Pēdējos gadu desmitos arī angloamerikāniskie modernisma pētnieki visužēlīgi atzinuši, ka modernisma ģeogrāfija un periodizācija ir plaša un sarežģīta un ka dažādos reģionos tas uzplaucis atšķirīgā laikā, piedzīvojot dažādas mutācijas. Ja arī mūsu reģionā šāda patiesība liekas acīmredzama, tad vēsturisku apstākļu dēļ mums viss modernisma sazarojumu plašums un skaistums atklājas tikai pamazām: vēl joprojām ir iespējama sastapšanās ar citu tautu modernisma klasiķiem, kuru klātbūtne mūsu literārajā ainavā līdz šim bijusi gaužām fragmentāra, tik tikko jūtama. Serbu dzejnieka Vasko Popas (1922—1991) izlase, pie kuras vairākus gadus strādājis Arvis Viguls, ir šāda priecīga sastapšanās. Tā iepazīstina ar Popas versiju par modernismu un mudina meklēt šī Vilka ciltsrakstus arī citu tautu modernisma tradīcijās.
Popas poētika precīzi raksturota grāmatas ievadā. Tie ir lakoniski, neliela apjoma dzejoļi, kuros modernistisks raupjums saķēries ar mitoloģisku iracionalitāti un kas parasti veido sižetiski saistītus ciklus. Nelielie teksti tajos sabalsojas cits ar citu. Izlasē iespējams sazīmēt vienpadsmit ciklus, un katrā no tiem izvērsts kāds tēls vai tēlu grupa. Par tēlu var kalpot, protams, pats Vilks, arī serbu viduslaiku arhibīskaps Svētais Sava, kauli, lupatas, lielpilsēta vai kāda maza, noslēpumaina kastīte.
Izlases pēdējā ciklā, Popas poētiskās ekvilibristikas vadīta, tā kļūst gan par dzīvu būtni, gan par Pandoras lādes līdzinieci, gan par visa kosmosa iemiesojumu: «Ja mazā kastīte satvērusi / Pasauli savā tukšumā / Tad nepasaule satvērusi / Mazo kastīti savā nerokā // Kurš gan spēs nokost / Nepasaulei neroku / Un visus piecsimt nepirkstus // Vai domājat ka jums / Tas būs pa spēkam / Ar jūsu trīsdesmit diviem zobiem.» (150) Lai arī visu izlasi iespējams lasīt bez paskaidrojumiem, tās beigās pievienotie atdzejotāja komentāri dažkārt norāda uz vēsturiskiem vai tekstuāliem iedvesmas avotiem, tādējādi atklājot papildu kārtas dzejoļu daudzslāņainībā.
Daudzviet izlasē redzams, ka serbu humors ir visai melns un arī attieksme pret nāvi svārstās no traģisma un klusuma līdz groteskai un paradoksālai līksmībai. Spilgts šādas attieksmes paraugs ir cikls Kauls kaulam, kurā sastopamies ar miroņu kaulu aizraujošo, pretrunām piepildīto dzīvi, piemēram, dzejolī Pirms sākuma: «Ko nu mēs iesāksim // Tiešām ko iesāksim / Ēdīsim vakariņās kaula smadzenes // Mēs tās jau apēdām pusdienās / Nu mans dobums kurn // Tad svilposim dziesmiņas / Mums patīk mūzika // Ko iesāksim kad atskries suņi / Suņiem garšo kauli // Mēs iesprūdīsim rīklēs / Un būs jautri.» (36) Viens no Popas dzejas valdzinājuma iemesliem ir šķietamais vieglums, ar kādu viņš raksta par jautājumiem, kas citus autorus mudinājuši pievērsties eksistenciālām tēmām vai smagnējam naturālismam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.