemainot, visas šīs pilsētvides diemžēl nolemtas degradācijai. Mazinoties iedzīvotāju skaitam, mazāk kļūst patērētāju, kam šo pilsētvidi vajag; netiek radīts pietiekami daudz ienākumu, par ko uzturēt sabūvēto infrastruktūru.

Citu Eiropas pilsētu pieredze liecina: lai būtu laimīgs, ir jābūt bagātam, bet ne tikai.  Laba ziņa Rīgai ir, ka lai būtu laimīgs – nav jābūt lielam. Visas tās Eiropas pilsētas, kuras reitingā pēc iedzīvotāju subjektīvās apmierinātības ar dzīvi atrodas augstāk nekā pēc ekonomiskajiem rādītājiem, ir salīdzinoši mazas (piemēram, Stokholma, Glāzgova un Belfāsta), savukārt pilsētas, kurās cilvēki ir mazāk apmierināti, nekā ļautu domāt ekonomiskie rādītāji, ir lielas pilsētas (piemēram, Brisele, Parīze un Lisabona[v]). Arī globālā mērogā – kaut gan lielās pilsētu aglomerācijas (kā Ņujorka, Londona vai Tokija) ir neapstrīdamos līderos pēc ekonomikas apjoma, dzīves komforta ziņā tās parasti krietni atpaliek. Mazo pilsētu priekšrocības, ar kurām tās piesaista augsti kvalificētus un radošus cilvēkus no lielpilsētu centriem, ir vairākas neekonomiskas dimensijas – tīra, autentiska un unikāla vide, labāka pilsētvides organizācija, ērtāks dzīves ritms, sociālais tuvums, lielākas iespējas pieturēties veselīgākam dzīvesveidam un iesaistīties sabiedrības dzīvē[vi] [vii]. Rīga nekad nekļūs par Ņujorku, un arī nevajag – pietiek kļūt par labāko sevis versiju.

Ja Eiropas pilsētu pārticība aug virzienā no austrumiem uz rietumiem, iedzīvotāju subjektīvā apmierinātība ar dzīvi ir jo lielāka, jo tālāk esam virzienā uz ziemeļiem.  Tieši Eiropas ziemeļrietumu daļā gan pārticība, gan arī iedzīvotāju laimes sajūta ir starp augstākajām pasaulē. Šis plašais pilsētu loks, kurā dzīvo bagātākie un laimīgākie ļaudis (konkrētāk, Vācija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste un Skandināvija[viii]), atrodas vien dažu simtu kilometru attālumā no Rīgas, kas mūsu pilsētai rāda lielisku piemēru turpmākai attīstībai.

Visi dzīves kvalitātes rādītāji ir savstarpēji saistīti

Nav universālas definīcijas tam, kas ir “dzīves kvalitāte pilsētā”, ņemot vērā tās daudzdimensionālo un starpdisciplināro raksturu. Nav universālas definīcijas arī līdzīgiem terminiem – “ilgtspējīga pilsēta” (sustainable city), “gudra pilsēta” (smart city) un “urbāna attīstība” (urban development). Ņemot vērā, ka dzīves kvalitātes rādītāji ir cieši saistīti ar cilvēku pieredzi, uztveri, jūtām un subjektīvām vērtībām, tie parasti ietver bagātību un nodarbinātību, mājokli un vidi, fizisko un garīgo veselību, izglītību un atpūtu, noziedzību un drošību, infrastruktūru un sabiedrisko transportu, kā arī sociālo piederību.

Dažādi dzīves kvalitātes elementi ir cieši saistīti viens ar otru; turklāt, cēloņu-seku sakarība ir grūti nosakāma un pat mēdz būt abpusēja. Piemēram, slikta veselība var mazināt indivīda apmierinājumu arī citās dzīves jomās – apmierinājumu ar darbu, ienākumiem, mājokļa apkārtni, drošību, kultūras dzīvi pilsētā. Tajā pašā laikā autotransporta izraisītais gaisa un trokšņa piesārņojums – divas svarīgākās vides problēmas Eiropas pilsētās – var pasliktināt gan veselību, gan arī apmierinātību ar dzīvi.  Taču personiskajam auto transportam vienkārši var trūkt alternatīvas, ja pilsētā ir neatbilstoša sabiedriskā transporta sistēma un velotransporta infrastruktūra. Vai arī sabiedriskā transporta izmantošanu (vismaz dažos maršrutos un iedzīvotāju grupās) var kavēt bailes par fizisko drošību – rādītājs, kas saistīts ne tik ar faktisko noziedzības līmeni pilsētā, kā ar uzticību līdzpilsoņiem.

Tādējādi ir gandrīz neiespējami uzlabot noteiktu dzīves kvalitātes rādītāju pilsētā, nepieskaroties arī citām dzīves kvalitātes jomām. Ir nepieciešami kompleksi risinājumi, kas tomēr katrā pilsētā var būt atšķirīgi.

