1.decembris ir Pasaules AIDS diena, kad pieminam tos cilvēkus, kuru dzīvības ir izdzēsis HIV vīruss. Kopš astoņdesmito gadu sākuma pasaulē pēc inficēšanās ar šo vīrusu ir miruši jau 32 miljoni cilvēku. Latvijā laikā kopš pirmā HIV gadījuma atklāšanas 1987. gadā vīruss ir paņēmis vairāk nekā 2000 cilvēku dzīvības. Tādēļ mums ir jādara daudz vairāk, lai apturētu šīs infekcijas slimības izplatību un neatdotu tai brīvprātīgi Latvijas cilvēku dzīvības.
Visa pamats – zināšanas
Jebkuras slimības ierobežošanas pamatā ir zināšanas, un tās nav tikai ārstu zināšanas par ārstēšanu. HIV gadījumā ir ārkārtīgi svarīgi zināt par infekcijas izplatības ceļiem, mazināt mītus un aizspriedumus, kā arī palielināt diagnostikas aptveri. HIV ir sarežģīts, bet vienlaikus vienkāršs vīruss, tas izplatās tikai pa skaidri zināmiem ceļiem – nedrošu seksuālu kontaktu ceļā un ar asinīm, ja tās iekļūst otra cilvēka asinsrites sistēmā. Tādēļ HIV atšķirībā, piemēram, no gripas nevar iegūt autobusā, darba vietā vai baseinā.
Un tomēr nupat veiktā aptauja liecina par bīstami vājām Latvijas cilvēku zināšanām par HIV – mēs joprojām ticam mītiem, ka HIV var pārnēsāt odi vai blusas, ka HIV var dabūt no suņa koduma, ka ar HIV var inficēties baseinā vai kopā ar HIV pozitīvu cilvēku lietojot vienu telefonu. Kādas muļķības! Un tomēr tās ir dzīvas.
Un diemžēl šādai nezināšanai ir postošas sekas – nezināšana noved pie bailēm un aizspriedumiem, bailes un aizspriedumi traucē veikt testus un atklāt infekciju, un, kas nav atklāts, to nevar ārstēt. Savukārt neārstēti HIV pacienti infekciju diemžēl var izplatīt tālāk, un ķēdes reakcija turpinās. Tas ir nožēlojami laikā, kad HIV ir izstrādātas jau tik efektīvas zāles, kas samazina vīrusa klātbūtni pacienta organismā tiktāl, ka tas kļūst neinfekciozs citiem.
Tādēļ mēs, pacientu atbalsta biedrība, uzskatām, ka pirmais un galvenais līdzeklis HIV infekcijas ierobežošanā ir pētījumos balstīta, precīza un pamatota informācija.
NVO var daudz, bet ne visu
Vēl viena bīstama tendence, ko redzam Latvijā, ir zemā pacientu līdzestība. Līdzestība ir pacienta iesaiste ārstēšanas procesā, proti, ārsta norādījumu precīza izpilde, pareiza zāļu lietošana. Diemžēl Latvijā ārstējas aptuveni puse no diagnosticētajiem HIV pacientiem, bet pārējie teorētiski infekciju var izplatīt tālāk citiem cilvēkiem.
Latvijā ir izveidojies diezgan stabils nevalstisko organizāciju tīkls, kas darbojas HIV jomā, sniedzot pakalpojumus un atbalstu cilvēkiem, kurus tieši vai netieši skāris HIV vīruss. NVO piedāvā gan bezmaksas testēšanos, gan psiholoģisko atbalstu, gan sociālos mentorus. Taču ir zināma robeža, līdz kurai NVO darbs ir efektīvs, un aiz tās faktiski organizāciju aktivitātes nesniedzas. Proti, NVO var darboties tikai ar tiem pacientiem, kas paši uzmeklē atbalstu vai atzīst HIV infekcijas klātbūtni. NVO, piemēram, nav datu par diagnosticētajiem pacientiem, kas neārstējas un apdraud savu un sabiedrības veselību. Šādi dati ir valsts institūcijām, un tām būtu aktīvāk jādarbojas tieši šo pacientu mērķētā uzrunāšanā.
Tāpat mēs arī saredzam daudz lielāku ģimenes ārstu lomu HIV pacientu diagnostikā un aprūpē. Pašlaik Latvijā izveidotajā sistēmā ģimenes ārsti ir praktiski izslēgti no HIV diagnostikas, ārstēšanas un aprūpes. Un tas smagi atspēlējas. Biedrība AGIHAS pēdējā pusotra gada laikā organizēja semināru ciklu ģimenes ārstiem par HIV pacientu aprūpi. Semināri bija bezmaksas, par tiem varēja saņemt tālākizglītības punktus, lekcijas lasīja visaugstākā līmeņa infektologi un sabiedrības veselības speciālisti. Taču atsaucība gan Rīgā, gan reģionos bija kritiski zema. Piemēram, uz vienu semināru Rīgā ieradās tikai.. divi klausītāji. Vai tas nozīmē, ka HIV pacienti tiešām neinteresē nevienu, tos ignorē un atstumj arī ārsti?
HIV ir vienkārši diagnoze
Mēdz jokot, ka HIV ir vienkārši slikts mārketings, jo pārneses ceļi šai infekcijai ir tieši tādi paši kā C hepatītam, taču C hepatīta pacienti no savas slimības nekaunās, to neslēpj, par to nejūtas vainīgi – tā tiek uztverta vienkārši kā infekcijas slimība, kas jāārstē. Kamēr HIV gadījumā joprojām sabiedrībā valda stigma un aizspriedumi, cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV – pašstigmatizācija.
Latvijā kā mazā valstī tas ir īpaši sarežģīti, jo īpaši reģionos. HIV pozitīvie cilvēki maksimāli slēpj savu statusu, izvairās no reģionālā infektologa apmeklēšanas, brauc uz Rīgu, lai tikai diagnoze paliktu noslēpumā. Ne par velti Latvijā nav praktiski neviena sabiedrībā zināma cilvēka, kas būtu atzinis, ka viņam ir HIV, lai ar savu stāstu – diagnosticēties, ārstēties, dzīvot normālu dzīvi ar HIV – kļūtu par HIV vēstnesi un pozitīvo piemēru.
Tādēļ AIDS dienā gribu visus aicināt būt zinošiem, būt iecietīgiem, būt veseliem un saprast, ka HIV ir tikai viena no daudzām diagnozēm, gluži tāda pati kā C hepatīts, diabēts vai astma. Un mūsu visu spēkos kopā ir panākt, lai 21. gadsimtā, kad ir pieejama efektīva diagnostika un ārstēšana, HIV un AIDS aiznes pēc iespējas mazāk dzīvību.
Autors ir HIV pacientu atbalsta biedrības AGIHAS valdes priekšsēdētājs
Pagaidām nav neviena komentāra