Pārtikas sistēmām ir jāspēj mainīties – uz to skaidri norāda gan pētījumi, gan Eiropas un Latvijas politiskie mērķi, gan arī nevalstisko grupu aktivitātes.[1] Vienlaikus ir skaidrs, ka esošā sistēma ir cieši iesakņota ikdienas praksēs, to uzturošu organizāciju tīklā un arī cilvēku zināšanās – tā ir inerta, un jebkādu izmaiņu ieviešana tajās ir izaicinājums. Šis raksts piedāvā diskusiju par patērētāju uzvedības veicinātām pārmaiņām, aplūkojot trīs pārtikas sagādē svarīgu aspektu – produkta cenas, veselības un vides – potenciālu mainīt pārtikas sistēmas.
Cena VS Veselība VS Vide
Pētījumi, runājot par aspektiem, kuri tuvākajos gados nozīmīgi ietekmēs Eiropas pārtikas sagādes organizāciju, atkal un atkal atsaucās uz digitalizāciju, klimata pārmaiņām, demogrāfiskajiem procesiem, makropolitiskajām attiecībām un virkni citu procesu.[2] Šie aspekti neapšaubāmi ir svarīgi, tomēr šis raksts izvēlas nedaudz citu veidu, kā uzlūkot pārmaiņas – analizējot trīs pārtikas sistēmas raksturojošu pazīmju potenciālu mainīt, kā pārtikas sistēmas darbojas. Ja mēs gribētu izstrādāt vispārīgu novērtējumu par pārtikas sistēmu pārmaiņām, tad neapšaubāmi būtu nepieciešams aplūkot daudz plašāku aspektu klāstu. Tomēr šajā apskatā koncentrēsimies uz trim iepriekšminētajiem, pamatojot savu izvēli ar to, ka, pirmkārt, šie aspekti ir cieši saistīti ar patērētāju – patērētāja vērtībām, zināšanām un rocību, un, otrkārt, laika gaitā ir skaidri iezīmējusies šo aspektu nozīmība.
Cenas gadījumā Latvijā mājsaimniecības, salīdzinājumā ar Eiropas vidējo, vēsturiski pārtikas iegādei atvēl lielāku daļu savu ienākumu – saskaņā ar Eurostat datiem 2019. gadā ES27 šis rādītājs vidēji ir 13,0%, bet Latvijā – 18,2%.[3] Taisnības labad gan jānorāda, ka šis rādītājs Latvijā nozīmīgi atšķiras dažādās sabiedrības daļās, skaidri iezīmējot riska grupas, kuras ir spiestas krietni lielāku daļu savas rocības veltīt pārtikas iegādei.[4] Rezultātā Latvijas iedzīvotāji, izvēloties pārtiku, vēsturiski ir bijuši cenu jūtīgi. Veselības apsvērumu saikni ar pārtiku akcentē gan regulējums, gan arī pētījumi par Latvijas iedzīvotāju patēriņa paradumiem. Pētījumi iezīmē problēmas gan tajā, ko cilvēki ēd, gan arī tajā, kā cilvēki ietur maltītes, saistot to ar liekā svara un aptaukošanās izplatību[5], iespējamu mutes dobuma slimību izplatību[6] un hipertensiju[7]. Veselības aspekta nozīmi tikai papildus stiprina fakts, ka Latvijas iedzīvotājiem kopumā ir arī ļoti zems veselības pašvērtējums.[8] Visbeidzot, vide ir kategorija, kura ir īpaši nozīmīga politiski – Eiropas Zaļais kurss un stratēģija “No lauka līdz galdam” skaidri iezīmē atbalstu tādām pārtikas ražošanas praksēm, kas sabalansē vides, bioloģiskās daudzveidības un sabiedrības vajadzības.[9] Vienlaikus arī iedzīvotāju ikdienas pārtikas praksēs var novērot arvien lielāku vides apsvērumu ietekmi (piem., iepērkoties beziepakojuma veikalos, zaļais publiskais iepirkums u.c.). Pēdējais apgalvojums, kā to ilustrēs tālākais teksts, gan ir jāuzlūko gana kritiski.
