Pirmā. Paradigmas maiņa pandēmijas ietekmē. Šī izmaiņa ir tik fundamentāla un ar tik milzīgu ietekmi, ka pelnījusi tikt ierindota pirmajā vietā. Cilvēku paradumi un uzskats par to, kas ir norma, ir mainījušies dažādos aspektos. Dzīves vietas izvēle, iepirkšanās, darbavietas un formas izvēle. Liela daļa darba pandēmijas ietekmē notiek attālināti. Ja sākotnēji domājām, ka tas ir tikai uz īsu brīdi, kamēr pievārēsim vīrusu, šobrīd ir skaidrs – tas fundamentāli mainījis cilvēku paradumus un uzskatus par to, kas ir norma. Daudzi ir novērtējuši attālinātā darba vai biežāk – hibrīdā darba modeļa priekšrocības. Tas ietekmē tendences nekustamā īpašuma tirgū, jo tagad šāds darbinieks var strādāt no jebkuras vietas, kur ir interneta pieslēgums.
Tas mainījis mūsu domāšanu kopumā, mainījis izpratni par cilvēkam pieņemamu darba dzīves un atpūtas balansu.
Arvien populārāki kļūst “darbvaļinājumi” – cilvēki, kas var strādāt attālināti, dodas uz mēnesi, diviem dzīvot kādā citā valstī, turpinot strādāt savā darbavietā, un brīvajā laikā baudot kādas citas valsts kultūru un dabu. Šī paradumu un uzskatu maiņa ir uz palikšanu.
Otrā. Lai kā gribētos izvairīties no negatīvā, šo faktoru mēs nevaram ignorēt. Tā ietekmi izjūt ikviens – gan biznesā, gan privāti. Proti, milzīgais energoresursu cenu pieaugums, ko vērojām jau iepriekšējā gadā un kas vēl nerimstas. Izskan gaidas, ka pavasarī cenu dinamika varētu mainīties, taču uzskatu, ka zaļā kursa ietvaros Eiropas pieņemtie lēmumi atstās ilgstošas sekas uz energoresursu cenu. Tāpat energoresursu cenu pieaugums ir ierāvis virpulī arī citu preču un pakalpojumu cenas. Latvijas Banka uzskata, ka cenu pieaugumam gan vajadzētu mazināties gada otrajā pusē, Latvijas gada vidējai inflācijai apstājoties 6,1% līmenī.
Taču šis cenu virpuļviesulis nes arī citas sekas. Pārlieku lielās inflācijas sekas varētu būt ASV Federālā rezervju sistēmas un ECB bāzes procentu likmju celšana. Parasti tas izraisa akciju tirgus krišanos, kas savukārt samazina patēriņu un izdara spiedienu uz globālās ekonomikas izaugsmes tempiem. Var pienākt brīdis, kad necelt likmes nedrīkst, jo citādi nevar apslāpēt inflāciju, taču celt tās negribas, jo tiek nogalināts naudas printera uzkarsētais akciju tirgus un ir risks izraisīt nākamo ekonomisko krīzi. Neapskaužama izvēle.
Trešā. Naudas drukāšana nevarēs atrisināt visas problēmas. Vēl viena nelāga situācija saistīta ar centrālo banku rīcībā esošajiem monetārajiem instrumentiem ekonomikas stimulēšanai. Proti, runa ir par likviditātes injekcijām tirgū (valdību un uzņēmumu parādzīmju atpirkšana, atbalsta programmas uzņēmumiem). Sliktā ziņa ir tāda – ja šīs aktivitātes nepalīdz ekonomikai atlabt, cita, labāka vai spēcīgāka instrumenta centrālo banku arsenālā vairs nav, un mūžīgi tās izmantot nevar, jo tās pakāpeniski devalvē naudas vērtību. Lai vai kā, turam īkšķus, lai tirgus stimuli darbotos un uzņēmumi no šīs krīzes izietu viedāki, efektīvāki un spēcīgāki – ar uztrenētu muskulatūru dažādu grūtību pārvarēšanā.
Ceturtā. Vai piena upes ķīseļa krastos? Šobrīd, kad aizņemamies ar negatīvu likmi, valdībām vairs nav īpaša stimula strādāt efektīvi un saimnieciski. Mums par šo aizņemto naudu piemaksā. Finanšu ministrijas paustajā par 2022. gada budžeta plāniem lasāms: “Latvija to var atļauties gan tiesiski, jo 2021. gadā un 2022. gadā ir atcelti deficīta ierobežojošie noteikumi, gan finansiāli, jo aizņemties pašlaik ir izdevīgi.” Turpat vēstīts arī, ka Latvijas vispārējās valdības budžeta deficīts 2021. gadā (9,3% no iekšzemes kopprodukta (IKP)) ir ceturtais augstākais eirozonā, atpaliekot tikai no Grieķijas, Maltas un Itālijas.
Jā, pašlaik par aizņemto naudu piemaksā, bet kas notiks, kad centrālās bankas apturēs līdzšinējo “mīkstināšanas” politiku un pāries uz ierobežojošu politiku, ceļot likmes un ierobežojot naudas pieejamību tirgū, lai iegrožotu inflāciju?
