Vasaras alķīmija

Dāvja Dudeļa izveidotā Avenei piedāvā vegānisku saldējumu. Foto — Gints Ivuškāns
Mārtiņš Galenieks
Print Friendly, PDF & Email

Vai, termometra stabiņam kāpjot aizvien augstāk, saldējuma ražošana kļūs par vēl ienesīgāku biznesu? Visu laiku viskarstākajā vasarā Ir Nauda uzrunā jaunus saldējuma ražotājus, kuri tirgu iekaro ar inovatīviem, ekskluzīviem un dabai draudzīgiem aukstajiem desertiem

Vidēji katrs Latvijas iedzīvotājs gadā apēd 4—5 litrus saldējuma. Tomēr tas ir ļoti svārstīgs skaitlis, viss atkarīgs no tā, cik silta bijusi vasara. Tā patiesi ir sezonāla prece, gada karstajos mēnešos patēriņš pieaug pat trīs reizes. Latvija īsti nav saldējuma zeme, sarunās izmet arī ražotāji. Taču, papētot statistiku, atklājas, ka tā iemesls nevar būt tikai mūsu platuma grādi, jo, piemēram, Igaunijā apēd gandrīz divreiz vairāk, Somijā pat 14 litrus gadā. Sava loma ir arī ēšanas kultūrai un tradīcijām.

Tātad vismaz teorētiski latviešiem būtu iespējams iemācīt ēst vairāk saldējuma. Tas pavērtu arī plašākas iespējas cilvēkiem to ražot. Jau šobrīd saldējuma bizness daudziem šķiet vilinošs. Saldējums ir vesela pasaule ar šķietami nebeidzamām variācijām un iespējām it visā, sākot no garšām un beidzot ar specifiskām biznesa nišām. Būs cilvēki, kuri teiks, ka daudz kas no tā, ko pārdod veikalos, nemaz nebūtu jāsauc par saldējumu. Un katram aukstā deserta paveidam jāizdomā savs vārds.

Šajā daudzsološo iespēju pasaulē patiesībā valda sīva konkurence. Pirmkārt, lai pārdotu mājas saldējumu, tam jābūt ar kaut ko labākam par lielo ražotāju produkciju, kas vienmēr būs lētāka. Otrkārt, lai varētu jau runāt par panākumiem, jārada kaut kas pavisam īpašs. Te virspusēji it kā vienkāršais process pārvēršas drīzāk alķīmijā.

Biznesa pasaka

Pirms nieka četriem gadiem tolaik 26 gadus vecais BMX riteņbraucējs Dāvis Dudelis, neapmierināts ar to, ka Latvijā nav nopērkams vegānisks saldējums, kurš arī garšotu pēc saldējuma, nevis sasaldētas sulas, nolēma pamēģināt uztaisīt tādu pats. Saldējumu nekad iepriekš viņš nebija taisījis. Taču zināmu izpratni par sastāvdaļām, ko izmanto noteiktu garšu aizstāšanai, un vegānisku pavārmākslu viņš bija ieguvis darbā vegānu restorānā, kurā no viesmīļa bija uzkalpojies par pavāru. 

«Tas bija veiksmīgs eksperiments,» viņš tagad smejas. «Sākumā notestēju ar draugiem. Viņiem garšoja. Tad pamazām sāku pārdot draugu draugiem ar sociālo tīklu starpniecību. Piegādāju cilvēkiem uz mājām. Sāku piedalīties tirdziņos, un tā pamazām tas attīstījās. Tiesa, pirmos divus gadus es vēl profesionāli sportoju, braucu sacensībās. Viss attīstījās lēnāk.»

Par šo laiku viņš brīžiem stāsta ar nevērību, plati smaidot, atmet ar roku tam visam kā nejauši vecāku virtuvē sanākušam eksperimentam. Kad sēžam pagalmā pie Avenei ražotnes un Dāvis runā par saviem šodienas izaicinājumiem, ir grūti aptvert, ka burtiski nupat tepat sēdēja puisis, kurš tikai plānoja maršrutu, pēc kura ar ričuku vedīs savu saldējumu draugiem.

«Tā ir baigā ņemšanās — uzkrāmēt paleti un dabūt to līdz ielai, kad atbrauc pakaļ precei no lielveikala,» saka Dāvis, rādot uz bedraino pagalma asfaltu. Vārtrūme uz ielu ir maza un zema, un kravas auto te iebraukt nevar. Pati ražotne joprojām nav nekas vairāk kā vienstāva būdiņa. To Dāvis noīrēja jau pašos Avenei pirmsākumos, kad visa uzņēmuma komanda vēl bija viņš viens pats. 

Tagad ar saldētavām un iekārtām līdz ūkai pieblīvētajā ēkā cieši cits pie cita vienlaikus strādā septiņi vai astoņi cilvēki, kuri ar saldējuma paplātēm rokās nēsājas šurpu turpu, sekojot sev vien zināmām shēmām, nesaskrienoties un nesakaujoties. Tieši pretēji — radot iespaidu, ka te valda laba organizācija. Tas nevarētu rasties bez smaga Dāvja darba, un to apstiprina skaitļi — 4000 saldējumu, ko Avenei šobrīd saražo ik nedēļu, un pērn nopelnītie 174 tūkstoši eiro. «2019. gadā es beidzot ar pilnu enerģiju iegūlos biznesā. Tad arī uzņēmums sāka tik strauji augt, sākām pieņemt darbiniekus,» stāsta Dāvis. Šobrīd pie viņa strādā 20 cilvēku.

«Kopš mēs parādījāmies, arī lielie uzņēmumi sākuši ražot vismaz idejiski līdzīgu produkciju kā mūsējā,» saka Dāvis ar pamatotu lepnumu. Viņš izjūt gandarījumu par to, ka bizness, kas atnes viņam naudu un panākumus, vienlaikus palīdz padarīt pasauli drusku labāku.

Fotografējoties viņš māk acumirklī ieslēgt profesionāli žilbinošu smaidu un, satvēris rokās sava saldējuma izlasi, pozē ar to gluži kā sportists ar medaļām uz pjedestāla. Viņam pat īsti neesot tādu vilšanos vai kļūdu, ko uz sitiena nosaukt. Taču šur tur sarunā viņš varbūt pat neviļus atklāj detaļas, kas ļauj nojaust, ka Avenei no paša sākuma ir bijis stāsts par lielu apņēmību.

Sākot no zīmola Avenei, kas tapa līdz ar pirmajām eksperimentālajām receptēm un rotāja pirmās ar Facebook starpniecību izplatītās partijas, līdz faktam, ka viņš sarūpējis arī termoizolējošu somu, lai tās izvadātu ar velosipēdu. Jau pirmajā darbības gadā nolīga arī darbinieku, jo vajadzēja palīdzīgu roku tirdziņos. Tomēr tieši 2019. gadā viņš sapratis, ka pienācis brīdis, kurā bizness ir gatavs aiziet pa īstam. Lai nepalaistu to garām, Dāvis izbeidza sportista karjeru. Tomēr viņam joprojām pieder BMX skoliņa bērniem, kurā pats darbojas kā treneris.

Arī šobrīd Dāvis jūt, ka ir iespēja augt. Viņa ražotne strādā ar pilnu kapacitāti, bet pārdot būtu iespējams vairāk. Vispirms tepat Latvijā. Taču jau kādu laiku viņš lūkojas arī eksporta virzienā. Vismaz Lietuvā noteikti jāmēģina, jo tur tirgū ir brīva niša, kurā Avenei būtu iespējas iespraukties. Dāvim ir ambīcijas trīskāršot pašreizējos ražošanas apjomus. Taču tas nozīmē, ka vajag jaunu ražotni. 

Saglabāt produkta kvalitāti nav vienkārši. Avenei saldējums ir dārgs, jo tiek izgatavots no svaigiem augļiem. To nedrīkst mainīt. Bet, pērkot svaigus, dabīgus produktus īpaši lielām partijām, milzu problēma ir tā, ka tie katru reizi garšo drusku citādi. Taču saldējuma garša mainīties nedrīkst. Šo problēmu Dāvis jau kādu laiku zināmā mērā ir novēlis no saviem pleciem, pieņemot darbā profesionālu pārtikas tehnologu.

Līdz šim Avenei nekad nav vajadzējis ņemt kredītu. Šī brīža lielākais izaicinājums — lai tiktu pie ražotnes, bez aizdevuma vairs nevarēs iztikt. Par to runājot, Dāvja balsī iezogas nopietnības ēna. Taču lēmums jau ir pieņemts. Šo četru gadu laikā uzņēmējs visu laiku pieņēmis izaicinājumus un izmantojis iespējas. Apliecinājis sevi gan kā lieliska produkta izgudrotāju, gan, kas šķiet ne mazāk iespaidīgi, ļoti spējīgu vadītāju. Un viņam ir tikai 30 gadu.

Salds ideālisms

Saldējuma Salds radītāja Lelde Valeika.
Foto — Gints Ivuškāns

«Esmu iecerējusi, ka kafejnīca būs nodalīta no ražotnes ar caurspīdīga materiāla sienu, apmeklētāji varēs redzēt, kā top saldējums. Es gribu šeit visu pēc iespējas caurspīdīgu,» stāsta saldējuma Salds radītāja Lelde Valeika, izrādīdama mums ar fotogrāfu kādu izbijušu noliktavu ar milzīgām stiklotām durvīm, kas to ieskauj no abām pusēm. Šobrīd te vēl darbojas celtnieki, ievākšanās paredzēta pēc pāris nedēļām.

«Es nezinu, vai to vajag rakstīt… Kā tas izklausās? Bet es vienkārši vienu dienu sapratu, ka man jātaisa saldējums,» Lelde nedaudz pasmaida, pirms paslēpj acis aiz lielām saulesbrillēm, kad esam piesēduši turpat blakus piesaulē uz soliņa. Viņa ir pabeigusi juristus. Strādājusi arī sabiedrisko attiecību firmā, bet drīz no tās aizgājusi, lai nodibinātu savu saldējuma zīmolu Salds.

Saldējuma izgatavošanu viņa apguva pašmācības ceļā, lasot un meklējot informāciju internetā. Tāpat kā Dāvis Dudelis, biznesu sāka vecāku virtuvē, kur bija pieejama vienkārša saldējuma mašīna. Tur palikusi uz trim gadiem un tikai tagad pārceļ ražošanu uz jaunām telpām. 

Saldējumu piedāvājusi draugiem. Draugi saviem draugiem. «Kādā brīdī tev zvana pavisam sveši cilvēki un prasa saldējumu,» viņa pasmaida, kad es brīnos, ka cilvēki tiešām tā dara. «Nezinu, varbūt arī tajā, ka tas notiek mājās, virtuvē, vari tur aizbraukt, ir kaut kas neparasts, kas cilvēkiem papildus patīk.»

Taču arī viņa jau no paša sākuma saldējumu gatavojusi ar stingru skatu uzņēmējdarbības virzienā. Līdz ar pirmajām receptēm izstrādājusi zīmolu. Iepakojumu vizuālo tēlu apzināti ietur ļoti vienkāršu. Toties meklē iespējas izpausties ar garšām, viens no populārākajiem produktiem Salds mājaslapā, piemēram, ir popkorna saldējums. 

«Receptes ir pašas svarīgākās. Tās ir jāslēpj. Drīkst slēpt pat no Pārtikas un veterinārā dienesta. Viņi paši man tā teica,» saka Lelde. Šobrīd viņa pat īpaši necenšoties reklamēt savu saldējumu, jo klienti uzrodas paši. Starp tiem arī vairākas kafejnīcas un veikali, kuru īpašniekiem iegaršojies tas, ko viņa radījusi. Ņemot vērā apņēmību, ar kādu Lelde cīnījusies par pašas uzstādītajiem kvalitātes standartiem, var saprast viņas gandarījumu.

«Man sākumā bija ļoti grūti vienoties ar Pārtikas un veterināro dienestu, ka lietošu svaigas lauku olas,» stāsta Lelde. «Ar likumu tas nav aizliegts, un, ja to pareizi dara, nav nekāda riska. Taču ražotājam, protams, vieglāk ir izmantot pulveri. Dienestam arī tā šķiet vieglāk, un viņi mēģināja man to uzspiest. Taču tad, protams, arī produkta kvalitāte būtu cita.» Lelde to atrisinājusi, lūdzot dienestu nomainīt ierēdņus, ar kuriem viņai jāstrādā, līdz tikusi pie tāda, ar kuru varēja vienoties.

«Saldējumi var būt ļoti dažādi. Ir tādi, ko es nemaz nesauktu par saldējumu vienkārši tāpēc, ka tas īsti neatbilst definīcijai,» Lelde dedzīgi metas salikt visu pa plauktiņiem nemaz ne tik vienkāršajā saldējumu pasaulē. «Saldējumam ir jābūt no piena un olām. Piemēram, itāļu gelato ir mazāk piena. Tas ir šķidrāks. Nav kožams. Tas, ko es taisu, ir franču, amerikāņu veids. Tas ir kožams saldējums. Atkarībā no sastāvdaļām ir ātrāk kūstošs vai lēnāk kūstošs.»

Saldējuma tapšanas procesam viņa īsti nevienu citu nelaiž klāt. Visu, sākot no sastāvdaļu pirkšanas un beidzot ar saldējuma pārdošanu, dara pati. Ar visām lauku olām, kuras jāpārsit un jāatdala dzeltenums. Šogad viņa saražojusi jau apmēram 2000 litru saldējuma.

«Es pēdējā pusgada laikā ļoti maz esmu gulējusi,» viņa nopūšas. «Ražotnē būs jāņem kāds palīgā. Es jau tagad esmu paņēmusi vienu cilvēku uz mācībām, redzēs, kas no tā sanāks,» viņa pasaka ar tiešām lielu neticību balsī. Vai viņa nebaidās, ka varētu kļūt par pārāk kontrolējošu priekšnieci? «Nē,» Lelde saka. «Es vienkārši to arī daru pirmo reizi. Kad mācīšu desmito cilvēku, būs vieglāk.»

Nepadodoties un savā tempā

Reiņa Kļavja ģimenes uzņēmuma Albertīne ražotne iekārtota šķūnī mājas pagalmā Tīnūžos.
Foto — Reinis Inkēns

Ģimenes uzņēmuma Albertīne ražotne iekārtota kādā šķūnī mājas pagalmā Tīnūžos. Tā saimnieks Reinis Kļavis saldējuma izgatavošanai pievērsās pirms pieciem gadiem, kad nolēma, ka pienācis laiks pārmaiņām, un, metis malā žurnālistiku, sāka skatīties kaut kādas uzņēmējdarbības virzienā, bet vēl īsti nebija izšķīries — kādas. Pieredzes pārtikas ražošanā viņam nebija vispār. 

«Ieej tirdziņā un skaties. Kur visi cilvēki grozās? Kur nāk nauda? Skaidrs, ka tas jādara,» smejas Reinis. «Saldējums ir ļoti pamanāms produkts, košs, un tas ir arī ļoti pozitīvs produkts. Visiem patīk saldējums.»

Saldējums ir arī samērā viegli izgatavojams mājas apstākļos, es saku. Vajadzīga tikai saldējuma mašīna un ledusskapis, kur to glabāt. Reinis, negribēdams piekrist, šūpo galvu. «Trauki, transports, telpa, ja vēlies ar to pelnīt naudu,» viņš sāk uzskaitīt. Taču tiesa, ka saldējuma mašīna nav ļoti sarežģīta iekārta. 

Pirmo, ar kuru varēja ražot pārdošanai, viņš nopircis par 500 eiro. Tā bija jauna. Vēlāk brauca pakaļ uz Vāciju lietotai, jaudīgākai un pat lētākai. Viņš pārdod savu produktu tirdziņos, un tikpat svarīgs kā saldējuma mašīna ir arī pārdošanas stends un viss, kas tam nepieciešams. To viņš apguvis uz savas ādas. Nekāda ātrā peļņa nesanāca. Tā vietā vajadzēja parādīt neatlaidību.

«Pirmos trīs gadus sanāca labi ja pa nullēm strādāt. Vienu gadu biju pat mīnusā,» viņš atzīst. «Kā tā? Es visu laiku mācījos darīt pareizi. Strādāju pie recepšu pilnveidošanas, tas pats par sevi. Ja taisi saldējumu, vēlams, lai būtu garšīgs. Taču pērk cilvēki ar acīm. Tomēr tā vēl ir pusbēda. Vajag mācēt to arī pārdot. Vajadzīgs noformējums, vajag, lai būtu izvēle. Pat ja cilvēki pārsvarā pērk vienu šķirni, vairāk pārdosi, ja blakus būs arī kaut kas cits. Arī tur ir daudz nianšu. Un cilvēkiem gribas dažādas garšas, interesantas. Mums tāds ir, piemēram, kaņepju saldējums.»

Viņa saldējuma biznesam ir izteikti sezonāls raksturs. Reinis to ražo no maija līdz septembrim. Tas ir laiks, kad notiek pilsētu svētki, tirdziņi un citi pasākumi, kuros saldējumu pārdot. Tas ir ļoti intensīva darba periods. Reinis strādā pat 16 stundas dienā, un viņš arī izklausās noguris. Lai varētu strādāt mazāk stundu, būtu nepieciešama labāka tehnika. Noderētu profesionāla iekārta par apmēram 20 tūkstošiem, kas arī pasterizē pienu, taču tādu pagaidām nevar atļauties. 

Šādā vai tādā veidā procesā ir iesaistīta visa Kļavju ģimene. Ražošana, ko veic galvenokārt Reinis, notiek darba dienās, bet visa nedēļas nogale paiet, braukājot turpu šurpu pa Latviju un saražoto pārdodot. Sieva Ieva, 19 gadus vecā meita Madara un 15 gadus vecais dēls Mārtiņš piedalās pārdošanā. Jaunākais puika gan viens tirgojas samērā reti, taču, ja vajag, tad palīdz. Šogad tikai viena reize tāda bijusi, taču, ja ir iespēja, Albertīnes komanda ir spējīga pārdot saldējumu uzreiz četrās dažādās Latvijas vietās.  

Šogad Albertīne pirmo reizi tikusi pie pastāvīgas tirdzniecības vietas Ogrē, netālu no Līkā tilta. «Patiesībā tas nozīmē, ka mums tur atļauts nolikt saulessargu un ledusskapi,» saka Reinis. «Skatāmies, kā mums tur ies. Vienu brīdi tur pirka diezgan labi, tad ne visai. Tā vieta šobrīd ir uzticēta Mārtiņam, un viņš tur pāris dienas nedēļā strādā. Viņš pats lielāku iniciatīvu neizrāda, un mēs arī nespiežam.»

Pērn viņa uzņēmuma apgrozījums bija 8000, bet peļņa 1400 eiro. Tiesa, pērnvasar pandēmijas dēļ nenotika nekādi publiski pasākumi un iespējas pārdot vispār bija ļoti ierobežotas. Toties šis gads solās būt ļoti labs. Ar šādu biznesa modeli, nepaplašinoties un neko nemainot, viņš pa vasaras mēnešiem var nopelnīt pietiekami, lai ģimene bez raizēm dzīvotu līdz jaunajam gadam, Reinis saka. 

Pa pieciem gadiem biznesā viņš paguvis arī apdedzināties. Pirms trim gadiem atvēra kafejnīcu Rīgā, Barona ielā, taču tur bizness neaizgāja. Reinis ir priecīgs, ka neiedzīvojās lielos zaudējumos. Pirms pandēmijas viņš mēdza šad tad algot sev palīgā cilvēkus, taču šogad izvēlas darīt visu pats. Lai arī tas ir nogurdinoši. 

Par nākotnes plāniem, iecerēm un iespējām Reinis runā negribīgi. Brīžiem pat ir acīmredzami aizkaitināts par pārāk uzvedinošiem jautājumiem. Viņš ir nogājis diezgan sarežģītu ceļu un vēlas visu darīt savā tempā. Darbs tirdziņā nāk ar saviem ierobežojumiem, bet tajā ir arī daudz plusu. Sākot no iespējas pašam dzirdēt paldies no pircējiem un beidzot ar kritiku. Viņš ir dziļi iekšā saldējuma pasaulē un pilnveido receptes, rada jaunas. Šogad viņam ir ļoti labi ieņēmumi un patiesībā arī laiks domāt par nākotni.

Albertīnes saldējuma biznesam ir izteikti sezonāls raksturs — no maija līdz septembrim.
Foto — Reinis Inkēns

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2021

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu