Desmit centi tīrākai pludmalei

Jau februārī visā Latvijā darbu sāks pudeļu depozīta sistēma. Vai tas beidzot palīdzēs no atkritumiem atbrīvot Latvijas mežus un pludmales?

Šā gada septembra vidū brīvprātīgie no biedrības Zero waste pusotru stundu pavadīja Daugavgrīvas pludmalē. Nē, viņi tur nebaudīja atvasaras sauli. Aktīvisti vāca, skaitīja un dokumentēja plastmasas atkritumus, ko pametuši nevīžīgi atpūtnieki. Un bija ko pasvīst — aktīvistu maisi strauji pildījās ar ausu kociņiem, izsmēķiem, plastmasas maisiņiem un dzērienu iepakojumiem. Neilgā laikā viņi savāca 88 plastmasas pudeles, 46 alumīnija skārdenes un 38 stikla pudeles.
Gandrīz piektā daļa no šiem iepakojumiem bija marķēta ar Cēsu alus zīmolu. Nākamie populārākie — Lāčplēsis un Latvijas balzams.
Šis ir ceturtais gads, kopš Zero waste īsteno Atkritumu zīmolu auditu. Biedrības līdzdibinātāja un Rīgas domes deputāte Mairita Lūse (Attīstībai/Par/Progresīvie) cer, ka jau nākamgad aktīvistu maisi varētu kļūt vieglāki — šovasar spēkā stājies vienreizlietojamo trauku (arī ausu kociņu) aizliegums un nākamā gada februārī Latvijā sāks darboties dzērienu iepakojuma depozīta sistēma. Turpmāk, pērkot veikalā noteiktus dzērienus, klientiem būs jāpiemaksā desmit centu liela ķīlas maksa, kuru varēs atgūt, nododot pudeli atpakaļ īpašos taromātos vai manuālās nodošanas punktos.

Pierīgas mežos 720 tonnas

Samazināt dabā nonākušo atkritumu daudzumu patiešām ir svarīgi, jo tas ar katru gadu palielinās. To apliecina kampaņas Mana jūra dati. Pludmales monitoringā, kas regulāri tiek veikts kopš 2012. gada, pētnieki, apsekojot Latvijas piekrasti, kopumā nogājuši jau aptuveni septiņus tūkstošus kilometru. Tas ir kā no Rīgas līdz Toronto.
Viņu secinājumi ir skarbi — atkritumu daudzums ar katru gadu pieaug. Uz katriem simts metriem viņi savāc vidēji 208 atkritumu vienības. 66% no tiem šogad bija plastmasas izstrādājumi. Atkritumu pieauguma tendenci novērojušas vairākas organizācijas, kurām jātiek galā ar dabas piemēslotājiem.
Piemēram, Rīgas meži no galvaspilsētas un tai tuvu esošajiem mežiem, dārziem un parkiem šogad izveduši par trešdaļu jeb 11 tonnām vairāk gružu nekā gadu iepriekš. Līdz septembra beigām uz izgāztuvēm aizvestas jau 720 tonnas sadzīves atkritumu un vēl 15 tonnas šīfera un pusotra tonna riepu.
Tikmēr atkritumu daudzums Latvijas Valsts mežos kopš 2018. gada pieaudzis par 30%, skaidro uzņēmuma sabiedrisko attiecību speciāliste Sanita Korčelli. 60% no tiem ir sadzīves atkritumi. Tādi, kam būtu jānonāk iedzīvotāju piemājas miskastēs. «Pandēmijas laikā ierobežotās izklaides iespējas mudinājušas cilvēkus vairāk doties dabā. Vienlaikus palielinās arī atstāto atkritumu apjoms,» viņa secina.
Depozīta sistēma varētu būt labs veids, kā cīnīties ar dabas piesārņotājiem, pārliecināts vides zinātnieks un biedrības Zaļā brīvība vadītājs Jānis Brizga. «Ja pats negribat savākt no pludmales to pudeli, tad būs kādi «sanitāri», kas ies un savāks. Vai bērni savāks, lai tos desmit centus dabūtu.»
Lietuva, kur depozīta sistēma tika ieviesta jau 2016. gadā, tam ir labs piemērs. Pērn viņiem izdevies savākt atpakaļ 613 miljonus iepakojuma vienību jeb 91% no visiem, kas sistēmas ietvaros laisti tirdzniecībā, stāsta lietuviešu sistēmas operatora vadītājs Gintars Varns. Turklāt tukšu pudeļu vairs Lietuvas dabā tikpat kā nemanot — šis piesārņojuma veids esot izskausts.
Depozīta sistēma gan neatrisinās problēmu ar tām pudelēm, kas jau gadiem guļ kādā Latvijas mežā vai ceļa malā. Dabūt desmit centus varēs tikai par tādiem iepakojumiem, par kuriem depozīta maksa būs iepriekš samaksāta. Šie dzērieni būs marķēti ar īpašu zīmi. Tādu, sākot ar februāri, varēs ieraudzīt uz noteikta tilpuma gāzētiem un negāzētiem bezalkoholiskajiem dzērieniem, kā arī alus un citiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas nav stiprāki par 6%. Vīna un dzirkstošā vīna pudeles sistēmā neietilps.
Valsts vides dienestā Ir paskaidroja, ka jau nākamā gada otrajā pusē šis klāsts varētu paplašināties.

