Tas ir hibrīdkarš

Baltkrievijas robežsargi tagad jau atklāti dzen pāri robežai uz Lietuvu un Latviju nelegālus migrantus. Valsts prezidents Egils Levits ir paziņojis, ka Latvijas robežas aizsardzība un valsts drošība ir absolūti pirmajā vietā. Taču cilvēki paliek cilvēki arī tad, kad viņus mēģina izmantot kā ieroci, iekšlietu ministre Marija Golubeva (A/P) atgādināja, kad 16. augustā sarunājāmies tiešsaistē. Viņa uzsver, ka šī krīze ir jārisina tā, lai ir gan robežas aizsargātas, gan cilvēktiesības ievērotas.

 

Kāda pašlaik ir situācija uz robežas? Irākas aviolīnijas apturējušas lidojumus uz Minsku uz nenoteiktu laiku. Vai prognozējat, ka tāpēc nelegālo imigrantu plūsma apsīks?

Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem, tajā skaitā no tā, vai Baltkrievija neorganizēs lidojumus no kādas citas valsts. Pašlaik, pēdējās dienās, joprojām nejūtam, ka būtu pazudusi nelegāli ieceļot mēģinātāju plūsma uz robežas. 15. augustā atkal bija diezgan daudz personu, kuras mēģināja nelegāli šķērsot mūsu valsts robežu no Baltkrievijas – sešdesmit divas.

Vai ir zināms, cik cilvēku Baltkrievijā vēl pošas nākt pāri robežai uz Lietuvu vai Latviju?

Precīzu publisku datu mums nav.

12. augustā pēc tikšanās ar ANO Bēgļu aģentūras pārstāvjiem tviterī rakstījāt, ka viņi saprotot Latvijas īpašo ārpolitisko situāciju. Taču aģentūras pārstāve Elizabete Haslunda pauda satraukumu par to, ka Latvija piespiež robežšķērsotājus doties atpakaļ, un norādīja, ka piekļūšana teritorijai un iespēja lūgt patvērumu ir cilvēka pamattiesības arī tad, ja robežu šķērso ārpus likumā noteiktās kārtības. Par ko īsti sapratāties?

Sarunā ar UNHCR pārstāvjiem sapratāmies par to, ka šis mums ir terminēts risinājums – uz laiku krīzes situācijā. Ka šis nav pastāvīgs risinājums, kas pēc būtības maina mūsu likumus un mūsu pieeju patvēruma jautājumā. Mēs visā pārējā Latvijas teritorijā, protams, neko nemainījām attiecībā uz tiesībām pieteikties uz starptautisko aizsardzību, runa ir tikai un vienīgi par pierobežu un tikai uz ļoti ierobežotu laiku. Līdz ar to, man liekas, sarunas laikā bija skaidrs, ka šis faktors ir diezgan svarīgs. Savukārt, ka mūs var kritizēt par to, ka mēs konkrēti uz Baltkrievijas robežas nepiedāvājam nevienu iespēju pieteikt patvērumu – protams, tas bija sagaidāms, un ar to mums tagad jādzīvo.

Cik ilgi, jūsuprāt, var nākties saglabāt ārkārtējo situāciju uz robežas?

Tas, cik ilgi mums vajadzēs saglabāt šo ārkārtējo situāciju, ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Manuprāt, vissvarīgākais faktors šeit ir Eiropas spēja vai nu ar spiedienu, vai nu citādi panākt, lai Baltkrievija vairs neizmanto šo cilvēku plūsmu kā ieroci pret Eiropas Savienību. Jo pēc būtības ir skaidrs, ka vienmēr var atrast kādu jaunu valsti, no kuras atvest cilvēkus. Bet, manuprāt, ir būtiski mums, Eiropas Savienībai, kopīgiem spēkiem – jo mēs visi vēlamies tiesisko, humāno risinājumu, bet esam tādā situācijā, kādā esam, – panākt, lai Baltkrievija saprot, ka šis ir diezgan bezjēdzīgi, un beidz izmantot šo nelegālās migrācijas plūsmu pret mums kā ieroci.

Kādus vēl spiediena veidus Latvija varētu ieteikt vērst pret Lukašenko režīmu?

Eiropai kopumā ekonomisko sankciju klāsts ir gana skaidrs, jautājums ir par gatavību tās izmantot. Es nedomāju, ka tur ir daudz jaunu atklājumu, ko es tagad varu piedāvāt, bet ir vesela virkne lietu, kuras vēl netiek darbinātas un kuras varētu tikt darbinātas.

Savukārt, kas attiecas uz mums, mans kā iekšlietu ministres uzdevums pašlaik ir nodrošināt, lai neveidojam pārāk vieglu iespēju nokļūt Latvijā nelegāli caur Baltkrievijas robežu, lai neveidojam magnētu, kas pēc tam izpaudīsies kā plūsma caur Latviju uz citām ES valstīm. Jo tas, kas, manuprāt, ir jāsaprot arī kolēģiem citās Eiropas valstīs un Eiropas Komisijā, ir, ka mēs sargājam arī Eiropas ārējo robežu no ļoti neparedzamas un nekontrolējamas migrācijas plūsmas, kas pēc būtības būs slikti ne tikai mums kā tranzītvalstij, bet būs slikti arī citām Eiropas valstīm un arī pašiem cilvēkiem, kuri pēc tam mēģinās Eiropā meklāt patvērumu. Jo, protams, katras valsts un visas ES spēja uzņemt cilvēkus un pienācīgi izskatīt viņu pieteikumus par patvērumu ir ierobežota un tiešā veidā saistīta ar to, kā noslogojam šo kapacitāti. Ja to noslogojam mehāniski, nešķirojot ļoti, ļoti daudzskaitlīgo plūsmu no trešajām valstīm, kur varētu būt gan cilvēki, kuriem varētu būt pamats prasīt patvērumu, gan lielākoties, iespējams, cilvēki, kuriem nevarētu būt pamats, tas pēc būtības mūs noliek tādā ne visai apskaužamā stāvoklī, ka pēc tam nevarēsim efektīvi iziet cauri visam procesam ar cilvēkiem, kuriem būtu pamats prasīt patvērumu. Es nedomāju, ka mēs to gribam kā Eiropa vai arī kā Latvija.

Cilvēktiesību eksperti un nevalstiskās organizācijas uzsver, ka ir divas pamata problēmas valdības rīkojumā par ārkārtējo situāciju uz robežas. Pirmkārt, kolektīva izraidīšana, kas, otrkārt, neļauj cilvēkiem iespēju iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Kā šīs problēmas var novērst ārkārtējās situācijas ietvaros?

Ārkārtējās situācijas ietvaros mums, protams, ir ierobežotas iespējas novērst šīs problēmas. Pirmais variants, ko mēs, Iekšlietu ministrija, sākotnēji piedāvājām Ministru kabinetam, bija paturēt iespēju, kā Lietuva, divos robežpunktos pieteikt patvērumu. Ministru kabinets tomēr izvēlējās šo risinājumu, kas ir visaptverošs attiecībā uz Baltkrievijas robežu.

Bet es gribu vēlreiz pasvītrot, ka visā pārējā Latvijas teritorijā joprojām var pieteikt starptautisko aizsardzību. Respektīvi, ja cilvēks vēlas pieteikt starptautisko aizsardzību Eiropas Savienībā no Latvijas teritorijas, viņam vienkārši jāierodas, izvēloties citu ceļu, nevis no Baltkrievijas kājām atnākot pie robežas, un tad viņš var pieteikt starptautisko aizsardzību.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumos prasa, lai valstis izsver katra indivīda īpašo situāciju tad, ja šis indivīds ir nonācis attiecīgās valsts faktiskajā jurisdikcijā. Bet, ja cilvēkus neielaiž pāri robežai, viņi laikam taču nenonāk valsts jurisdikcijā. Vai tā pašlaik ir īpaša Latvijas un Lietuvas problēma?

Sāksim, pirmkārt, ar to, ka mans nepārprotams vēstījums Robežsardzei joprojām ir, un Robežsardze to arī pateica preses konferencēs, ka mēs katru gadījumu tomēr izskatām individuāli. Tas nenozīmē, ka mēs pieņemam patvēruma pieteikumu, bet jebkurā gadījumā pret katru cilvēku attiecamies individuāli. Un pēdējās dienās ir bijis gadījums, kad, piemēram, ļoti ievainojama persona tika ielaista Latvijā un no viņas tika pieņemts patvēruma pieteikums. Respektīvi, ārkārtējā situācija mums šādu pienākumu, protams, pilnībā nenoņem. Bet es piekrītu, ka ideālos apstākļos, ideālā pasaulē būtu bijis jāvelta, iespējams, vairāk uzmanības un laika katram individuālam gadījumam. Bet tieši tāpēc šī ir ārkārtējā situācija, ka nav parasta patvēruma meklētāju pieteikšanās situācija.

Šī ir situācija, kad nedemokrātisks režīms cilvēkus izmanto kā ieroci, pēc būtības testē uz izturību Eiropas Savienības robežas un arī Eiropas Savienības migrācijas un patvēruma sistēmas. Un mums nākas pieņemt šos ārkārtējos līdzekļus – uz laiku, tikai terminēti laikā un tikai ierobežotā ģeogrāfiskā reģionā, visā pārējā valstī neko nemainot parastajā patvēruma pieteikšanas kārtībā.

Kas attiecas uz gadījumiem, kad citas valstis to darīja – jā, piemēram, Spānija to darīja savā anklāvā [Seutā Āfrikas ziemeļos], kad lielas cilvēku grupas mēģināja izlauzties cauri žogam un dažiem tas izdevās. Viņus nosūtīja atpakaļ, neizskatot individuāli viņu pieteikumus. Un pašlaik šis ir, es teiktu, diezgan līdzīgs gadījums. Jo arī Latvijā – gribu vēlreiz pasvītrot – var pieteikties starptautiskai aizsardzībai, bet ne no Baltkrievijas robežas, jo to tagad mēģina masveidā šķērsot nelikumīgi.

Prezidents Levits ceturtdien paziņoja, ka Latvijai absolūta prioritāte ir robežas drošība, bet robežšķērsotāji ir no viņiem drošas valsts Irākas viņiem drošā valstī Baltkrievijā, kur viņus nevajā, tāpēc viņi var tur arī palikt. Vai valdība gatavojas aizstāvēt šādu nostāju staptautiskos tiesu darbos?

Es domāju, ka starptautiski mums vienmēr jāvadās no tiesību aktiem un no esošiem līgumiem, kuros esam dalībnieki. Respektīvi, mēs nevaram ar vienkārši politisku, kaut arī ļoti racionālu pamatojumu atbildēt uz starptautisko tiesību eskpertu jautājumiem. Bet es jau iepriekš nosaucu vairākus argumentus, kuri, manuprāt, attiecas arī uz šiem starptautiskajiem ietvariem. Ka, pirmkārt, tas ir īslaicīgs risinājums. Otrkārt, tas ir risinājums, kas attiecas tikai uz vienu konkrētu robežas šķērsošanas vietu un veidu. Tas neattiecas uz visām pārējām mūsu robežām un arī uz citiem veidiem, kā var nokļūt Latvijā un pieteikties patvērumam.

Atcerēsimies, ka savulaik Norvēģija un Somija uz laiku slēdza savu robežu tāpēc, ka bija tā saucamais polārais migrācijas maršruts, arī no Krievijas. Viņi arī pieņēma šādu lēmumu, izsverot reālo situāciju, ka tiek organizēta plūsma, kas nav cilvēku bēgšana no kāda konflikta, bet kāda valsts ir vienkārši atvērusi taku, lai cilvēki varētu nelikumīgi nokļūt Eiropas Savienībā, nešķirojot, vai viņiem būtu vai nebūtu pamats to darīt.

Kā šāds krīzes risinājums var ietekmēt Latvijas mērķi 2026. un 2027. gadā iegūt vietu ANO Drošības padomē?

Es domāju, ka uz šo jautājumu mēs varēsim atbildēt diemžēl tikai retrospektīvi. Bet mums ir jāsadarbojas ar ārlietu resoru, lai mēs varētu atrast labāku risinājumu nākotnei, arī, iespējams, sadarbībā ar Irāku palīdzot, lai šie cilvēki varētu no Baltkrievijas teritorijas atgriezties mājās. Jo, jums taisnība, daudzi no šiem cilvēkiem nāk no reģioniem Irākā, kur pašlaik nenotiek ne karadarbība, ne masveida konflikti, līdz ar to mēs nevaram zināt, vai viņiem tiešām būtu pamats prasīt patvērumu Eiropas Savienībā. Tāpēc ir ļoti svarīgi strādāt gan ar Eiropas Komisiju, gan ar citām Eiropas valstīm, gan arī ar mūsu kaimiņiem un sadarbības partneriem āpus Eiropas Savienības, lai atrastu labāko veidu, kā šos cilvēkus, kuri ir apmaldījušies Baltkrievijā, pēc iespējas atgrieztu mājās. Jo, ja starp viņiem ir personas, kurām tiešām būtu pamats pieteikties patvērumam Eiropā – un to es, protams, nevaru izslēgt –, tad viņiem būtu jāmeklē veids, kā to darīt, lai nedarbotos pret Eiropas Savienības migrācijas un patvēruma politiku, bet lai ar to sadarbotos. Jo tādi ceļi pastāv.

ES iekšlietu komisāre Ilva Jūhansone Lietuvas radio teica: «Ir svarīgi pateikt, ka pamatā nav migrantu krīze. Pamatā tas ir Lukašenko un Baltkrievijas agresijas akts.» Kā šāds precizējums maina vai ietekmē Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā?

Manuprāt, tam vajadzētu būt svarīgam konteksta faktoram, kurš jāņem vērā, arī izvērtējot Latvijas rīcību starptautisko saistību kontekstā. Jo viena lieta, ja mēs pilnīgos miera apstākļos veidotu kādus šķēršļus kādam pieteikt patvērumu – tas būtu slikti. Bet mēs diemžēl šajā situācijā neesam īsti tādos praktiskos miera apstākļos – teorētiski esam, bet praktiski, nu, ne gluži. Praktiski ir, pirmkārt, tiešām hibrīdkarš un mēģinājums izmantot migrāciju kā hibrīdieroci.

Tas nenozīmē, ka cilvēki pārtop par ieroci – cilvēki vienmēr paliek cilvēki, un mums vienmēr ir jādomā par viņu cilvēktiesībām. Bet diemžēl viņi ir nostādīti tādā situācijā, ka pēc būtības viņus virza uz mūsu un uz Lietuvas robežu, nedomājot ne par viņiem pašiem kā par cilvēkiem, ne par mūsu iespēju viņus praktiski uzņemt. Jo skaidrs, ka tūkstošus virza uz Lietuvu, un nevienai valstij, kurai iepriekš nav bijusi pieredze ar tik lielām migrācijas plūsmām, turklāt salīdzinoši nelielām valstīm kā Latvija vai Lietuva, nebūs iespējas izvērtēt detalizēti un īsā laika posmā katram atbildēt, ir vai nav pamats patvērumam.

Tas nozīmē, ka tas tiek darīts ar skaidru mērķi pārslogot mūsu sistēmu, padarīt to mazspējīgu un mūs padarīt neaizsargātus un destabilizēt mūsu valstis arī iekšpolitiski. Jo skaidrs, ka, ņemot vērā mūsu sabiedrības noskaņojumu šajā jautājumā, daudziem rodas arī negatīva reakcija uz to, ka vispār kāds tiek ielaists valstī šādā veidā. Un tas tika ar aprēķinu arī darīts.

Jā, tas ir hibrīdkarš. Tāpēc mums, no vienas puses, ir jābūt ļoti stingriem savas robežas sargāšanā, ko mēs ar Robežsardzi, man liekas, veiksmīgi darām pašlaik, pateicoties, protams, sadarbībai ar policiju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Un, no otras puses, mums jāmeklē kopā ar mūsu sadarbības partneriem, īpaši ar mūsu Eiropas, tā teikt, brāļiem un māsām veids, kā kopīgi risināt šo kopīgo krīzi tā, lai ir gan Eiropas ārējās robežas aizsargātas, gan cilvēktiesības ievērotas. Un mums vēl nav ideāls risinājums, mēs to meklējam.

Pieminējāt, ka Irākā nenotiek karadarbība vai konflikti, kuri apdraudētu cilvēkus. Taču tur apdraudēti varētu justies tie, kuri sadarbojās ar Daesh. Kā varam pārliecināties, ka starp nelegālajiem imigrantiem nav bijušo Daesh kaujinieku vai viņu atbalstītāju?

Protams, šis darbs rūpīgi jāveic, bet attiecībā uz tiem, kuri jau nokļuvuši mūsu valstī un ir aizturēti. Jo attiecībā uz tiem, kuri netiek ielaisti valstī – nezinu, cik savu resursu varam veltīt, lai viņus izpētītu. Iespējams, ka dienesti to iespēju robežās dara, taču pamatā, es domāju, mums jāskatās, lai neviens, kurš nokļūst mūsu valstī un kādu laiku te uzturas, nebūtu no šīs grupas. Un es esmu pārliecināta, ka mūsu dienestiem ir ļoti augstas profesionālās spējas to darīt. Tas, protams, prasa laiku un cilvēkresursus, bet es esmu pārliecināta, ka mēs gan paši, gan sadarbībā ar mūsu sabiedrotajiem NATO šo uzdevumu veicam. Mums jāveic šis uzdevums. Es nesaku tagad, ka mēs jau visu esam izdarījuši, bet mums jāveic šis uzdevums, un mēs to ļoti labi apzināmies.

Ārlietu ministrs Rinkēvičs pieļauj, ka Latvija varētu prasīt NATO 4. panta konsultācijas, ja situācija uz robežas saasinātos. Vai šāds saasinājums gaidāms Krievijas un Baltkrievijas militāro mācību Zapad 2021 laikā septembrī?

Es esmu iekšlietu ministre, līdz ar to varbūt atturēšos atbildēt par jautājumiem, kas skar ārējo kaut kādu informāciju, kas skar citu dienestu darbību droši vien. Par šo skaidrāka atbilde droši vien būtu, piemēram, [aizsardzības ministram] Pabrika kungam.

Šai krīzei solās būt arī pozitīvs efekts – ātrāka austrumu robežas ierīkošana. Amatā esat kopš jūnija sākuma. Vai esat sapratusi, kāpēc robežas iekārtošanas plāns un pasākumi bija ar “būtiskiem un visaptverošiem likuma pārkāpumiem”, kā pērn janvārī konstatēja Valsts kontrole?

Nedomāju, ka uz to ir viena atbilde. Es domāju, ka atbildes varētu būt vairākas. Jo dažas atbildes droši vien atrodamas krimināllietās, bet citas – faktā, ka Robežsardze tomēr pēc savas būtības nav organizācija, kuras specialitāte ir būvniecības projekti. Attiecīgi tas, ka varēja pieļaut daudz kļūdu, bija saistīts tai skaitā arī ar zemu administratīvu kapacitāti šajā jautājumā. Es pieļauju, ka tur varētu būt vēl kaut kas, bet es zinu, ka šis ir gana nopietni, ka ilgstošu laiku nav tikusi nodrošināta pietiekoša administratīvā kapacitāte Robežsardzei, arī no Iekšlietu ministrijas puses toreiz, lai kvalitatīvi pārraudzītu šo procesu.

Mums jāmācās no šīm kļūdām. Es pati, kad kļuvu par ministri, vairākas reizes piedalījos padomē, kurā izskata robežas izbūves jautājumus, tieši tāpēc, vēl pirms mums sāka nākt lielas cilvēku grupas no Baltkrievijas puses, kas atlidoja no Irākas, es jau uzdevu ministrijai sagatavot informatīvo ziņojumu par robežas izbūvi, par to, kā mēs ātrāk varam virzīties uz priekšu, kuri likumi mums jāgroza, lai darītu to tiesiski. Piemērma, uzticēt Latvijas valsts mežiem darbības ar mežu pie robežas joslas, nevis mēģināt pašu spēkiem tur kaut ko risināt, kas bija viena no Valsts kontroles ziņojumā konstatētajām lielām problēmām – ka nelikumīgi tika apsaimniekots un izsaimniekots mežs.

Es pieļauju, ka šis ir viens no faktoriem, kas līdz šim traucēja ātri virzīties. Ja mēs rīt Ministru kabinetā pieņemsim šo likumprojektu (valdība 17. augustā atbalstīja Iekšlietu ministrijas piedāvātos grozījumus likumos – red.), ja pieņemsim vēl citus mūsu iesniegtus likumprojektus, kuri ir par patrulēšanas joslu, par būvniecības uzraudzību uz robežas – ja visas šīs lietas tiks akceptētas Ministru kabinetā un tad no Saeimas puses, mēs varēsim jau virzīties daudz ātrāk uz priekšu un tajā pašā laikā darīt to tiesiski, un tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Un arī, protams, man izdevās pārliecināt – bez īpašas pārliecināšanas, ņemot vērā situāciju uz Baltkrievijas robežas, – ka mums jāpiešķir finansējums, lai mēs varētu līdz galam šo infrastruktūru uz robežas izbūvēt.

Vai Lukašenko režīma ļaužu kontrolētā kontrabanda, kas nebūtu iespējama bez atbalsta Latvijas valsts struktūrās, neapdraud Latviju vairāk nekā daži simti imigrantu?

Manuprāt, šis ir nedaudz tāds loaded question (uzlādēts jautājums – red.), jo, lai arī kā es atbildētu, varēs atrast kaut kādus argumentus, kāpēc man nav taisnība. Es domāju, ka apdraud gan neregulārā migrācija, gan kontrabanda. Ir taisnība, ka Baltkrievijas diktators ir ļoti radošs vai viņa palīgi ir ļoti radoši, izdomājot veidus, kā pēc iespējas ļaunprātīgi izmantot saviem nolūkiem vājās vietas Eiropas Savienības valstu robežās vai arī likumos, vai kaut kur citur. Bet es kopumā domāju, ka mēs varam paralēli cīnīties gan pret cilvēku kotrabandu, gan pret preču kontrabandu. Tas nav pretrunā viens ar otru.

Nu, un kad tad Centrāltirgū vairs nepiedāvās kontrabandas cigaretes?

Ļoti labs jautājums. Mēs pie tā jau strādājam, bet man ir aizdomas, ka ar šo būs, iespējams, nedaudz grūtāk īsos laika termiņos tikt galā, salīdzinot ar neregulāro migrāciju, kur tomēr mēs kopā ar Eiropas Savienības kolēģiem varam izdomāt kādu risinājumu. Kas attiecas uz kontrabandu, tur ir iesaistīti ļoti daudzi cilvēki, cik es saprotu, uz vietas, spriežot pēc tām lietām, ko jau dzirdējām un redzējām. Tā ir daļa no, kā lai saka, sabiedrības neredzamās sadarbības ar noziedzīgām struktūrām. Un tas ir ļoti skumji. Tas ir fenomens, kas pastāv vairākās valstīs un diemžēl arī šeit, Latvijā.

Pret to mums jācīnās, taču tas prasīs ilgāku laiku, un, manuprāt, viens no būtiskiem soļiem, kuru es pati kā ministre redzu kā savu prioritāti, ir lielāka uzticēšanās starp sabiedrību un tiesībsargājošajām iestādēm, tai skaitā policiju, lai sabiedrība nevis meklētu veidus, kā apiet likumus un cīnītos pret policiju kaut kādos jautājumos, bet gan kopā ar to cīnītos pret nekārtībām, kuras traucē mums attīstīties kā mūsdienīgai, labklājīgai Rietumu sabiedrībai. Un tas nav triviāls uzdevums, tas prasa ilgstoši veidot uzticēšanos un sadarbību sabiedrībai ar policiju. Es domāju, ka pie tā man kopā ar policijas vadību ļoti rūpīgi jāstrādā, un es cenšos to darīt, vismaz sākt to darīt.

Vai prognozējat antiimigrācijas noskaņojuma pieaugumu Eiropā kā reakciju uz gaidāmo Afganistānas bēgļu pieplūdumu? Kā tas ietekmēs politiskos noskaņojumus Latvijā, pat ja bēgļi no Afganistānas šeit neienāktu masveidā?

Šeit mēs runājam uzreiz par vairākiem fenomeniem. Pirmais – es domāju, ka mums, protams, ir jācenšas Eiropā atrast veidu, kā palīdzēt bēgļiem no Afganistānas. Jo atšķirībā no, piemēram, plūsmas, kuru Lukašenko organizē no Irākas, te runājam lielākoties par cilvēkiem, kuriem ir iemesls slēpties un doties prom, ja viņi sadarbojās ar Rietumu valstīm, tai skaitā ar Latviju. Tāpēc domāju, ka kopumā ir pareizi, ka kolēģis Artis Pabriks piedāvā veidot sarakstu ar cilvēkiem, kuri ir palīdzējuši mūsu bruņotajiem spēkiem, un mēģināt izsniegt viņiem humanitārās vīzas. Es ceru, ka būs atbalsts arī no ārlietu resora, un es, piemēram, esmu ar abām rokām par to, lai šo risinājumu rastu.

Cita lieta – cik mēs varēsim palīdzēt viņiem izkļūt no Afganistānas. Tas tagad ir jau diemžēl ļoti sarežģīts jautājums, ņemot vērā, cik ātri, es teiktu pat – pārsteidzoši ātri – Taliban iegāja Kabulā. Redzam, ka tas risinājums, kas tika meklēts gadiem ilgi – kā lai atstāj Afganistānu tā, lai tā parūpētos pati par sevi, – netika atrasts, un diemžēl redzam pilnīgu izmisumu tagad Kabulas lidostas video.

Līdz ar to mums ir ļoti būtiski saprast, kā mēs varam Eiropas Savienībā visi kopīgi palīdzēt tiem cilvēkiem, kuriem varam palīdzēt, un tajā pašā laikā – kā varam nomenedžēt savās sabiedrībās komunikāciju par to, ka ne katrs migrācijas gadījums ir līdzīgs citam, ka visi gadījumi ir atšķirīgi un katra situācija prasa savu risinājumu. Nav tā, ka atradīsim vienu recepti, kā atbildēsim uz visiem migrācijas jautājumiem. Ir valstis, kuras mēģina primitīvus risinājumus, piemēram, Ungārija. Neesmu pārliecināta, ka tas ir ceļš, kas mums visiem kopā ejams.

Es domāju, ka mums, Latvijai un Lietuvai tagad īpaši, jāskatās uz migrācijas paktu, kuru Eiropas Komisija jau kādu laiku mēģina uzlikt uz galda – nevis uz problēmu, bet uz risinājumu. Mums jāatrod veids, kā mēs varam visi vienoties. Eiropas dienvidi, protams, gribētu vairāk sadalīt to plūsmu starp mums visiem, mums šis risinājums droši vien politiski ilgāku laiku vēl nebūs pieņemams, Latvijā lielākā daļa politiķu tam nav gatava. Tad mums jāatrod kaut kāds cits veids, ko mēs piedāvājam, kā mēs šo migrācijas paktu varētu panākt tādu, lai tas atbilst arī mūsu politiskajiem priekšstatiem. Bet mums jebkurā gadījumā jāiet uz kaut kādu kopīgu risinājumu, un mums kā mazām valstīm – gan Lietuvai, gan Latvijai – tas noteikti beigu beigās būs izdevīgāks risinājums.

Un mums, protams, jārunā ar savu sabiedrību, ka nav tā, ka ir kāds ideāls risinājums, bet ka ir risinājums, kurš būtu mums salīdzinoši pieņemamāks un izdevīgāks, un tajā pašā laikā mēs varētu izpildīt saistības gan pret starptautiskām tiesībām, gan pret cilvēces solidaritāti.