Attīstīties, nevis gulēt uz lauriem

Tas ir labi, ka absolūtais vairākums (80%) rīdzinieku kopumā ir apmierināti ar dzīvi pilsētā, daļa no tiem pat ir ļoti apmierināti. Tāpat var teikt, ka rīdzinieku apmierinājums ar dzīvi uzrāda pozitīvu dinamiku – nedaudz vairāk ir tādu rīdzinieku, kas uzskata, ka dzīves kvalitāte pilsētā ar laiku aug. Taču diez vai tas ir pietiekams pamats atdusēties uz lauriem. Salīdzinot rīdzinieku noskaņojumu kaut vai ar Tallinas un Viļņas iedzīvotāju noskaņojumu, vērojamas būtiskas atšķirības.

Piemēram, Viļņā ar dzīvi ļoti apmierināto iedzīvotāju īpatsvars ir divreiz lielāks nekā Rīgā (attiecīgi 62% un 30%). Tāpat Rīgā tikai trešdaļa iedzīvotāju uzskata, ka dzīves kvalitāte pilsētā ar laiku aug, lai gan Tallinā un Viļņā šādi uzskata vairāk nekā puse iedzīvotāju (1. attēls).

Piezīme: respondentu skaits ir 700 katrā pilsētā, respondentu struktūra atbilst pilsētas iedzīvotāju dzimumvecumstruktūrai.

Avots: Eiropas Komisijas aptauja par dzīves kvalitāti Eiropas pilsētās (2019. gadā).

Iespējams, tieši pietiekami liels ar dzīvi pilsētā neapmierināto rīdzinieku skaits ir patiesais iemesls kāpēc iedzīvotāju skaits Rīgā sarūk[ix], kamēr Tallinā un Viļņā tas pēdējo gadu laikā atsācis pieaugt? Tas ir īpaši aktuāli, jo visām trim Baltijas valstu galvaspilsētām visai līdzīga ir gan ekonomikas struktūra, gan arī iekšzemes kopprodukta pieauguma temps. Var jau sevi mierināt, ka “iedzīvotāju skaits Rīgā samazinās tāpēc, ka tas samazinās visā Latvijā”, un tāpēc “pilsētas līmenī mēs neko ar to darīt nevaram”. Tomēr ņemot vērā Rīgas reģiona nozīmi (kā jau atzīmējām – puse no Latvijas iedzīvotāju skaita un divas trešdaļas no Latvijas ekonomikas), tikpat pamatots būtu arguments “iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās tajā skaitā tāpēc, ka tas samazinās Rīgā”. Šī jau ir aktīva dzīves pozīcija, kas dod iespēju pārlauzt Rīgas depopulācijas trajektoriju. Sekot Lodzai un Ostravai nemaz nav obligāti. Tā vietā var sekot piemēram, Liverpūlei (Apvienotā Karaliste) un Leipcigai (Vācija) – pilsētām, kurās pēc ilga iedzīvotāju skaita krituma perioda (attiecīgi 40 un 50 gadu garumā) šobrīd iedzīvotāju skaits atkal aug; taču šī transformācija nenotika pati no sevis.

Turpinājums sekos.

 

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists

[i] Lucas, Robert E. (1988). On the mechanics of economic development. Journal of Monetary Economics, Volume 22, Issue 1, Pages 3-42. Doi: 10.1016/0304-3932(88)90168-7.

[ii] Loschiavo, David (2021). Big-city life (dis)satisfaction? The effect of urban living on subjective well-being. Journal of Economic Behavior & Organization, Volume 192, Pages 740-764. Doi: 10.1016/j.jebo.2021.10.028.

[iii] Haase, Annegret; Bontje, Marco; Couch, Chris; Marcinczak, Szymon; Rink, Dieter; Rumpel, Petr;  Wolff, Manuel (2021). Factors driving the regrowth of European cities and the role of local and contextual impacts: A contrasting analysis of regrowing and shrinking cities. Cities, Volume 108, 102942. Doi: 10.1016/j.cities.2020.102942.

[iv] Lai gan Pierīgā iedzīvotāju skaits aug, Rīgas reģionā kopumā (Rīga un Pierīga) tas samazinās.

[v] Okulicz-Kozaryn, Adam; Valente, Rubia R (2019). Livability and Subjective Well-Being Across European Cities. Applied Research in Quality of Life, Volume 14, pp. 197–220. Doi: 10.1007/s11482-017-9587-7.

[vi] Selada, Catarina; Cunha, Inês Vilhena Da; Tomaz, Elisabete (2013). Creative-Based Strategies in Small and Medium-Sized Cities: Key Dimensions of Analysis. Quaestiones Geographicae, Volume 31 (4), pages 43-51. Doi: 10.2478/v10117-012-0034-4.

[vii] Niemets, Kostiantyn; Kravchenko, Kateryna; Kandyba, Yurii; Kobylin, Pavlo; Morar, Cezar (2021).  World cities in terms of the sustainable development concept. Geography and Sustainability, Volume 2, Issue 4, pages 304-311. Doi: 10.1016/j.geosus.2021.12.003.

[viii] Sk. 5. piezīmi.

[ix] Iedzīvotāju skaitu samazinājumu Rīgā nosaka gan mirstības pārsvars par dzimstību, gan arī iedzīvotāju aizbraukšana.