Skats uz Vecrīgu un Pēterbaznīcu. Foto: Edijs Pālens, LETA.
Citādi, kā par karu to grūti nosaukt. Kauja tā nav, jo kaujas nemēra mēnešos un gados. Karš. Pilsēta pret Baznīcu.
GARA RADINIEKI
Kāpēc rakstu? Man Rīgas svētā Pētera baznīca (RSPB) ir tuvinieks – mums ir kopējs aizbildnis, un mēs abi savās dzīvēs esam bijuši piederīgi Rīgas vēsturei un arhitektūrai. Arī vārda diena mums kopīga 29. jūnijā, tikai ar to starpību, ka es neizdegu 1941. gada 29. jūnijā, jo manis tad vēl nebija.
Jā, karš. Briesmīga lieta, sevišķi pilsoņu kari. Pirms pāris gadiem Pēterbaznīcas baroka ērģeļu atjaunošanas idejas latviešu un vācu domubiedriem ieminējos, ka ar ērģeļu atgriešanos Otrais pasaules karš šai baznīcai būs beidzies. Es tad visļaunākajos murgos nespēju iedomāties, ka patiesība būs skaudrāka – karš nemaz nav beidzies, tas turpinās starp līdzcilvēkiem. Pilsēta tiek kūdīta pret luterisko baznīcu, latvieši pret vāciešiem, mākslu personāži sakās būt viedāki par būvniekiem, bet citi savas atmiņu kolāžas piedāvā kā patiesu vēsturi.