Šis mirklis var nest dramatiskas sekas ekonomikā – valdības un uzņēmumi ar nesamērīgi augstu aizņemto līdzekļu apjomu vairs nespēs apkalpot savas saistības.
Piektā. Saeimas vēlēšanas. Ņemot vērā sabiedrības dažkārt pamatoto, dažkārt nepamatoto, bet vienmēr neizsīkstošo neapmierinātību ar esošo varu un lielo maz-partiju skaitu Latvijā, nākamā Saeima solās būt sadrumstalota. Sabiedriskās domas aplēsēs redzams, ka Saeimā pie noteiktas apstākļu sakritības var iekļūt līdz pat 11 partijām. Daudz partiju Saeimā, visticamāk, nesīs sarežģītu valdības veidošanas procesu, arī nestabilitāti. Nākamajai Saeimai būs jāturpina strādāt Covid jautājuma sanaidotā un no tā nogurušā sabiedrībā, ko ikdienā papildus nomāks inflācija. Uzņēmējiem tas nozīmēs bažas, ka jaunā vara var nākt komplektā ar kārtējām nodokļu izmaiņām.
Sestā. ESG (jebšu tulkojumā no angļu valodas – vides, sociālā un korporatīvā pārvaldība) – zaļais kurss, klimatneitralitāte. Šī tēma arvien lielākā mērā ietekmē uzņēmējdarbības vidi, jau tagad palielinot tiešās produktu ražošanas izmaksas, bet tuvā nākotnē ESG kritēriji būs arī viens no parametriem banku finansējuma cenas noteikšanā. Gribētos gan teikt, ka zaļais kurss par jebkādu cenu neko zaļš nemaz nav, tā ietekme uz cilvēku labklājību var būt skarba. Tā nu ir sanācis, ka Eiropa ar savu piemēru vēlas rādīt citiem, kā šo ESG ceļu iet, būtībā uzliekot vēl vienu nodokli uz uzņēmumu un iedzīvotāju pleciem. Būt celmlauzim reti ir viegli vai izdevīgi. Taču zaļā kursa maiņa nav paredzēta, tādēļ arī skeptiķiem nāksies tam pielāgoties un saskatīt iespējas, nevis tikai apgrūtinājumus. ESG ir daudz cilvēces ilgai un labklājīgai dzīvei vērtīgu šķautņu – iekļaujoša darba vide un sabiedrība kopumā, godīgs atalgojums un citas vērtības. Tādejādi daudz kas atkarīgs no veselā saprāta izmantošanas normu noteikšanā, lai ilgtermiņa ieguvumi būtu lielāki par cenu, ko maksāsim.
Septītā. Uzņēmējdarbība ir optimistisku cilvēku lieta, tādēļ savu sakāmo gribētu nobeigt ar ko labu. Tā ir milzīgos tempos notikusī digitalizācija – pandēmijas ietekmē šis process ir paātrinājies ģeometriskā progresijā. Līdz ar to daudzus smagnējus procesus esam padarījuši efektīvākus – tas attiecas gan uz klientu apkalpošanu valsts un pašvaldību iestādēs, gan uz privāto biznesu. Piemēram, ja pirms tam līguma parakstīšanai bija jāmēro ceļš uz kādu biroju vai pie notāra, tad tagad esam akceptējuši iespēju parakstīties elektroniski (to varēja izdarīt arī pirms tam, bet izmantojām ļoti kūtri). Tāpat attālinātais darbs ir licis uzlabot savstarpējās sadarbības efektivitāti, ieviešot savā ikdienā dažādas projektu vadības un savstarpējās sadarbības programmas un platformas. Tas nozīmē, ka mums tagad ir daudz vairāk laika kā vērtīga paveikšanai. Uzlabojam darba produktivitāti, darot lietas, kas rada pievienoto vērtību.
Ko ar šo visu iesākt?
Un jā, visbeidzot – ko darīt, lai sevi pasargātu no pieaugošo energoresursu cenu un inflācijas tīģera žokļiem? Viens no variantiem, lai uzņēmējs nodrošinātos pret energoresursu cenu pieaugumu, ir nopirkt attiecīgus indeksa produktus – koksnei, graudiem, elektrībai, oglekļa izmešu kvotām, utt. Ja to cena augs, tad klientam palielināsies tiešās ražošanas izmaksas, taču šo zaudējumu daļēji atsvērs indeksa pieaugums. Otrs variants ir pārdomātas investīcijas akciju tirgos uzņēmumu segmentos, kuri pieaugošu likmju laikā iegūst. Tie nav pēdējā gadā pārkarsušie tehnoloģiju startapi, kuru vērtība balstās straujas izaugsmes cerībās un pieņēmumos par ienesīgumu nākotnē, bet daudzi varbūt garlaicīgie, bet pelnošie “reālās ekonomikas” uzņēmumi. Visbeidzot, “lētā nauda” nevis vienkārši jānotērē, bet jāiegulda iekārtās, tehnoloģijās un darbinieku kvalifikācijas celšanā, lai uzlabotu darba ražīgumu.
Gudriem finanšu lēmumiem piepildītu šo gadu!
Autors ir bankas INDUSTRA finanšu direktors un valdes loceklis
Pagaidām nav neviena komentāra