Startējam februārī

Par depozīta sistēmas ieviešanu un darbības nodrošināšanu atbildīgais Depozīta iepakojuma operators (DIO) aprēķinājis, ka 2022. gadā Latvijas tirgū tiks laisti 363 miljoni iepakojuma vienību (21,7 miljoni kilogramu), uz kurām attieksies jaunā kārtība. Gandrīz 60% no šī apjoma būs plastmasas pudeles. DIO valdes priekšsēdētājs Miks Stūrītis cer, ka iedzīvotāji pirmajā gadā nodos atpakaļ aptuveni 70% no šī iepakojuma, bet līdz 2024. gadam izdosies sasniegt 90% efektivitāti.
Lai gan līgumu par depozīta sistēmas nodrošināšanu DIO noslēdza tikai šā gada janvārī, uz pilnu jaudu sistēmai jāspēj strādāt jau no nākamā gada 1. februāra, taču vēl līdz 1. augustam būs spēkā pārejas periods, kad veikalu plauktos līdzās pudelēm ar depozīta zīmi būs atļauts iztirgot arī vecos krājumus.
Miks Stūrītis ir pārliecināts, ka sistēma būs laikus gatava darbam, un kopumā 1430 vietās Latvijā varēs automātiski vai manuāli nodot izlietoto depozīta iepakojumu. Šobrīd noslēgti 154 līgumi par 985 no tām. Līdz šim veikalos uzstādīti 196 taromāti, bet līdz februārim izdosies darba gatavībā dabūt aptuveni 700, rēķina Stūrītis.
Pārējās vietās nodrošinās manuālu iepakojuma pieņemšanu. Jo laicīgāk tirgotāji parakstīja sadarbības līgumus, jo ātrāk taromātu ražotājs tos spēs piegādāt. Ja līgums parakstīts līdz 1. novembrim, taromāts tikšot piegādāts, vēlākais, līdz 1. maijam.
Izaicinājumu gan netrūkstot un darba apjoms esot milzīgs, «lai neteiktu vairāk», turklāt pandēmija ar globālās loģistikas izaicinājumiem nepalīdz. Aizķeršanos sagādā, piemēram, nespēja vienoties par sadarbību ar veikalu ķēdi BETA, kurā ir aptuveni 30 tirdzniecības vietas. «Viņiem ir īpatnēja attieksme — atteikušies sadarboties un nereaģē ne uz kādām ziņām,» Stūrītis stāsta.
Arī Ir mēģinājumi sazināties ar uzņēmumu, lai noskaidrotu, kas par lietu, ir neveiksmīgi. Kontaktinformācija publiski tikpat kā nav atrodama. Zvanot uz norādīto telefona numuru, tiekam lūgti sūtīt e-pastu uz adresi, kas galu galā pieder pavisam citam uzņēmumam.
Problēma tāda, ka uzņēmumam ir obligāti jāpiedalās šajā sistēmā. Iepakojuma likums nosaka, ka Rīgā un valsts nozīmes pilsētās iepakojums jāpieņem visiem depozīta iepakojuma pārdevējiem, kuru platība ir vismaz 300 kvadrātmetri, ārpus Rīgas un lielajām pilsētām — vismaz 60 kvadrātmetri. Sistēmā gan brīvprātīgi var pieteikties darboties arī tādi veikali, kuru platība ir mazāka.
Valsts vides dienests zina par aizķeršanos ar BETA. Dienesta ģenerāldirektora vietniece Laura Anteina skaidro — ja veikals nenodrošinās iepakojuma pieņemšanu noteiktajā termiņā, tam nāksies piemērot sodanaudu, kas var sasniegt līdz desmit tūkstošiem eiro. Dienests ir vērsies pie uzņēmuma ar oficiālu vēstuli, bet vismaz pagaidām nav saņēmis nekādu atbildi.
Skaidrs, ka dalība sistēmā veikalniekiem sagādās zināmas galvassāpes. Jāatrod vieta un jāatvēl jaudīgs interneta pieslēgums taromātam vai arī jānodrošina manuāla iepakojuma pieņemšana, tāpat arī jāatvēl resursi, lai izrakstītu DIO rēķinu par atmaksāto depozītu.
Tomēr dalībai ir arī savi nenoliedzami labumi. Piemēram, ja apkārt esošie mazākie veikali iepakojumu nepieņem, ļoti iespējams, klienti izlems iepirkties tādā, kur depozīta sistēma darbojas, lēš Stūrītis. Bet vēl būtiskāk ir tas, ka par katru pieņemto iepakojuma vienību veikals saņem apsaimniekošanas maksu. Par manuāli pieņemtu iepakojumu tie ir 2,03 centi, bet automātiski pieņemtu — 1,95 līdz 2,23 centi.
Stūrītis rēķina, ka, piemēram, manuālā dzērienu iepakojuma pieņemšanas vietā veikals gadā saņems aptuveni tūkstoti eiro kā apsaimniekošanas maksu un vēl vismaz piecus tūkstošus, ko klienti pie viņiem iztērēs ar saviem kuponiem. Jo par nodoto iepakojumu taromāts neizdos cilvēkiem naudu, bet gan kuponu desmit centu vērtībā, kuru iespējams iztērēt konkrētajā veikalā vai veikalu ķēdē.
Iepakojuma pieņemšanas punktu pārklājums Latvijā lielā mērā kopēs veikalu tīkla pārklājumu. «Ja ir mazapdzīvota vieta, kur veikala nav, acīmredzot tad tur nav arī pieprasījuma, nav ekonomiska pamatojuma,» viņš skaidro.
Latvijā plānots uzstādīt arī aptuveni 200 iepakojuma pieņemšanas kioskus, kas atradīsies ārpusē pie lielajām tirdzniecības vietām. Tātad ar tukšo pudeļu maisiem nebūs jāiet iekšā veikalos, pie tiem ērti varēs piebraukt ar auto. Šobrīd uzstādīti trīs šādi kioski, viens no tiem Mārupē. Ar šo kiosku saskaņošana Rīgā gan neejot tik raiti kā cerēts. «Lietuvā kioska saskaņošanas procedūra aizņēma vidēji divas nedēļas, bet Rīgā tas šobrīd aizņem jau pusotru mēnesi,» sūdzas Stūrītis. No 70 galvaspilsētā plānotajiem kioskiem izdevies saskaņot piecus. Lai situāciju risinātu, DIO ticies ar domes pārstāvjiem un cer, ka šādi izdosies panākt paātrinājumu.
Pircējiem gan obligāti jāņem vērā, ka iepakojumi tiks pieņemti tikai tad, ja tie nebūs saņurcīti vai citādi sabojāti. Taromātam ir jāspēj nolasīt iepakojuma depozīta zīmi un svītru kodu. Tas ir ļoti svarīgi, lai izvairītos no krāpšanās — piemēram, kad pudeles masveidā tiek ievestas no ārzemēm un nodotas šeit ar mērķi negodīgi nopelnīt vai, piemēram, negodprātīgs veikala darbinieks izņem pudeles no taromāta, kur tās tiek saspiestas, un mēģina nodot vēlreiz kādā citā vietā.

