Kādēļ Putins izvēlējās sagraut Krieviju?

Ne mazāks pārsteigums, kā Krievijas iebrukums Ukrainā, izrādījās vienotā un zibenīgā ASV un Eiropas reakcija uz šo notikumu. Vienā acumirklī Krievija zaudēja vismaz pusi no saviem sūri un grūti krātajiem 630 miljardiem, kuri būtu mierīgi ļāvuši valstij finansēt savu eksistenci vismaz gada garumā, “mierīgi guļot uz krāsniņas”. 127 miljardi zelta stieņos gan arvien ir “uz vietas”, nav tikai skaidrs, kam tos pārdot. Zibenstempos Krieviju pamet gandrīz visas ārvalstu kompānijas. Rietumu autobūves koncerni ne tikai pārtrauc automašīnu pārdošanu Krievijai, bet arī vairs nepiegādās rezerves daļas. Tas pats attiecas uz lidmašīnām — izrādās, ka trīs ceturtdaļas flotes nemaz nepieder Krievijas uzņēmumiem, bet līzinga kompānijām. Nu šos putniņus pienāktos atdot īpašniekiem. Vietējā ražojuma lidmašīnu Krievijā nav, bet tās, kuras ir — neuzticamas, un arī tām galu galā nepieciešamas rietumos ražotās detaļas. Ja runājam par viedtālruņiem, tad “pēdējais modelis ir tas, kas tev kabatā”, jo jaunus iegādāties vairs nevarēs. Tāpat Krievijai būs jāmācās iztikt bez datoriem, elektronikas komponentēm, apģērbiem. Konteineru pārvadātāji atsakās veikt piegādes. Bet Krievija importē gana daudz pārtikas un dzērienu. Kāds varbūt domā – nekas, zeme mums liela, visu izaudzēsim paši! Bet apmēram 40% no nepieciešamā sēklu apjoma Krievija importē. Kartupeļu sēklas — pat 90%. Tātad ar kartupeļiem šogad Krievijā viegli nebūs.

Šādu uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi, jo Krievija tiek totāli atvienota no rietumu civilizācijas. Vēl vairāk. Visi, kuri mēģinās sadarboties ar sankcijām pakļautajiem Krievijas uzņēmumiem, riskē pakļaut sevi sankciju toksiskajai stigmai. Tādēļ pat Ķīna pagaidām līkumo piesardzīgi. Bet pašu Krieviju tikmēr pamet IT nozares uzņēmumi, kuriem saikne ar globālo pasauli ir dzīvības vai nāves jautājums.

Prognoze, ka šīs sankcijas, faktiski, iznīcinās Krievijas ekonomiku, ir nevis drosmīga, bet reālistiska. Uzņēmumi, kuri beidz savu darbību, vairs nemaksās nodokļus, un to darbinieki zaudēs ienākumus. Nebūs iespējams ne pārdot, ne nopirkt ārzemju preces, veikt maksājumus, Visa un MasterCard ir atvienotas, lidmašīnas nelido (turklāt arī debesis uz rietumiem slēgtas). Nebūs pieejamas modernās tehnoloģijas, izglītības kvalitāte pazemināsies. Turīgākie, izglītotākie, domājošākie un gudrākie emigrēs, kur vairāk gaisa un iespēju. Jau tuvākajā laikā valsts sajutīs pārtikas un visa veida produktu trūkumu. Krievija ieslīgs haosā.

Propagandistu paradīze

Ir grūti iztēloties, kas notika Vladimira Putina galvā pirms iebrukuma Ukrainā, bet toties pavisam skaidri zināmas noskaņas, kuras šodien mīt vidējā Krievijas iedzīvotāja prātā un sirdī — tur dzīvo nesatricināma ticība Putinam un viņa līnijas pareizībai. Putins tautas masām patīk, jo viņš ir nevis pārgudrs inteliģents, bet vienkāršs, žurkas trenkājošs huligāns no Ļeņingradas vārtrūmēm. Viņš mīl izteikties tieši, tautiski, vienkārši un saprotami, un tas silda sirdi. Kā saka — buģ poprošče, ļuģi k ķebe poķanutsa (esi vienkāršs un cilvēki tevi atbalstīs).

Mūsdienu Krievijas būtiskākais sasniegums noteikti ir absolūtās propagandas mašīnas radīšana, un šajā ziņā to apskaust varētu pat doktors Gēbelss. Ar apbrīnu var lūkoties un klausīties Pirmā kanāla diktoru izslīpētajās intonācijās un pārdomātajā ziņu plūsmas dramaturģijā. Perfekts un pārdomāts līdz smalkākajām detaļām ir viss, pat diktoru apģērbs ir zīme, kas nes vēstījumu. Piemēram, diktore stāsta par militāro specoperāciju Ukrainā, tērpusies džemperī, kuru rotā sirds simbols. Tas nomierina un pozitīvi iedvesmo, paaugstina ticamību — tā teikt, karojam, bet mīlestības vārdā! Nogalinām, bet ar mīlestību.

KGB totālā kontrole

Protams, neviena impērija (pēdējās trīs būtu holandiešu, angļu un pašreiz – amerikāņu) nekad nebūtu varējusi eksistēt bez ciešas sadarbības starp militāro, finanšu un politisko sektoru. Modernā Krievija gan ir mazliet citāda lielvara, jo tā arvien balstās KGB kontrolē (KGB gan tagad dēvē patriotiskākā vārdā – par Federālo drošības dienestu, bet neļausim šai metaforai sevi maldināt), un šī kontrole caurvij visu sabiedrību, kontrolē visu notiekošo, neko neatstājot nejaušībai. Faktiski viss, kas notiek Krievijā šodien, ir viena liela specoperācija pret savas tautas brīvās gribas izpausmēm. Vēlēšanas? Manipulētas. Politiskās partijas? Kontrolētas. Neatkarīgi politologi? FSB aģenti vai vismaz iebiedēti. Socioloģisko pētījumu dati? Sagrozīti. Visa Krievija ir viena liela specoperācija, kuras mērķis nodrošināt kleptokrātiskās kliķes varu pār resursiem un finanšu plūsmām. Tauta un valsts — tikai līdzeklis ciniskā cīņā par varu un kapitālu.

Starp citu, ja jūs brīnāties par Krievijas armijas vājo sniegumu Ukrainā, iemesls tam ir, protams, specoperācija. Vēsturiski, kopš PSRS pirmssākumiem, armija bija pretnostatīta specdienestiem, proti, KGB. Tikai zinot, ka armija nemitīgi konkurē ar KGB, un abas struktūras viena otru izseko un uzmana, padomju vadoņi varēja mierīgi gulēt. Bet, kopš pie varas ir Putins, kurš pats ir bijušais KGB darbinieks (bet bijušo šajā organizācijā nav), armija ir mērķtiecīgi vājināta un izzagta. Pirms zaudēt karu Ukrainā, armija bija sakauta iekšējā cīņā ar FSB, sistēma pati sevi aprija no iekšienes.

Tāpat kā padomju laika KGB, šodienas FSB svarīgs uzdevums ir totāla sabiedrības kontrole. Tajā skaitā arī vispatverošas propagandas programmas izstrāde un ieviešana, izmantojot visus pieejamos resursus. Šai specoperācijai ir teicami rezultāti — Krievijas iedzīvotāju psiholoģiskās vajadzības justies lepniem un piederīgiem diženai impērijai ir apmierinātas. Cilvēki tic Putinam, un domā, ka dzīvo varenā valstī, un noraida jebkurus faktus, kuri varētu liecināt par pretējo. Nejauciet man galvu ar saviem faktiem, es ticu Putinam! Man TV visu izskaidroja!

Jaunā Ziemeļkoreja

Opozīcija Krievijā tiek neitralizēta, vēl pirms tā pagūst atvērt muti. Lai saņemtu reālu cietumsodu, pašam pat nekas nav jāizdomā. Pietiek tikai ielikt “laiku” vai pārpublicēt (nokļūt aiz restēm tik viegli kā nospiest “share”) kādu varai netīkamu materiālu. Tāpat ķurķis draud par atkārtotu dalību protesta akcijās. Un varat būt droši, ka jūsu dalība būs reģistrēta, jo vismaz Maskavā noteikti darbojas Ķīnā ražota videonovērošanas sistēma, kura ne tikai fiksē sejas, bet arī atpazīst identitāti, reālā laika režīmā uzrādot to policijas darbiniekiem. Un kad pilsonis pēc dalības protesta akcijā laimīgi atgriezies mājās dzers tēju ar prjaņiku, pie durvīm jau klauvēs FSB.

Ja arī vēl pirms gada opozīcijai ļāva darboties puslīdz brīvi, tad droši vien tikai tāpēc, ka visi aktīvistu saraksti bija labi zināmi un vajadzīgajā brīdī skrūves piegriezt varēja ātri, viegli un bez šaubu ēnas, bet spilgtākos personāžus ar aerosola palīdzību likvidēja profesionālas FSB slepkavu komandas.

Kopš kara sākuma (starp citu, ja lietosiet vārdu “karš”, dosieties uz ieslodzījuma vietu) totalitārisma spiediens jūtami palielinājies. Nu jau 15 gadus kolonijā var nopelnīt, izplatot t.s. “feiku” (viltus ziņas), proti informāciju, kura neatbilst Aizsardzības ministrijas oficiālajam viedoklim. Lai maksimāli samazinātu iedzīvotāju iespēju saņemt informāciju, kas ir pretrunā ar Kremļa oficiālo pozīciju, slēgta radiostacija Eho Moskvi, un neatkarīgais telekanāls Dožģ, dēļ “nemitīgajiem feikiem” bloķēts Facebook (jo tur ukraiņi raksta krievu dvēselei kaitīgus komentārus). Darbību pārtraukuši praktiski visi neatkarīgie žurnālisti un blogeri, jo valstī, kurā jebko var nodēvēt par viltus ziņām, klusēt ir drošāk.

Tas tiešām nav joks — Krievija burtiski pārvēršas par koncentrācijas nometni. Ne velti interneta meklētājā Yandex trendos ir frāze “kā dzīvo Ziemeļkorejā?” Ja vēl pirms gada draudi par Ziemeļkoreju bija joks, tagad tā ir realitāte.

Kad visi līdzekļi labi

Šobrīd visa brīvā Rietumu pasaule ar šausmām nolūkojas, kā Krievija bombardē Ukrainas pilsētas un nogalina mierīgos iedzīvotājus, kuru vienīgā vaina ir, ka viņi nevēlas pievienoties Putina izsapņotajai Krievu pasaulei un Lielkrievijas impērijai.

Visa šā kara rezultātā pasaules attiecības ar Krieviju un krieviem vairs nekad nebūs tādas kā agrāk. Desmitgadēm vārds “Krievija” visā civilizētajā pasaulē turpmāk raisīs atmiņas par asiņaino karu ar Ukrainu, līdzīgi kā Vāciju arvien asociē ar Hitlera noziegumiem Otrā pasaules kara laikā. Savukārt ukraiņu attiecības ar savu lielo brāli būs sabojātas uz vairākām paaudzēm, viņiem atceroties savus no Krievijas armijas ieročiem mirušos radiniekus.

Krievijas armijas stratēģija — ielenkt pilsētas, kurās arvien atrodas mierīgie iedzīvotāji, un turēt tās aplenkumā bez ūdens, pārtikas un medikamentiem — ir bandītu cienīga metode, kuras mērķis nodrošināt šantāžas elementu starpvalstu sarunās, lai tādējādi spiestu uz Ukrainu un iegūtu sev izdevīgākus vienošanās nosacījumus. Putins šobrīd labi saprot, ka karš ir zaudēts, diženā Krievzeme iegrūsta tumšajos viduslaikos, un tūlīt vairs nebūs iespējams segt kara izdevumus, tādēļ par katru cenu jāpanāk kaut nedaudz izdevīgs darījums. Par laimi, pa rokai pagadījušās Ukrainas krievvalodīgās pilsētas, kuras vēl var paspēt saņemt gūstā un mērdēt, lai izspiedtu sev vismaz kaut kādu ieguvumu.

Šī stratēģija ir tik acīmredzama, bet Rietumu pasaule to nespēj atšifrēt, jo nedomā tādās kategorijās un pat nespēj iztēloties, ka kāds tik ciniski spētu rīkoties ar cilvēkiem, turklāt saviem tuvākajiem, pēc Hitlera, šodien, 21. gadsimtā… Mostieties! Atcerieties baltkrievus, kuri lepojās ar nevardarbīgā protesta stratēģiju, kuri pat kurpes novilka, kāpjot uz parka soliņiem. Žēl tikai, ka Lukašenko nav cilvēks un nevardarbības valodu nesaprot. Ar cilvēkēdājiem cilvēku valodā runāt nav jēgas. Ne viņi sadzirdēs, ne sapratīs.

Putins ir patoloģisks melis un krāpnieks, kurš strādā ar noziedznieka cienīgām šantāžas metodēm, bet pasaule arvien nespēj noticēt, ka kāds var melot un krāpties tik nemitīgi. Viņš saka vienu, dara tieši pretējo. Jā, būs humanitārie koridori. Bet nekādu koridoru nav. Un nav arī bijis paredzēts, jo cilvēku ciešanas nav faktors viņa vienādojumā. Atcerieties Nord-Ost, Beslanu un FSB realizēto dzīvojamo ēku spridzināšanu Krievijā! Ir mērķis un ir līdzeklis, un neviens līdzeklis Putinam nebūs par cinisku.

Ja ne šis karš ar Ukrainu un tam sekojošās sankcijas, tad savā pašreizējā formātā Krievija varētu turpināt eksistēt vēl ilgi. Bet tagad tam visam pienācis gals. Turklāt — pamatīgs. Krievija ne tikai zaudēs Krimu. Ķīna paprasīs atpakaļ Primorsku. Japāna – Kuriļu salas. Un savs vārds būs sakāms arī Somijai, Guzijai un varbūt pat vēl kādam. Bet kāpēc tad Putins, kurš līdz šim nekad nav iesaistījies konfliktos, kuros varētu zaudēt, izlēma iebrukt Ukrainā?

Kāpēc Putins iebruka Ukrainā

Ukraina Putinu tracināja jau sen, viņš to allaž ir uzskatījis par “likumīgu Krievijas zemi”. Baidījās, ka Ukrainas virzība uz Eiropu saindēs Krievijas tautu ar svešām idejām un apdraudēs kliķes varu, kuras lielākais balsts ir propaganda. Iespējams, pats būtiskākais — slimoja ar personīgu emocionālu aizvainojumu par Ukrainas nepaklausību varenās Krievijas visaugstā virsvadītāja gribai. Un visbeidzot, bija aizmirsis, ka armija Krievijā ir nolaista līdz kliņķim komandsastāva intelektuālo spēju ziņā, slīkst melos un pašapmānā, turklāt ir totāli izzagta. Tomēr, uzlūkojot visu pēdējā gada starptautisko notikumu sekvenci, visticamākā versija šķiet tieši spīdoši izplānota specdienestu operācija. Vai atcerieties veco anekdoti, kurā krievi krāsoja mēnesi sarkanu, lai amerikāņi tad paņemtu balto krāsu, un uz tā uzrakstītu Coca-Cola? Galu galā SunTzu taču māca, ka “veiksmīgas karadarbības pamatā ir viltība”, un vislabākais veids, kā uzvarēt ienaidnieku, ir izmantot viņa vājības pret pašu. Krieviem izlemjot par labu iebrukumam, amerikāņi bija uzvarējuši Krieviju bez neviena šāviena.

Tā vai ne tā, grūti pateikt. Var argumentēt, ka Zelenska iepriekš izteiktie solījumi atkarot Luhansku un Doņecku, kā arī izvietot Ukrainā atomieročus, nekā citādāk kā par Putina kacināšanu nosaukt nevar. Tāpat noteikti, ka Krievijas armijas spējas Pentagona analītiķi ir objektīvāk izvērtējuši nekā pats saviem meliem noticējušais Kremlis. Arī 20 gados Putina rakstura specifika un vājās vietas noteikti labi zināmas. Turklāt izplānot tik rafinētas un iepriekš nekad nelietotas sankcijas, kādas pašreiz vērstas pret Krieviju, maz ticams, ka iespējams dažās stundās. Turklāt, lai sagatavotu šādas sankcijas, būtu bijis arī jābūt zināmam grēkam, proporcionāli kuram tās būs iespējams pielietot, vai ne?

Lai kā arī būtu bijis, uzvarētājus netiesā, turklāt rezultāts drīz būs “redzams uz sejas” — Krievija piedzīvos totālu un, ļoti iespējams, pat neatgriezenisku ekonomikas apstāšanos un sabrukumu, kas ilgtermiņā var novest pat pie valsts sadalīšanās un reģionu autonomizācijas.

Vienīgais iespējamais atrisinājums

Šodienas Krievija nevar turpināt eksistenci savā līdzšinējā formā un apziņas stāvoklī arī tāpēc, ka tā balstās nemitīgos melos visās sfērās un nozarēs. Likumi it kā ir, bet pielāgo tos pēc vajadzības. Vēlēšanas ir, bet rezultāti tiek uzzīmēti. Sakām vienu, tūlīt pat darām kaut ko pavisam citu. Nemitīgi deklarējam, ka civiliedzīvotāji tiks aizsargāti, bet tajā pat laikā atklāti bombardējam guļamrajonus. Mūsu armija ir dižena, tikai izrādās, ka izzagta. Un kas gan ir propaganda, ja ne meli melu galā. Dzīvot tā, protams, var, bet ne pārāk ilgi. Jautājums tikai, kurš uzdrošināsies pateikt karalim (tas ir — sabiedrībai), ka viņš ir kails. Un atkal šeit nav labāku zāļu kā realitātes tests, kas liek attapties, pārdomāt un saprast, kas mums ir un kur atrodamies patiesībā.

Kāds reiz teica, ka nācijas vērtīgākais resurss ir tās iedzīvotāju sapņi un cerības, tātad — tieši cilvēku prātu saturs nosaka valsts un sabiedrības virzības vektoru. Šajā kontekstā vidējā Krievijas iedzīvotāja prāts vislabāk salīdzināms ar divgalvaino ērgli no ģerboņa, kuram katra galva skatās uz citu pusi. Krievijas iedzīvotājam nav problēma savā prātā apvienot divas pilnīgi izslēdzošas, pretējas idejas. Putins ir zaglis, bet arī labākais, kas ar Krieviju noticis. Valsts sapuvusi, bet dižena. Armija spēcīga, bet vāja. Es tevi mīlu, bet ienīstu. Mēs aizsargāsim civiliedzīvotājus, bet tos nogalināsim. Kāpēc? Jo tā vajag. Un tā nav izlikšanās, viņi tieši tā domā un neredz tur problēmu, jo pēc šādas receptes dzīvoja visa milzīgā padomju valsts! Cilvēki domāja vienu, runāja otro, darīja trešo. PSRS bez meliem un krāpšanas nevarēja, tā bija boļševiku stratēģija, jo viņi bija noziedznieki — Staļins taču savu politisko karjeru sāka kā lielceļa laupītājs. Šantāža bija klasisks padomju sistēmas menedžmenta princips — uzdot darbu, kuru nav iespējams veikt, nepārkāpjot likumu, lai tad “turētu īsā pavadā”. Nemitīga patiesības sagrozīšana bija komunistu ikdienas nodarbošanās. Un šis mantojums mūsdienu Krievijā nekur nav pazudis, jo īpaši Putina veco kadru armijā, kur visi skolā gājuši pagājušā gadsimta sešdesmitajos. Viņi nemaz citādāk nemāk un nevar, viņi tā ir mācīti. Bet šādi turpināt tālāk vairs nav iespējams, kā japāņu haikā, kur īstais ceļš paveras tad, kad tālāk ceļa vairs nav.

