Pilnpiedziņas palīdzība

Ideja apgādāt Ukrainas aizstāvjus ar džipiem sākumā šķita mazliet utopiska. Taču līdz šim četru Latvijas puišu organizētais Tvitera konvojs ukraiņiem aizvedis vairāk nekā 80 automašīnu. Un konvojs negrasās apstāties

Viņi atnāk uz tikšanos agrā sestdienas rītā. Miegainām, apsārtušām acīm. Šie vīri ir autosporta entuziasti un uzņēmēji. Joko, ka jāpērk jostas, jo bikses krīt nost — vairākas nedēļas nav bijis laika ne gulēt, ne paēst. Šoreiz viņi ir divatā: sabiedrisko attiecību konsultants Reinis Pozņaks un uzņēmējs, IT jomas speciālists Juris Pūce. Trešais akcijas iniciators, autosporta uzņēmējs Mārtiņš Dzenītis ir ceļā uz Ukrainu ar kārtējo džipu konvoju. Ceturtā grupas dalībnieka identitāte drošības nolūkos netiek atklāta, jo viņš ir tiešā kontaktpersona Ukrainas zemessardzei, armijai un Iekšlietu ministrijai. Tieši ar šā puiša starpniecību pārējos sasniegusi ziņa, ka Ukrainas aizstāvjiem ļoti nepieciešami pilnpiedziņas landroveri, pikapi un busiņi. 

Tvitera konvoju, kā paši to steigā nosaukuši, ikviens var atrast tviterī un feisbukā. Akcija tapa dienas laikā. Svētdienas, 27. februāra, vakarā puiši saņēmuši ziņu, ka Ukrainas aizstāvjiem nepieciešami džipi. Un jau pirmdienas rītā pirmās astoņas mašīnas nopirka par savu naudu ar domu — gan to naudu atkal nopelnīsim, bet ukraiņiem tā šobrīd vairāk vajadzīga! Vakarā kopā ar brīvprātīgajiem šoferiem jau bija ceļā. Pretim plūstot bezgalīgai bēgļu straumei, iebrauca Ukrainā, kur viņus sagaidījis zemessardzes pārstāvis. Neizsakāmi pateicies un izstāstījis, kādiem nolūkiem mašīnas lietos. Puišus iesēdinājis bēgļu autobusā, lai viņi tiktu atpakaļ Polijā.

Ukrainā un uz robežas redzētais lika saprast — apstāties nav iespējams. Viss tikai sākas. Jāpalīdz vēl un vēl. Kā mantru viņi vairākas reizes atkārto: ukraiņi šajā drausmīgajā karā cīnās arī par Latviju un visu Eiropu.

4×4 armija

Vispirms jāpaskaidro, kāpēc Ukrainas armijai, zemessardzei un civilajai sardzei tieši džipi un pikapi ir tik nozīmīgi. Jau kopš kara sākuma ukraiņu taktika lielā mērā balstījusies uz mobilajām vienībām. Viņi ļauj Krievijas tankiem un bruņutehnikas kolonnām iebraukt valstī, jo apturēt tās ir gandrīz neiespējami — būtu jāuzspridzina visi ceļi, pa kuriem civiliedzīvotāji un bēgļu autobusi tad vairs nevarētu pārvietoties. Šie okupantu konvoji ir smagnēji un lēni, grūti manevrējami. Un viņus gaida gan tālvadības šāviņi no gaisa, gan Ukrainas aizstāvju vienības, kas ar džipiem pa maziem celiņiem vai pilnīgiem bezceļiem no kāda labības lauka ātri piebrauc, «uzlaiž gaisā» iebrucējus, un pazūd. Nolasa tankus kā dzērvenes purviņā.

Ukrainai ir pietiekami daudz lielisko Javelin — prettanku aizsardzības sistēmu, bet tām vajag «riteņus», lai veikli nonāktu tur, kur pārvietojas lielākās iebrucēju kolonnas. Tāpēc visvairāk pieprasīti ir pikapi, uz kuru vaļējiem bagāžniekiem ukraiņi uzstāda raķešu metējus. Visām mašīnām jābūt ar 4×4 piedziņu, lai spētu izbraukt bezceļus.

Ar džipiem viņi arī pilsētu ielās tvarsta diversantu grupas un marodierus. Savāc ievainotos karavīrus un civiliedzīvotājus, kuri jānogādā slimnīcās, jo ukraiņu ātrās palīdzības šobrīd visu nespēj. Bet visiem kopā ir jāspēj. 

Katram džipam, pikapam un busiņam ir nenovērtējama dzīvības cena. Kad mūsu puiši Ukrainā nogādāja pirmo mašīnu konvoju, jau nākamajā dienā atnāca ziņa — viena no mašīnām nupat izglābusi trīs dzīvības.

Viņi izveidoja akciju, nevis oficiālu biedrību vai organizāciju, jo džipi ukraiņiem vajadzīgi tūliņ un tagad. Ja džipus iepirktu un piegādātu, piemēram, mūsu armija, zemessardze vai cita oficiāla organizācija, būtu jāiet cauri vairākus mēnešus garai procedūrai ar iepirkuma konkursiem. Ukraiņiem nav vairāku mēnešu laika. Reizēm viņiem nav pat stundu. Un viņiem ir vienalga, vai auto ir jauns vai godīgi kalpojis 25 gadus un gatavs braukt tālāk.

Reinis un Juris uzsver — automašīnai, kuru cilvēks viņiem pārdod vai ziedo Ukrainas aizstāvjiem, jābūt tehniski droši braucošai. Mašīnas vecumam nav nozīmes. Virsbūve var būt ar rūsu jeb «sapuvusi». Galvenais, lai dzinējs, bremzes, ritošā daļa un riepas kārtībā. Viņi ļoti lūdz ziedotājus un pārdevējus godīgi izstāstīt, kādas vainas ir mašīnai, kas pieklibo un jāremontē. «Tas, ko mēs darām, būtībā ir militārā, nevis humānā palīdzība. Tās ir kaujas mašīnas, kuras nedrīkst ukraiņus pievilt. Nav forši, ja auto noplīst jau pa ceļam Polijā. Bet nav arī traģēdija — mēs to nogādājam tuvākajā servisā, poļi kārtīgi salabo un nākamajā braucienā uz Ukrainu to savācam. Bet, ja mašīna pievils karā, tas var traģiski maksāt dzīvības tiešā vārda nozīmē,» uzsver Reinis Pozņaks.

Džipu cunami

Par Tvitera konvoju viņi to nosauca tāpēc, ka Reinis pēc pirmā brauciena, kad Ukrainā nogādāja pašu pirktās mašīnas, savā tvitera kontā publicēja uzsaukumu — lūdzam ziedot mašīnas Ukrainas armijai vai naudu to iegādei, remontam un degvielai. Norādīja savu personīgo tālruņa numuru un bankas kontu. Viņi bija piestājuši Jēkabpilī atpūsties un apspriest, ko darīt tālāk. Bija skaidrs, ka par savu naudu vairāk mašīnu nevarēs nopirkt. Cerības uz ziedojumiem nebija lielas — varbūt izdosies savākt naudu vēl viena auto iegādei? Varbūt kāds labs cilvēks uzdāvinās savu džipu, kuru ikdienā maz lieto? 

Bet jau pāris stundu laikā Reiņa bankas kontā ienāca nauda divām, trim un jau četrām mašīnām! Naudu ziedoja draugi no autosporta vides un pazīstami uzņēmēji. Negulējuši vairākas naktis, puiši uzreiz steidzās uz autoplačiem iegādāties džipus un pikapus, ko atkal vest uz Ukrainu. Kopumā pāris nedēļu laikā tika saziedoti vairāk nekā 80 000 eiro. Tos izlieto mašīnu iegādei, remontam, jaunām riepām un degvielai. 

Tad sāka zvanīt tālrunis, jo pieteicās cilvēki, kuri vēlējās savas mašīnas atdot Ukrainas armijai par velti. Pieteicās autoservisi, kuri ar mieru par brīvu mašīnas saķīlēt, lai tās būtu perfektā kaujas kārtībā. Sākās džipu cunami vilnis. 

Šādā režīmā visi akcijā iesaistītie dzīvo aizvadītās trīs nedēļas: nemitīgi zvani, īsziņas, procesu koordinēšana. Ziedoto mašīnu pieņemšana un lietotu auto uzpirkšana, naudas pārskaitījumi, tūlītēja auto remontēšana un pārreģistrēšana CSDD. Tad vēl brīvprātīgo šoferu koordinēšana un mašīnu vešana uz Ukrainu. Viss notiek kā dienu, tā nakti bez apstājas. Džipi no Latvijas izbrauc divas reizes nedēļā. Katrā konvojā ir vismaz 15 mašīnu, reizēm vairāk nekā 20. Līdz šai dienai Ukrainai piegādāti vismaz 85 auto, bet šis skaits nemitīgi aug. 

Viņi joprojām nespējot noticēt notiekošajam — ka tik daudzi uzticas un pārskaita naudu uz privātpersonas — Reiņa Pozņaka — bankas kontu, paļaujoties, ka netiks apkrāpti. «Atsaucība ir fantastiska. Šobrīd vismaz puse no automašīnām, kas nonākušas Ukrainā, ir cilvēku dāvinātas. Pārējās pērkam, kamēr ir nauda. Parasti, uzzinot, kam tās domātas, pārdevējs nolaiž cenu zem tirgus vērtības,» stāsta Juris. Esot pārsteidzoši daudz cilvēku, kas gatavi vienkārši atdot savas lieliskās mašīnas, lai palīdzētu Ukrainas armijai. Viņi iebrauc norādītās adreses pagalmā, atstāj auto un atdod atslēgas. Viens pat palūdzis, lai aizved viņu mājās, jo cita auto viņam nav. 

«Redzam, ka auto ir kopti, loloti un mīlēti. Tie nav nevajadzīgi lūžņi. Kādai ģimenei tas ir rezerves auto, ko izmanto lauku darbos un malkas pārvadāšanai, bet citiem tas ir vienīgais braucamais,» piebilst Reinis. Īpaši aizkustinājis zemnieks Uģis Ozoliņš no Smiltenes novada, kurš atdevis puišiem tādu milzu skaistuli, kuru ieraugot, gribējuši saimnieku sapurināt — vai traks esi, nopietni? Tiešām par velti? Sapņu mašīna! Bet Uģis teicis — tas ir mūsu ģimenes lēmums, lai slava Ukrainai! Un bagāžnieks bijis pilns ar benzīna kannām. Arī Ukrainai. 

Savu Dakaras rallijā braukušo pikapu ziedojis arī slavenais latviešu motosportists Jānis Vinters. Šī mašīna viņu pavadījusi prestižajā rallijā un ir dārga piemiņa, bet tagad tā lepni vizinās Ukrainas aizstāvjus. Visus auto dāvinātājus Reinis nespēj uzskaitīt, bet bezgalīgi pateicas ikvienam.  

Akcijā iesaistījušies arī autoservisi. «Puiši no vairākiem servisiem, kuri remontē un sagatavo mašīnas ceļam, ir mūsu klusie varoņi. Viņus neviens nefotografē, viņi to neizmanto savu servisu pašreklāmai. Bet viņi strādā diennaktīm jau trīs nedēļas un, kamēr mums vēl kontā nebija līdzekļu, darīja to uz savu uzņēmumu rēķina,» stāsta Juris Pūce. Pieteikušies arī autodetaļu tirgotāji, kas tās ziedo. Citi uzņēmumi dāvina degvielu. Arī zemnieki, kuriem pavasarī pašiem vajadzēs degvielu sējas darbiem, atbrauc un noliek kravas ar pilnām benzīna kannām. Kāds atved vezumu ar jaunām riepām. Kāds dāvina ģeneratorus. «Apbrīnojami cilvēki! Mēs pat reizēm nezinām, kas viņi ir!» izsaucas Reinis. 

Milzu atbalstu sniedz loģistikas kompānija Kurbads, kas Ukrainas sargiem domātās mašīnas saliek uz lielās fūres un aizved par velti. Tas atvieglo procesu, jo katram auto vairs nevajag piesaistīt brīvprātīgo šoferi. Daļa auto tomēr brauc ar individuāliem vadītājiem, jo kādam no autovedēja viss jānobrauc nost un jāiestūrē Ukrainā. Fūre pāri robežai nevar braukt.

Bezierunu uzticēšanās

Kā naudas ziedotāji un mašīnu dāvinātāji šeit var zināt, ka visi auto tiešām nonāks pie Ukrainas aizstāvjiem, nevis pazudīs melnajā tirgū? Pirmajā reizē Reinim, Jurim un Mārtiņam nācās paļauties uz ukraiņu zemessardzes puisi, kurš bijis viņu kontaktpersona. Bija jātic. Ar savu autosporta paziņu tīklu starpniecību noskaidrojuši, ka tas ir normāls čalis, uz kuru var paļauties. Tūliņ pēc pirmo astoņu mašīnu piegādes no Ukrainas sāka nākt atskaites ar foto un norādes, kādām aizsardzības vienībām katrs auto iedalīts. Kura mašīna nonākusi Kijivā, kura Harkivā. 

Ziņas par mūsu mašīnām izplatījās arī Ukrainā. Nākamajā nedēļā latviešus pie mašīnu nodošanas jau uzrunāja Ukrainas armijas pulkvedis, sakot, ka viņa vienībai akūti nepieciešami vismaz trīs auto. Ticis «uzņemts rindā». Visbeidzot saziņas ķēdei pievienojās Ukrainas iekšlietu ministra padomnieks, jo šie militārie ziedojumi ir valstiski svarīgi. Tagad latvieši pirms katras piegādes iepriekš saskaņo automašīnu sarakstu Polijas un Ukrainas varas iestādēs, viss notiek oficiāli. Pieprasījums ir liels. Mašīnas vajag gan zemessardzei, gan armijai un civilās aizsardzības brigādēm.

Puiši īpaši uzteic Polijas atbalstu. Pirmos trīs mašīnu konvojus poļi izlaiduši cauri robežkontrolei bez piekasīšanās par nepareiziem numuriem. Poļi zinājuši, kam šie auto domāti. Reinis stāsta: «Poļi to uztver kā savu karu, palīdz ukraiņiem visos iespējamos veidos. Tagad Polijā uzlikts degvielas uzpildes ierobežojums — katrai mašīnai ne vairāk kā 10 vai 20 litri. Zināt, kāpēc? Ne jau kāpjošo cenu dēļ. Poļi izsūknē sausus visus benzīntankus, bet ne priekš sevis. Viņi piepilda kannu pēc kannas un ved atdot ukraiņiem. Tie ir vienkāršie cilvēki, kuri par savu naudu degvielu piegādā ukraiņu armijai un bēgļiem.»

Šņabis un asaras

Visvairāk viņiem palicis atmiņā pirmais konvoja brauciens. Ukrainā un pie robežas redzētais smagi satriecis. To nevarot vārdiem izstāstīt. Pēc mašīnu nodošanas latvieši iesēdināti bēgļu autobusā no Sumiem. Tur bija tikai sievietes ar bērniem. «It kā viņi jau nonākuši drošībā, brauc uz robežu, bet visiem cilvēkiem sejās lasāmas neaprakstāmas kara šausmas. Bumbas vairs nesprāgst, šāvieni neskan, bet to visu burtiski fiziski vari «sadzirdēt», ieskatoties bēgļu acīs. Un viņi rāda tādas bildes telefonos… Nevar neraudāt. Teikšu atklāti — savā busiņā, kas mūs veda atpakaļ uz Latviju, pamatīgi piedzērāmies. Šoks bija drausmīgs. Nu jau esam saņēmušies un uzaudzējuši biezāku ādu,» atzīstas Reinis.

«Ukraiņi ir pārliecināti par savu uzvaru. Vienīgais, ko viņi nezina, — kad tas notiks un cik dārgi maksās. Katra sagrautā ēka un mirušais cilvēks viņos vairo niknumu un pārliecību. Mariupolē ir tikai viens neapšaudīts zaļais koridors, kas ved uz Krieviju. Neviens pa to neiet, lai gan situācija pilsētā ir drausmīga,» stāsta Juris. Viņš atgādina, ka Ukrainā obligātā vispārējā mobilizācija vēl nav izsludināta — lai gan vīriešus no valsts neizlaiž, pieteikšanās karot ir brīvprātīga, jo neviens nav jāpiespiež. Karā dodas pat meitenes! Daļa ukraiņu piesakās civilajā dienestā — dzēst uguni, meklēt drupās izdzīvojušos, organizēt evakuāciju un humānās palīdzības izdali. Vīrieši, kuri nav mācīti karot, ir ļoti vajadzīgi šajā dienestā. Un viņiem ir vajadzīgi džipi. Omītes nevar uz rokām iznest ievainotos no sagrautām ēkām. Tam vajadzīgas mašīnas.

Visvairāk puišus tracina komentētāji, kas zem Tvitera konvoja ierakstiem prātuļo, ka mums taču Latvijā pietiek savu problēmu — labāk šo naudu un mašīnas izdalīt vietējiem trūkumcietējiem un tiem, kuri zaudējuši darbu, jo «nav piedalījušies kovida vakcinācijas afērā». Reinis teic, ka gribētu šos cilvēkus paņemt līdzi uz Ukrainas robežu — lai redz, kas ir īstas problēmas, izmisums un posts. Lai aizver bezkaunīgās mutes. «Šie mutes bajāri nebūtu spējīgi pat 1000 kilometrus nostūrēt. Kur nu vēl ar ieročiem rokās aizstāvēt Latviju, ja tāda X stunda pienāktu,» nikni piebilst Reinis. 

Jautāju Reinim un Jurim, vai Latvijā atrastos pietiekami daudz vīru, kas dotos karot par savu zemi. Reinis atbild: «Par citiem nevaru spriest, bet mēs ar Juri un Mārtiņu ietu. Un zinu, ka ietu arī visi veči, kas iesaistīti mūsu projektā — zemnieki, uzņēmēji, autosportisti, servisu darbinieki un katrs brīvprātīgais šoferis. Mums šis Ukrainas karš ir karš arī par Latviju. Mēs tajā jau esam iesaistījušies.»

Līdz pēdējai mašīnai

Viņiem nav konkrēta plāna, cik ilgi un cik mašīnu turpinās piegādāt Ukrainai. Kamēr būs naudas ziedojumi un auto dāvinājumi, viņi neapstāsies — līdz pēdējai kara dienai un pēdējai mašīnai. Vedīs pat vienu džipu, pikapu vai busiņu, ja vairāk nebūs. Jo ukraiņu varoņiem arī viens džips ir daudz. Šobrīd puiši nodibinājuši sakarus ar igauņiem un lietuviešiem, veido Baltijas tīklu. Kaimiņi atsaucīgi, katrā vietā ir savs reģionālais aģents, kas meklē mašīnas pirkšanai un pieņem dāvinātos. 

No ukraiņu puses izskanējis jauns lūgums — atrast pilnpiedziņas ātrās palīdzības mašīnas: lietotas, kaut norakstītas, bet aprīkotas un labi braucošas. Ukrainas aizstāvji lūdz arī kvadriciklus un kravas automašīnas. Lūdz ķiveres un aizsargvestes, dronus un degvielu. Mūsu konvojs kopā ar mašīnām ukraiņiem piegādā arī sakārtotas armijas aptieciņas un pārtikas konservus. Visu, kas karavīram var noderēt. Vilnas zeķītes gan ne — tās lai paliek humānās palīdzības pārziņā.

Jurim zvana telefons. Kāda mašīna servisā ir sakopta un gatava doties kaujā par brīvību un dzīvību. Arī Reinim zvana — kāds jautā, uz kurieni nogādāt busiņu, ko nolēmis ziedot. Zvana puiši, kuri šobrīd ir ceļā: viens džipiņš atdevis galus, atstāts poļu autoservisa rokās. Nekas, būs labi, saka Reinis. Mēs atvadāmies. Un kopā aicinām mūsu žurnāla lasītājus ziedot naudu, degvielu, riepas vai auto Ukrainas aizstāvjiem. Nekad neesmu rakstījusi kaut ko tik dīvainu, bet  — varbūt jums garāžā aizķēries lieks pilnpiedziņas džips?

Tvitera konvojs meklē brīvprātīgos, kuri būtu ar mieru braukt uz Vāciju un tur atrast džipus un busiņus uzpirkšanai, tos atvest uz salabošanu Rīgā. Tiem jābūt cilvēkiem, kas tiešām saprot mašīnas un nenopirks kaķi maisā.

Kontaktus atbalsta sniegšanai meklējiet tviterī un feisbukā uz Tvitera konvoja, Mārtiņa Dzenīša, Reiņa Pozņaka un Jura Pūces vārda. Slava Ukrainai!