Kontrolēs ražotāji

Paralēli līgumu slēgšanai ar veikalniekiem DIO slēdz līgumus arī ar pašiem dzērienu ražotājiem un importētājiem. Šobrīd noslēgti 38 līgumi, kas apjoma ziņā veido 85% no visiem Latvijā saražotajiem iepakojumiem, Ir noskaidroja VVD. Vairāki no lielajiem ražotājiem, kā Coca-Cola HBC Latvia, Cēsu Alus, Aldaris, Cido Grupa, Latvijas Alus darītāju savienība un Latvijas Mazumtirgotāju biedrība, kā arī plastmasas pārstrādes uzņēmums PET Baltija paši ir DIO līdzīpašnieki. Depozīta sistēmas uzturēšanu neapmaksās valsts, bet gan paši ražotāji.
Uzņēmums pārliecināts: ja sistēmu kontrolēs paši ražotāji, viņi būs ieinteresēti to uzturēt bez uzpūstām izmaksām, kas galu galā pašiem būtu jāsedz. Sistēmas ieviešana varētu izmaksāt aptuveni 30—35 miljonus eiro. Kādus četrarpus miljonus eiro izmaksās šķirošanas centra izveide, kur savāktie iepakojumi tiks uzskaitīti, sašķiroti pa frakcijām un sagatavoti nodošanai pārstrādei, bet 20—25 miljonus varētu izmaksāt paši taromāti.
Lai ieviešanas un uzturēšanas izmaksas nosegtu, ražotāji un importētāji maksās DIO noteiktu tarifu par katru Latvijas tirgū laisto iepakojumu. Piemēram, par vienu PET pudeli 0,0037 centus, bet vienreizlietojamu stikla pudeli — 0,018 centus. Šis tarifs katru gadu var tikt pārskatīts, lai nodrošinātu, ka ieņēmumi nosedz visas izmaksas.
DIO nav radīts pelnīšanai — pat ja peļņa būs, to nedrīkstēs izņemt, Stūrītis atsaucas uz uzņēmuma statūtiem. Papildu ieņēmumus DIO gūs no materiālu pārdošanas pārstrādei un arī no tām depozīta maksām, ko cilvēki par iepakojumu būs iemaksājuši, bet nebūs vēlāk saņēmuši atpakaļ.

Nebija citas izvēles

Gandrīz trešā daļa jeb 29% no visiem sadzīves atkritumiem ir iepakojums. Piemēram, 2019. gadā kopējais radītā iepakojuma apjoms bija 261,7 tonnas un 66% no tā tika reģenerēts, kamēr pārējā masa nonāca atkritumu poligonu zemē, Ir noskaidroja Vides ministrijā.
Uz desmito daļu no šī iepakojuma jau no februāra attieksies depozīta sistēma.
Šis it kā nelielais apjoms nereti tiek tendenciozi izmantots, lai argumentētu, ka no depozīta sistēmas nav lielas jēgas, spriež Stūrītis. Tomēr viņš norāda — kopējā iepakojuma apjomā ietilpst arī industriālais iepakojums, piemēram, kartona kastes, plēves un paletes no veikaliem. Lielie uzņēmumi ir izveidojuši labu sistēmu, kā šie iepakojumi nonāk pie atkritumu apsaimniekotājiem pārstrādei — tie nenonāk dabā. Tikmēr iepakojums, uz kuru attieksies depozīta sistēma, bieži vien pašlaik piesārņo dabu. «Tā ir atbilde, kāpēc depozīta sistēma ir vajadzīga,» viņš uzsver.
Rūpes par vidi gan, visdrīzāk, nav iemesls, kāpēc depozīta sistēmu Latvijā beidzot izdevies ieviest. Galu galā vides aktīvisti par šo ideju cīnījās jau gandrīz 20 gadus! «Bija informatīvie ziņojumi, bija likumprojekti, bet tas viss Saeimā arī tika apstādināts. Tas process apstājās, tad vairākas reizes atkal sākās no jauna,» par depozīta sistēmas lēno gaitu kopš 2002. gada stāsta ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere. Viņa piekrīt, ka to kavējusi gan politiska negribēšana, gan spēcīgs atkritumu nozares lobijs.
Tieši atkritumu apsaimniekotāji būs starp tiem, kam sistēmas ieviešana atraus peļņu. Lai nevajadzētu maksāt pamatīgus dabas resursa nodokļus, uzņēmumi līdz šim slēguši līgumus ar ražotāju atbildības sistēmām par dažādu iepakojuma materiālu savākšanu un nodošanu pārstrādei. Ražotāji tā atbrīvojās no prāvā nodokļa, bet atkritumu apsaimniekotāji ieguva vērtīgu izejmateriālu, ko tālāk pārdot pārstrādei. Ieviešot dzērienu iepakojuma depozītu, aptuveni desmitā daļa no iepakojuma apjoma tiks izņemta no šo atkritumu apsaimniekotāju rokām, un tas, protams, ir vērtīgs bizness. Turklāt netīrs.
Kad 2017. gadā nodega nelegālā atkritumu glabātava Slokā, izskanēja bažas, ka šie plastmasas atkritumi te nelegāli ievesti no ārzemēm tieši ražotāju atbildības sistēmu vajadzībām. Tas esot lētāk, nekā savākt uz vietas. 23 tūkstošus tonnu ievestās plastmasas uzdodot par šeit savāktu iepakojumu, «zaļie jumtiņi» saviem klientiem varētu izsist vairāku desmitu miljonu nodokļa atbrīvojumu. Taču tagad Eiropas Savienība ir nospraudusi augstus mērķus dalībvalstīm iepakojuma pārstrādes jaudas kāpināšanā. Piemēram, līdz 2025. gadam jāsavāc 77% no saražotajām PET pudelēm, bet 2029. gadā jau 90%.
«Depozīta sistēma ir vienīgais veids, kas spēj tik lielu atgrieztā iepakojuma apjomu nodrošināt. Tāpēc valdība bija spiesta likumu tādā veidā virzīt un arī uzņēmējiem nebija citas izvēles,» secina vides aktīvists Jānis Brizga.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem