Pavasaris būs. Bet nezinām — kad

Lai gan inficēšanās ir rekordliela, valdība jau izziņojusi pandēmijas ierobežojumu atcelšanu. Kā šos lēmumus vērtē infektologs Uga Dumpis?

Prieks un piesardzība — šāds emociju salikums otrdien virmoja valdības sēdē, pieņemot lēmumus par Covid-19 ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu tuvākā pusotra mēneša laikā. Kamēr ekonomikas ministrs pauda cerības, ka Vecrīgas ielās atgriezīsies kņada un solīja arī pats aiziet uz kādu naktsklubu, veselības ministrs brīdināja, ka pandēmija nav beigusies — slimnīcas ir pārslogotas, un valdības «vēsturiskais» lēmums par tik plašu ierobežojumu atcelšanu nozīmē, ka tagad pieaug katra individuālā atbildība.

Patiešām, kopš janvāra sākuma omikrona vilnis ir tikai pieņēmies spēkā, sasniedzot līdz šim Latvijā nepieredzētu inficēšanās līmeni. Pēdējā nedēļā vidējais saslimušo skaits dienā ir ap 10 tūkstošiem, pozitīvo testu īpatsvars virs 40%, tātad laboratoriju jauda netiek līdzi saslimstībai, un par tās patieso apmēru vairs nav ticamu datu. Pieaug arī hospitalizēto skaits, kas jau pārsniedzis 1200 cilvēku, aptuveni pusei kovids ir pamatdiagnoze. Zināms arī tas, ka sabiedrībā strauji izplatās vēl lipīgākais omikrona paveids BA.2, taču vienlaikus joprojām cilvēki nonāk slimnīcās ar smagām deltas komplikācijām.

Šobrīd, kad politiķi pieņēmuši pandēmijas «izejas stratēģiju», Ir aicināja uz sarunu infektologu Ugu Dumpi, lai izvērtētu gan šos lēmumus, gan pandēmijas beigu tuvumu.

Lai gan omikrona saslimstības līkne joprojām nav lūzusi, valdība otrdien apstiprināja plašu drošības pasākumu atcelšanu no 1. marta. Kādi saslimstības dati jūs pašlaik uztrauc visvairāk, un kādus ierobežojumus būtu saprātīgi saglabāt?
Skaidrs, ka mēs no šī saslimstības viļņa iziesim, taču nav skaidrs, vai tas notiks pēc trim nedēļām, sešām vai tikai maijā. Protams, jo vairāk atvieglojumu tiek ieviesti, jo sāpīgāka būs iziešana. Nezinu, vai ilgāka, bet sāpīgāka.

Ierobežojumu atcelšanai šobrīd nav epidemioloģiskie argumenti, bet gan citi. Ja saka, ka Latvijas ekonomika nogrims šo konkrēto ierobežojumu dēļ, tad es nevaru argumentēt, ka nenogrims, — es nezinu. Taču man šķiet, ka ne. 

Manuprāt, ja bērni slimo un neiet uz skolu un daudziem ir slimības lapas, tad arī ekonomika neattīstās. 

Neesmu pārliecināts, ka Lietuva un Igaunija būs laimīgākas valstis, jo viņiem strādā naktsklubi. Taču es nevaru par šo izteikties, tā nav mana specialitāte. Esmu ārsts slimnīcā ar interesi par infekcijas slimībām, es nevaru pateikt, cik daudz ekonomiku grauj tas, ka mums nav naktsklubu un koncertu, vai cik naudas jāmaksā par to, ka viņi nestrādā — ko acīmredzot neviens vairs negrib maksāt. Tie nav mani jautājumi. 

Bet epidemioloģiski ir skaidrs — jo mazāk kaut kur ejam, mazāk dziedam koros vai dejojam tautas dejas un sēžam restorānos, jo vieglāk šis vilnis paies. Jebkura veida aktivitātes palielina saslimušo skaitu.

Vai ir pamatoti būtiskie atvieglojumi skolās jau no šīs nedēļas sākuma?
Par bērniem ir skaidri jāpamato lēmumi. Tad vajag skaidri pateikt — mēs pieņemam, ka bērniem slimošana ir mazāks ļaunums nekā mācīšanās neklātienē. Lai bērni slimo, bet viņi iet, dejo, dzied, spēlē. Tad tā arī jāformulē. Jo teikt, ka tas viss ir droši un ka ierobežojumi ir bezjēdzīgi, — tas nav pamatojums. Nevar teikt, ka bērniem ir droši atgriezties skolā ceturtajā dienā pēc saslimšanas — skaidrs, ka viņi tad ir vislipīgākie, tas ir zinātniski pierādīts. Teikt, ka ir droši iet sporta zālē trīs klasēm fizkultūrā vai korī dziedāt — nē, tā nav. Skaidrs, ka viņi inficēsies.

Mani kā zinātnieku visvairāk kaitina šī argumentācija. Jo ierobežojumi nav bezjēdzīgi, tie mazina saslimstību, un tas ir pierādīts visā pasaulē. Es nesaku, ka mums ir viss jāver ciet un jāsēž mājās, bet ir skaidri jāpasaka, kāpēc mēs to darām — ko vinnējam un ko zaudējam. Ja mūs neuztrauc pilnas slimnīcas, tad tā arī jāpasaka — mūs neuztrauc, ka 1200 cilvēku vienlaikus ir slimnīcā, jo mums pretī ir citi ieguvumi. Dāņi un zviedri tā arī formulē.

Daudzi nesaprot, ka vakcinācijas un balstvakcinācijas aptvere ir būtisks faktors, kāpēc vienas valstis kaut ko atceļ un citas ne. Mēs tagad slimnīcā redzam — nāk omikrona pacienti gados, bez vakcinācijas vai bez balstvakcinācijas. Un nav tā, ka viņiem ir citas slimības un tā ir viegla gaita, — nē, viņi ir slimi un nāk katru dienu vairāk. Nesaku, ka sasniegsim kādus briesmīgus skaitļus, bet tādi pacienti ir. Ja viņi būtu vakcinēti un balstvakcinēti, viņu šeit nebūtu. 

Un tas ir arguments [ierobežojumu atcelšanai] tādās valstīs kā Lielbritānija vai Dānija, kur vakcinācijas un balstvakcinācijas aptvere riska grupām ir krietni augstāka. Taču mums ir skaidri jāpasaka — pieļaujam, ka nāks tik un tik tūkstoši slimnīcās, bet ejam uz priekšu. Kā ASV — tas nekas, ka mirstības vilnis ir augstāks nekā deltai, mēs vienkārši tā dzīvojam. Tad tā arī ir jārunā. Nevis, ka viss ir droši un ir labi, kad 1200 cilvēku ir slimnīcās. Nē, tas ir slikti, ka ir tik daudz saslimušo, ka ģimenes ārsti un slimnīcas jūk prātā.

Protams, šis vilnis beigsies. Pavasaris būs, bet mēs nezinām, kad. Un politiski lietot to, ka pavasaris būs, ir nekorekti. Jo ir jāsaprot, ka mēs varam ietekmēt šo procesu — cik pacientu nonāk slimnīcās, cik grūti iet ģimenes ārstiem, cik cilvēki saņem plānveida palīdzību.

Klausoties valdības diskusijas par «pandēmijas izejas stratēģiju», rodas iespaids, ka veselības eksperti tiek nobīdīti malā, jo viņu prognozes ir pasludinātas par nepareizām un tagad politiķiem pašiem viss ir skaidrs. Vai jūs tikāt iesaistīts šo izmaiņu formulēšanā?
Man neprasa, bet es par to nebrīnos, jo neesmu vairs tik aktīvs šajā procesā. Nevaru teikt, ka ekspertus neuzklausa — droši vien SPKC uzklausa. Bet nav tā, ka būtu formulēts uzdevums speciālistiem nākt ar secinājumiem.

Un tā nav taisnība, ka visas prognozes ir nepareizas Trojanskim vai citiem. Tās ir pareizas par saslimstību, protams, kādas atziņas un procenti mainās, jo mēs nezinām visu uz priekšu. Bet vēlreiz saku — jautājumi vairs nav par medicīnu. Jo no medicīnas viedokļa ir skaidrs, ka ierobežojumi strādā un mazina saslimstības slogu, par to šaubu nav. Un arī Dānijā vai Igaunijā ne jau mediķi ir tie, kas cīnās pretī ierobežojumiem.

Valdība ir vienojusies par trīs soļu plānu — jau no šīs nedēļas visi ierobežojumi ir atcelti skolās, tajā skaitā kontaktpersonu izolācija klasēs. Nākamais solis būs visu nozaru atvēršana 1. martā, bet no 1. aprīļa pilnīgi visu ierobežojumu atcelšana. Kā to vērtējat?
Ir skaidrs — ja bērni uz fizkultūru un ēdnīcu iet bez maskas un kontaktpersonu vairs nav, tad saslimstība pieaugs. Jautājums ir tikai par to, cik skolās vēl ir palikuši tie, kas nav izslimojuši.

Kopumā mēs nepareizi skatāmies uz šīm lietām — mēs paziņojam, ka tas ir droši. Nē, tas nav droši. Vai saka, ka karantīna un izolācija ir bezjēdzīgas. Nē, tās strādā. 

Es negribu kritizēt Veselības ministriju par šiem soļiem. Ir skaidrs, ka šie apsvērumi nav medicīniski. Tā ir kopējā atbildība. Nesaku, ka nevajag to darīt. Bet skaidri jāpasaka — jā, bērni slimos. Jā, vecāki arī slimos. Bet, ja viņi ir vakcinēti un balstvakcinēti, tad nekas viņiem nenotiks. Mēs kā sabiedrība uz to ejam. Jārunā atklāti. Es arī nesaprotu, kāpēc veselības nozarei ir jābūt atbildīgai, ja kaut kas slikts notiks. Mums ir šāds argumentācijas līmenis — Veselības ministrija tur visu ciet, bet, ja palaidīs vaļā, tad viņi būs vainīgi, lai gan mēs viņus spiežam. 

Mēs zinām, kas šo slimību ierobežo. Mēs zinām, ka Ķīna joprojām turas, pateicoties, es teiktu, varbūt neprātīgiem ierobežojumiem, bet tas strādā.

Šonedēļ bija jāstājas spēkā sertifikātu derīguma termiņam, taču šis lēmums ir atcelts. Ja nav prasības atjaunināt vakcīnas imunitāti, kāda ir jēga no sertifikātiem, kas apvieno tik dažādas grupas — gan tos, kas vasarā saņēmuši vienu Janssen devu, gan pērn pavasarī vakcinētus seniorus, gan cilvēkus, kas saņēmuši balstvakcīnu pirms omikrona viļņa?
Jautājums — kādas ir alternatīvas? Drošības garants tas nav, bet zināma ietekme joprojām ir — it īpaši tur, kur nav masku. Ja nevakcinēts cilvēks ies uz sporta zāli bez maskas, tas būs slikti viņam un citiem. Ja ies vakcinēts, viņam tomēr būs vieglāk, slimnīcā nenonāks. Ir vietas, kur joprojām nevakcinēti cilvēki rada apdraudējumu sev un citiem. Protams, kopš zinām, ka omikrons inficē arī trīsreiz vakcinētos, sertifikāti kā koncepts negarantē drošību. Šis koncepts bija rakstīts deltas kontekstā, bet arī tas joprojām ir aktuāli — delta ir Latvijā, vēl pagājušajā nedēļā mums bija grūtniece ar smagu slimības gaitu. Nevar teikt, ka viss ir beidzies. Tur, kur nav masku, vismaz pie šādiem saslimšanas skaitļiem sertifikāti ir jāsaglabā, lai cik švaki tie ir. Līdzīgi kā būs pavasaris, tā arī no sertifikātiem mēs atteiksimies, bet pieļauju, ka rudenī tie atkal varētu atgriezties, jau uz citiem noteikumiem — vēl viena vakcīna. 

Minējāt seniorus, kas arvien biežāk nonāk slimnīcā ar omikronu. Kāda, pēc jūsu vērojumiem, ir šī pieauguma nobīde pret kopējo saslimstības līkni — kur šobrīd esam hospitalizācijas vilnī?
Mēs nezinām, kur esam arī saslimstības kāpumā. Ir cerība, ka šonedēļ esam pašā augšā, bet, skatoties uz konkrētām pilsētām, tā varētu arī nebūt. Pierīgā un Jelgavā kā slimo divreiz vairāk nekā valstī, tā slimo. Tas rāda, ka vēl neesam virsotnē. Arī skolās uz leju vēl nekas neiet. Ir arī testēšanas kapacitātes ierobežojumi. Tāpēc ir grūti pateikt, kur esam. Skaidrs, ka hospitalizācija un mirstība vēl pieaugs, to redzam pēc ASV un Dānijas — tām valstīm, kas mums iet pa priekšu. Tas nebūs ievērojams pieaugums, bet ar to jārēķinās. Vēl visu februāri un varbūt pat vēl martā. Arī dāņiem nekrīt saslimšana. Bet jāsaprot, ka viņiem viss ir atvērts, un tas ir paredzams — tad pienāk klāt vēl un vēl.

Šobrīd ar Covid-19 hospitalizētie tiek dalīti pamata un blakus diagnozē. Ar deltu cilvēki nosmaka, bet kas ir smaga slimības gaita omikrona gadījumā?
Joprojām ir pneimonijas, bet ir arī infarkti, insulti, nieru mazspēja. Teikt, ka cilvēki ir slimnīcā ar lauztu pirkstu un omikronu, — nu, tā nav. Lai Latvijas slimnīcā tagad tiktu iekšā, cilvēkam ir jābūt ļoti slimam. Tie, kurus atved uz slimnīcu, ir ļoti slimi. Cita lieta, ka varbūt ir tādi, kas omikronu slimnīcā dabū pirms izrakstīšanās, tad varētu runāt, ka tie nav smagi. Bet mēs šeit, Stradiņa slimnīcā, cilvēkus ar vieglu slimības gaitu neredzam — viņi vienkārši netiek iekšā.

Var teikt analoģiju ar sezonālo gripu — mums cilvēki ar pneimonijām nav slimnīcā, bet ir pilns ar cilvēkiem, kuriem ir slikti. Un mēs zinām, ka omikrons ir vēl sliktāks par sezonālo gripu. Taču ne visiem tas izraisa pneimoniju. Manuprāt, ir vienalga, vai cilvēkam ir pneimonija vai infarkts, jo viņš ir slimnīcā jāliek un jāizolē — viņš prasa visu veidu uzmanību, gan epidemioloģisko, gan terapeitisko.

Minējāt saslimstības pieaugumu Dānijā, taču datos redzams arī mirstības pieaugums, lai gan šajā sabiedrībā ir ļoti augsta vakcinācijas un balstvakcinācijas aptvere. Ko tas īsti nozīmē?
Ir dažādas definīcijas, kā uzskaita Covid-19 mirstību, dāņi skaita, ja 30 dienas pirms nāves ir bijis pozitīvs tests. (Dānijā tiek nošķirta mirstība no Covid-19 un ar to — pirmā ir omikrona vilnī stabilizējusies ap trešdaļu no 2021. gada pīķa, taču līdz ar saslimstību strauji pieaug gadījumi, kad mirušajiem bijis pozitīvs kovida tests — red.)

Neesmu eksperts Dānijā, bet tur arī ne jau drošības situācija ļāva atcelt ierobežojumus. Tur arī ir liela nepacietība. Dialogs ar sabiedrību — jūs vakcinējāties, balstvakcinējāties, kā būs, tā būs, mēs ejam visi uz priekšu. Neviens nesaka — viss ir beidzies, un veram visu vaļā, neviens vairs neslimos un nemirs. Saka, ka nenotiks nekas briesmīgs, slimnīcās tiksim galā. Ja nevaram vairs tā dzīvot, tad dzīvosim citādi — uzņemamies atbildību un riskus. Bet nedomāju, ka tur pēc tam Veselības ministrija vai Seruma institūts vainīgs. Zviedrijā tas pats, tur ir dialogs — ejam uz šo, esam gatavi. Neviens nesaka, ka omikrona epidēmija ir droša cilvēkiem un nekas nenotiks. Zviedrijā arī ir pilnas slimnīcas, man draugs vada nodaļu.

Tātad nevar teikt, ka infektologu vai epidemiologu vidū būtu vienošanās, ka vīruss ir mutējis uz lipīgāku, bet mazāk smagu variantu, tāpēc vairs nav jēgas ierobežot saslimstību. Ir citi sabiedriskie faktori, kas to nosaka.
Jautājums ir — ko jūs varat izdarīt? Vai lokdauns ir tā vērts? Droši vien visiem ir viedoklis — nē. Lai gan skolu slēgšana apturētu infekcijas izplatību, es domāju, ka visi Latvijas infektologi teiktu, ka nav vērts slēgt skolas. Bet neviens nesaka, ka nav problēmu medicīnas nozarē un cilvēki nemirst. Droši vien teiks, ka nav vērts veikalos prasīt sertifikātus — drīzāk tie sargi varētu kontrolēt respiratorus un maskas, skraidīt pakaļ deguniem. Es nesaku, ka visi šie lēmumi ir nepareizi vai mēs kaut kur skrienam, bet ir skaidri jākomunicē. Tā nav veselības nozare, kas bremzē ekonomiku, un veselības nozare nebūs vainīga, ja nomirs vairāk, nekā gaidīts. Tas ir sabiedrības kopējais jautājums. Protams, veselības aprūpes sistēma ir mūsu vājais punkts, tā tas ir. Kāpēc mums tā jāuztraucas? Jo mums nav nekāda Dānija, mums pat nav Igaunija. Bet mums ir skolas un sociālie jautājumi, tā bilde ir jāzīmē lielāka. Taču runāšana par to, ka sliktie ierobežotāji izdomā nevajadzīgus šķēršļus, ir bezjēdzīga.

Joprojām gandrīz 100 tūkstoši senioru vecumā virs 60 gadiem nav saņēmuši nevienu poti. Šis skaits rūk minimāli, politiķi nav gatavi obligātai vakcinācijai kā Austrijā vai citās valstis. Kāds būtu pareizais risinājums? Jo nav arī godīgi visai sabiedrībai uzlikt ierobežojumus, ja viena riska grupa atsakās no iespējas sevi pasargāt.

Es nezinu, cik no viņiem ir pārslimojuši, — tagad Latgalē saslimstība nav tik augsta, kā varētu gaidīt, ņemot vērā, ka tur ir liela nevakcinēto senioru masa. Mēs arī nezinām, vai tās tiešām ir fiziskas būtnes Latvijā — vai viņi nedzīvo, piemēram, Anglijā pie mazmeitas? Protams, visi šie tūkstoši ir absolūti apdraudēti nonākt slimnīcā ar omikronu. It īpaši virs 70 gadiem.

Tagad 60% cilvēku pasaulē ir vakcinēti, bet vīruss rada mutācijas un daļēji prot apiet šo imunitāti. Vai vakcinācija paliek galvenais aizsardzības veids, raugoties uz pandēmijas attīstību turpmāk? Visi tagad gaida vasaru, lai uzelpotu, bet kas būs rudenī — atkal jauns grieķu alfabēta burts?
Mēs ejam pozitīvā virzienā, pandēmijas nav mūžīgas. Skaidrs, ka būs labāk. Protams, vakcīnas ir ārkārtīgi nozīmīgas, un ir svarīgi vakcinēt visu pasauli, citādi nekur netiksim. Vēl ir imūnās aizsardzības siena, ko veido pārslimošana. Tagad pārslimos arī daudzi vakcinētie, tā var būt noturīgāka imūnā atbilde. Bet varbūt rudenī nāks deltai līdzīgs variants, un visas šīs ciešanas būs bijušas pa tukšo, to mēs nezinām. Droši vien būs vēl viens piegājiens, vēl viens piegājiens, un tas viss mazināsies. Jo ir citi koronavīrusi, kas cirkulē sabiedrībā. Esmu optimists ilgtermiņā, jo ir vakcīnas un jaunās zāles, bet rudenī noteikti būs jauns vilnis. Būs jāvakcinējas vēlreiz, bet cik būs vēlēšanās to darīt, es nezinu. Visa tagadējās vakcinācijas un slimošanas imūnā atmiņa uz rudeni jau būs beigusies — bez vakcīnām mēs noteikti neiztiksim.

Tātad indivīda līmenī nav stimula saslimt ar omikronu, lai iegūtu dabisko imunitāti, jo tā var nepalīdzēt pret jauniem celmiem — drīzāk prātīgi izvairīties, jo garais kovids arī ir faktors.
Garais kovids vakcinētajiem ir maz, tas pēdējās publikācijās ir atzīts. Speciāli saslimt absolūti nevajag, visiem cilvēkiem vajadzētu no tā izvairīties. Ja runa ir par skolu, bērnu treniņiem, darbu, tad mums kaut kā ar to ir jāsadzīvo, bet apzināti mesties tagad ballītēs būtu nepamatoti. Visiem jādara tas, ko var darīt, — maskas, neiet, uzmanīties. Tā ir liela atšķirība, vai mums 30% cilvēku būs pārslimojuši šoziem vai 50%. Un šī pārslimošana rudenī varbūt nebūs izšķirošā, kas padarīs mūs brīvākus. Visticamāk, tā būs vakcīna, kas mūs aizsargās, vēl viens būsteris.

Visbeidzot, mums jau ir bijušas divas vasaras, kurās neko nedarām, jo pandēmija liekas beigusies. Ko šovasar noteikti vajadzētu paveikt, lai mēs būtu gatavāki jaunam vilnim, ja rudenī tas nāktu?
Ir jāstiprina visas sistēmas, kas ir iegāzušās — veselības aprūpes sistēma, krīzes vadības sistēma. Skaidri zinām, kur ir problēmas, — ne mums ir e-medicīna, ne datubāzes, arī slimnīcās remonti tikai sākušies, kam bija jābūt pagājušajā ziemā gataviem. Tas viss noderēs, tā nebūs bezjēdzīgi izsviesta nauda. Mēs par testiem iztērējam daudz vairāk. Nesaku, ka testus nevajag, bet ir jāiegulda sistēmās. 

Taču man ir skaidrs, ka nekas netiks darīts. Būs vēlēšanas, un no signāliem skaidrs, ka maz kuru interesē veselības aprūpes sistēma. Ir citas lietas, kas arī ir svarīgas, — elektrības rēķini, karš. Bet veselības aprūpes sistēma ir dramatiski cietusi, tā nav izgājusi kā uzvarētāja. Galīgi nav. Nekas stiprāks te nav palicis, ne sistēmiski, ne cilvēkresursu ziņā. Varbūt infrastruktūrā, kādi aparāti. 

Vasara mums būtu jāizmanto, lai stiprinātu sistēmu. Lai nebūtu jautājumu, kāpēc mums nav slimnīcas kā Dānijā. Taču esmu pesimists par to, ka visi apjēgs savas kļūdas un šovasar nopietni gatavosies nākamajam pandēmijas vilnim. Pasaules vēsture rāda — šķiet, ka spāņu gripai arī trešā sezona bija vissliktākā. Diemžēl izskatās, ka Veselības ministrija vai sistēma būs atbildīgie — tieciet paši galā, paši vainīgi. Es vienkārši esmu reālists.

Valdības lēmumi par pandēmijas drošības pasākumu atvieglošanu

No 14. februāra
Skolās atcelta prasība kontaktpersonām doties karantīnā

No 1. marta
Darbu var atsākt izklaides pasākumi iekštelpās, azartspēles, naktsklubi, atrakcijas

Organizētos pasākumos apmeklētāju skaits palielināts no 500 līdz 3000, atcelta apmeklētāju reģistrācija

Privātos pasākumos iekštelpās atļauts pulcēties līdz 50 cilvēkiem, ārtelpās līdz 100, bet kāzās, bēres un kristībās — līdz 250

Atcelti ierobežojumi amatieru sportam, izglītībai

Atcelta prasība pēc sertifikātiem veikalos, baznīcās

Atcelti ierobežojumi cilvēku skaitam pie galdiņiem sabiedriskajā ēdināšanā, bet saglabāta prasība pēc sertifikātiem

Ceļojot atcelta prasība aizpildīt Covidpass anketu un atļauta nebūtiska ieceļošana no visām valstīm ar sertifikātu vai negatīvu testu bez pašizolācijas

No 1. aprīļa
Atcelti visi drošības pasākumi, saglabājot rekomendāciju lietot maskas, ievērot distanci, vēdināt telpas.