Kad Putins saka, ka Krievija šobrīd vairs nevar attīstīties, viņam ir taisnība. Krievijai ir nepieciešama dekomunizācija, atbrīvošanās no smacējošajām sovoka atliekām prātā, no dubultdomas, no ļeņinekļiem uz ielām un cilvēku sirdīs. Jāatbrīvojas no uzvaras Otrajā pasaules karā kā savas identitātes balsta — jābeidz svinēt uzvara un jāpievēršas valsts atjaunošanai.

Pretī atdzimšanai

Vai Krievija var vēl pagūt apstāties un novērst tuvojošos katastrofu? Varbūt elite jau šodien var vienoties par Putina atstādināšanu, kara apturēšanu, jauna, demokrātiska līdera iecelšanu? Lai dzīvo Jevgēņijs Čičvarkins? Bet tas nav iespējams. Galvenais šķērslis ir nepieciešamība atbrīvot Krievijas iedzīvotāju prātus no absolūtās ticības Putinam. Jebkurš līderis, kurš šobrīd pārņemtu varu Krievijā, atdotu sevi saplosīšanai, jo krīze jau ir neizbēgama, un tauta secinātu, ka “pie Putina dzīvojām labi, bet kā atnāca jaunā vara, tā viss sabruka”. Tādējādi Putins pašreiz ir jāuztur pie dzīvības kaut mākslīgi, un jāļauj Krievijai piedzīvot totāls sabrukums tieši Putina vadībā, jo tikai caur absolūtu sagrāvi un sekojošu vilšanos, ilūziju dekonstrukciju, kas fiziski piespiestu cilvēkiem sākt domāt, meklēt patiesību un atbildes uz jautājumu “kāpēc tā ar mums ir noticis”, iespējams likt cilvēkiem atmest iepriekšējās pārliecības un meklēt jaunas. Garīgā atdzimšana var notikt tikai caur pazemību un patiesības apzināšanos, nevis caur iedomību un meliem.

Putina Krievijas uzbrukums Ukrainai, tādējādi būs izvērties pozitīvā notikumā. Ukraiņi, kuriem neatkarība pēc Belovežas vienošanās burtiski iekrita klēpī, beidzot būs uzzinājuši brīvības cenu (jo kā saka, kurš par savu valsti un brīvību nav samaksājis ar asinīm, nekad neapzināsies tās vērtību). Krievija gūs iespēju, caur ceļojumu uz akmens laikmetu, atbrīvoties no kolektīvajā apziņā caur komunistisko ideoloģiju implantēto nemitīgās melošanas tradīciju, apzināties savu nevarīgumu, tad atklāt sava spēka avotu un novērtēt, cik vērtīgas un bagātinošas ir saiknes ar apkārtējo pasauli, un cik tukši ir skaļi vārdi un propaganda, un saprast, kam patiesībā uz pasaules ir vērtība.

Autors ir sociologs