Šie trīs aspekti ir arī atlasīti tādēļ, ka par tiem šī komentāra autoram ir ļoti plašs dažādu kvantitatīvu un kvalitatīvu datu klāsts, kas ļauj labāk skaidrot tieši šo trīs aspektu veicināto pārmaiņu potenciālu. Turpmāk rakstā aplūkotie dati nāk no zinātniskā institūta Baltic Studies Centre veiktā pētījuma “Sociālās inovācijas pārtikas apgādē: ceļi uz ilgtspējīgu pārtikas ražošanu un patēriņu” (SINFO). Šajā komentārā tiek izmantota tikai daļa no pētījumā iegūtajiem datiem un secinājumiem. Vairāk informācijas par pētījumu un tā rezultātiem var iegūst institūta mājaslapā.[10]
Trīs aspektu nozīme pārtikas izvēlē
Jau minētā SINFO pētījuma ietvaros Baltic Studies Centre pētnieki 2019. gada rudenī veica reprezentatīvu Latvijas iedzīvotāju aptauju, lūdzot respondentus atbildēt uz jautājumiem par viņu pārtikas patēriņa paradumiem. Starp citiem jautājumiem respondentiem tika lūgts novērtēt, cik nozīmīgi, iegādājoties pārtikas produktus, viņiem ir dažādi pārtikas kvalitāti un ražošanas procesu raksturojoši aspekti. Kopumā 31% respondentu norādīja, ka svarīgākais ir, lai “produktam ir zema cena”, 26,7% kā svarīgāko minēja, ka “produkts ir veselīgs” (otrā biežāk minētā atbilde), bet 17,9% respondentu atbildēja (trešā biežāk minētā atbilde), ka viņiem galvenais ir, lai “produkts ir ekoloģisks un videi draudzīgs”.[11] Divas biežāk minētās atbildes nepārsteidz – Latvijas patērētāju fokusēšanos uz cenu un veselīgumu ir akcentējuši arī agrāk veikti pētījumi.[12]
Ja uzlūko visas respondentu sniegtās atbildes kopā (respondentiem tika lūgts nosaukt trīs galvenos faktors, kurus viņi ņem vērā), tad atšķirības starp cenu un veselību izlīdzinās. Cenu starp trīs nozīmīgākajiem faktoriem min 71,3% respondentu, bet produkta veselīgumu – 70,7%. Vienlaikus, ekoloģiskumu un draudzīgumu videi starp trim sev svarīgākajiem apsvērumiem min tikai 40,6% respondentu, kas šo faktoru padara par kopumā ceturto nozīmīgāko (trešo vietu trīs atbilžu kopvērtējumā ieņem atbilde “produkts ir vietējas izcelsmes” – to nosauc 49,1%). Dati rāda, ka atsevišķās apakšgrupās izvēles kritēriju nozīmība var atšķirties. Šīs atšķirības gan galvenokārt skar cenu un veselīgumu. Vides faktoru nozīmība dažādās sabiedrības grupās svārstās minimāli. Pārfrāzējot šo pēdējo apgalvojumu, var teikt, ka lielāki ienākumi un augstāka izglītība pamatā nosaka skaidrāku fokusēšanos uz veselīgumu, bet, kas ir nedaudz pārsteidzoši, automātiski nenozīmē lielāku atbalstu ekoloģiskiem un videi draudzīgiem produktiem.
Pieņemot lēmumu mainīt savu uzturu, šo aspektu nozīme gan iezīmējas nedaudz citādi. Aptaujā respondentiem tika vaicāts, kas ir licis pēdējo 12 mēnešu laikā mainīt uzturā lietotos produktus. 27,6% respondentu, atbildot uz šo jautājumu, norādīja, ka savā uzturā ir pārstājuši lietot vai ieviesuši kādus jaunus produktus ar veselību saistītu apsvērumu dēļ. Vienlaikus tikai 6,9% ir mainījuši uzturā lietotos produktus finansiālu apsvērumu dēļ, un tikai 2,0% respondentu to ir darījuši dēļ rūpēm par vidi. Te gan ir jāņem vērā atruna, kas ir saistīta ar finansiāliem apsvērumiem – respondenti, visticamāk, norāda finansiālu apsvērumu nozīmi, kad viņi nav varējuši kaut ko nopirkt. Vienlaikus mirklī, kad patērētājs varēs finansiāli atļauties pirkt dārgākus produktus, visticamāk, ka personīgais pamatojums tiks saistīts ar vērtību, kuru viņš vai viņa produktā saskatīs – piemēram, veselības, labākas garšas vai vēl kādiem citiem apsvērumiem. Papildus ir arī jāņem vērā, ka finansiāli apsvērumi var nozīmēt ne tikai nespēju atļauties produktus, bet arī cilvēka apsvērumus par to, cik drīkst maksāt par vienu vai otru produktu. Attiecīgi mums var būt grūti novērtēt patērētāju pilno rocības nozīmi uz patērētāju izvēlēm. Cita atruna, kas jāpatur prātā ir, ka te aplūkotā aptauja ir veikta 2019. gada nogalē un dati ir apkopoti 2020. gada sākumā. Tas nozīmē, ka aptauja ir veikta tieši pirms Covid-19 pandēmijas un ārkārtas situācijas izsludināšanas. Pandēmija cilvēku ikdienā un konkrētāk – iedzīvotāju iepirkšanās iespējās, ienesa pamatīgus ierobežojumus. Vienlaikus, neskatoties uz šiem ierobežojumiem, galvenais secinājums, ko te izdarīt, paliek nemainīgs – nozīmīgākās patērētāju veicinātās pārmaiņas pārtikas sistēmā ir balstītas veselības apsvērumos. Šāds novērojums liek uzdot jautājumu – kā tas nākas, ka 40,6% respondentu apgalvo, ka starp trīs nozīmīgākajiem faktoriem, kas ietekmē viņu pārtikas produktu izvēli ir vides jautājumi, bet tikai 2% norāda, ka rūpes par vidi ir likušas pārskatīt patērētos produktus?
Ko nozīmē veselība un vide?
Milzīgās atšķirības starp attieksmi un reālo rīcību palīdz izskaidrot fokusa grupu diskusijas, kuras, papildus jau minētajai aptaujai, tika veiktas SINFO projekta ietvaros. Fokusa grupu diskusijas ļauj virzīties dziļāk respondentu paustajos viedokļos, ilustrējot interpretācijas, kuras respondenti ar vienu vai otru apgalvojumu saista.
Pirmkārt, ir jānorāda, ka, runājot par pārtiku, respondenti iezīmē ļoti plašu viedokļu un ideju spektru. Respondentiem vienkārši patīk runāt par pārtiku. Otrkārt, arī diskusijas ilustrē kontrastu starp viedokļiem un praksēm – respondenti ir kategoriski savos izteikumos, bet praksē mēdz būt daudz pielaidīgāki. Piemēram, daļa diskusiju dalībnieku sarunas gaitā vismaz reizi savus ēšanas paradumus raksturoja, izmantojot vārdus veģetārietis vai vegāns. Vienlaikus šie paši diskusijas dalībnieki sarunas gaitā arī norādīja, ka ir salīdzinoši elastīgi savos ēšanas paradumos. Interesantākā ilustrācija šai brīvajai pieejai ir respondents, kurš sevi raksturo kā veģetārieti ar skatu vegānismā, bet kurš ikdienā uz sevi neattiecina nekādus uztura ierobežojumus. Šis kontrasts starp izteiktajiem apgalvojumiem ir identisks tam, kas ir starp iedzīvotāju attieksmi un iesaisti, izvēloties produktus, kuri ir videi draudzīgi. Treškārt, kā tas tiks ilustrēts nākamajās rindkopās, respondenti, runājot par pārtiku, sliecas izmantot vienkāršāk saprotamas, skaidrojamas un emocionāli tuvākas kategorijas. Piem., respondenti biežāk runā par veselīgiem produktiem, nevis veselīgu uzturu vai par produktu vietējo izcelsmi, nevis draudzīgumu videi. Visticamāk, ka šis ir papildu iemesls, kas skaidro zemo respondentu vēlmi mainīt savas ikdienas prakses – patērētājiem ir grūti novērtēt, kas ir draudzīgs videi un ko tas nozīmē.
Atgriežoties pie trīs kategorijām, visvieglāk sarunu ir sākt ar komentāru par cenas nozīmību. Produktu cena noteikti ietekmē arī produktu izvēli. Vienlaikus nevaram runāt tikai par to, ko cilvēks var atļauties, – nereti, šķiet, iedzīvotāji varētu atļauties arī vairāk. Šeit biežāk ir jārunā par vēlmi maksāt par vienu vai otru produkta pazīmi/īpašību. Daļai no respondentiem pārtika nav to produktu sarakstā, par kuriem viņi ir gatavi maksāt vairāk. Šo apgalvojumu gan nevar attiecināt uz visiem respondentiem. Diskusijās var novērot, ka mirklī, kad funkcionālu pārtikas skatījumu (fokusēšanos uz produktu uzturvērtību) aizvieto idejas, kas saistītas ar veselību, dzīvesstilu un citām vērtībām, apgalvojumos par tēriņiem respondenti kļūst daudz pielaidīgāki. Piemēram, cilvēki, kuri saka, ka viņiem patīk gatavot, brīvāk runā par specifisku augstas kvalitātes produktu izvēli un šo produktu izmaksām. Viņi arī stāsta, ka ir gatavi mērot tālāku ceļu, lai specifiskos produktus iegūtu. Te ir arī jāpiemin, ka noteiktas cenu kategorijas produktu izvēlei ir arī cita sociāla dimensija – mājsaimniecībā cilvēki kopā izvēlas, par ko viņi maksās vairāk, un, lai arī pārtikas produktu izvēle vismaz respondentu stāstos nav bijis konfliktu iemesls, ir skaidrs, ka uzskatu atšķirības var būt par iemeslu spriedzei vai diskomfortam. Piemēram, vairāki respondenti min, ka labprāt izvēlētos augu izcelsmes pienu; bet, ja kāds mājsaimniecībā izvēlas parasto pienu, kurš ir arī lētāks, rodas saspīlējums.
Veselība neapšaubāmi šajās diskusijās ieņem centrālu lomu, un tā ir kā fons visiem pārējiem apsvērumiem – neatkarīgi no diskusijas tēmas, veselība ir arguments, kas tiek regulāri pieminēts. Par veselību cilvēki gan galvenokārt runā atsevišķu produktu kontekstā, uzsverot veselīgus un neveselīgus produktus. Ievērojami retāk respondenti runā par kopējiem principiem, kas raksturotu veselīgu uzturu. Attiecīgi mēs secinām, ka uz iedzīvotāju zināšanām par veselīgiem produktiem un veselīgu uzturu ir jālūkojas kā uz diviem dažādiem zināšanu laukiem. Neapšaubāmi, runājot par veselīgiem produktiem, respondenti domā, ka runā arī par veselīgu uzturu. Tomēr fokusēšanās uz produktiem liek domāt, ka kopumā respondentiem iztrūkst sistemātiskas zināšanas par veselīgumu.
Visu beidzot, respondenti runā arī par vides jautājumiem. Runājot par vidi un ilgtspēju respondenti diskutē par lokālu pārtiku, dzīvnieku labturību un ētiku ilustrējot, ka patērētājiem ir visai plašs tēmu loks, uz kuru atsaukties. Tomēr respondentiem ir grūti noformulēt savu skaidrojumu par jautājumiem, kas ir saistīti ar vidi un ilgtspēju. Papildus ir jānorāda, ka par respondentu piedāvāto viedokļu pamatotību var diskutēt, un neapšaubāmi ne visiem piedāvātajiem skatījumiem eksperti piekristu. Tomēr fokusa grupu diskusijas ļauj mums secināt, ka respondentiem ir vēlme diskutēt par vides jautājumiem, bet vienlaikus pietrūkst zināšanu, lai to darītu. Šī iemesla dēļ respondenti sarunās tiecas atgriezties pie jautājumiem, kurus ir vieglāk atbildēt un kurus viņi labāk saprot, piem., par produktu izcelsmi, dzīvnieku labturību, godīgu samaksu, utt. Attiecīgi, ja tiek meklēts iemesls, kādēļ vides jautājumi neveicina prakšu maiņu, tad viena atbilde varētu būt, ka iedzīvotājiem pietrūkst zināšanu par šiem jautājumiem.
Te gan ir jānorāda, ka diskusijas arī izgaismo to, kā respondenti ar vidi saistītus jautājumus integrē diskusijā par veselīgiem produktiem. Piemēram, bioloģiski produkti tiek skaidroti nevis caur ražošanas ietekmi uz apkārtējo vidi, bet gan to veselīgumu. Tas sasaucas arī ar iedzīvotāju aptaujā vēroto, ka visbiežāk iedzīvotāji pauž satraukumu par pārtikas ietekmi uz cilvēku veselību un salīdzinoši mazākā mērā par jautājumiem, kas saistīti ar pārtikas atkritumiem un ar dažādiem ar pārtikas ražošanu saistītajiem lauksaimnieciskās darbības aspektiem. Tāpat ir jānorāda, ka respondenti, šķietami, arī pieņem, ka fokusēšanās uz vietējiem produktiem automātiski nozīmē izvēlēties gan veselīgākus, gan arī videi draudzīgākus produktus.
Kāpēc mums ir šādas interpretācijas?
Iemesli, kādēļ Latvijas iedzīvotāji šādi interpretē pārtikas sistēmas un ar pārtiku saistītos jautājumus, protams, ir kompleksi, un viena raksta ietvaros visu, kas notiek cilvēku galvās, nebūtu iespējams atklāt. Tomēr daļēju skaidrojumu tam iespējams sniegt, aplūkot idejas, kuras par pārtiku cirkulē mediju telpā. Lai to izdarītu, 2019. gadā Baltic Studies Centre pētnieki veica sistemātisku mediju analīzi, analizējot pēdējo piecu gadu laikā (2014.-2018.) publicētos drukāto un digitālo mediju rakstus.[13]
Pirmā lieta, ko šeit ir nepieciešams pieminēt– runājot par uztura paradumiem arī mediji izvēlas tos aplūkot šauri. No vienas puses, šo šauro skatījumu ilustrē tēmas, kuras galvenokārt žurnālos dominē. Analizējot mediju saturu, var secināt, ka tajā nospiedoši dominē fokuss uz veselību – jaunām diētām, superproduktiem, ekspertu ieteikumiem par optimāliem ēšanas paradumiem u.tml. Mediji faktiski konsultē patērētāju, ierosinot, kā labāk pārvaldīt maltītes, lai cīnītos ar lieko svaru, alerģijām un vienkārši labāk justos. Ieteikumi aptver plašu aspektu spektru – gatavot mājās, ēst vietējos produktus, sekot līdzi produktu sastāvam, patērēt lielāku produktu dažādību un arī, protams, atteikties no neveselīgajiem produktiem.
No otras puses, fokusa šaurība iezīmējas caur mediju uzrunāto mērķa grupu. Mediji galvenokārt fokusējas uz sievietēm kā uz savu primāro mērķauditoriju. Par to liecina gan materiāliem pievienotie titulattēli, gan to izvietojums konkrētās tematiskās sadaļās, atsevišķos gadījumos arī rakstos uzrunātā lasītāja dzimte. Vīrieši kā specifiski uzrunāta mērķauditorija tajos neparādās. Šāds novērojums iet roku rokā ar Latvijas iedzīvotāju veselību novērtējošo pētījumu secinājumiem, ka sievietes vairāk maina savus ēšanas paradumus, tajos ieviešot pozitīvas pārmaiņas.[14]
Ar vidi vai ar pārtikas izmaksām saistīti jautājumi mediju diskusijās ienāk stipri ierobežoti. Proti, mediji var runāt, piemēram, par bioloģiskiem produktiem. Tomēr to vērtība tiks attēlota, galvenokārt izmantojot ar veselību saistītus argumentus, savukārt ar vidi saistīti apsvērumi vairumā gadījumu netiks pieminēti. Vienlaikus atsevišķi mediji ir vērsuši savu uzmanību uz saikni starp pārtiku un vidi, kas liek domāt, ka sabiedrībā eksistē atsevišķi sociāli burbuļi, kuri pievērš uzmanību arī vides aspektiem. Šī diskusija gan nav ienākusi vispārējā mediju telpā.
Atsevišķi īsi ir jāizceļ vēl kāds secinājums, kuru var novērot, analizējot medijus – ar pārtiku saistīti jautājumi pēc būtības tiek attēloti kā individuāla atbildība. Attiecīgi neveselīga ēšana un ar to saistīti veselības izaicinājumi galvenokārt tiek uzlūkoti kā indivīda paša atbildība. Šāds novērojums ir svarīgs, jo tas pasaka, ka savu ar pārtiku saistīto izaicinājumu risināšana ir paša patērētāja rokās. No vienas puses, šāds attēlojums pilnībā ignorē pārtikas aprites sistēmisko dabu, kas nozīmē, ka vienam cilvēkam var nebūt iespēju mainīt savus paradumus. No otras puses, tādi jautājumi kā vide ir nevis individuāls, bet kolektīvs izaicinājums, kas prasa kolektīvu piepūli.
Kas no tā?
Šajā rakstā ilustrētie pētījumi skaidri iezīmē, ka, domājot par pārmaiņām pārtikas sistēmā, vislielākais potenciāls ir ar veselību saistītiem apsvērumiem. Te gan arī uzreiz ir jānorāda, ka veselīgumu respondenti interpretē salīdzinoši brīvi, un attiecīgi – lai gan šis aspekts ir ar potenciālu mainīt sistēmu, reālās ar to saistītās pārmaiņas ir gana neprognozējamas. Dati arī ilustrē, ka sabiedrībā ir aktuāli arī ar vidi saistītie pārtikas jautājumi. Te arī var norādīt, ka ar vidi saistītā diskusija potenciāli aptver ne tikai ar ražošanas un patēriņa ietekmi uz vidi saistītos jautājumus, bet arī jautājumus par pārtikas izcelsmi un ētiskumu. Šie vides apsvērumi gan paši par sevi tīrā veidā pagaidām minimāli ietekmē patērētāju izvēles. Tā drīzāk ienāk izvēļu lokā caur veselības dimensiju – draudzīgais videi tiek uzskatīts arī par veselībai labāku lietu.
Šāds novērojums liek domāt par diviem secinājumiem. Pirmais – vides jautājumus šobrīd vieglāk virzīt sabiedrībā, izmantojot veselības argumentus. Jānorāda gan arī, ka tas neizslēdz to, ka diskusija par vidi ir jāpadara jēgpilnāka un jāvirza uz rīcību. Otrais – šobrīd patērētāju izvēles vairāk motivē personīgi, nevis plašāki sociāli mērķi. Šis te otrais secinājums nobeigumā ir pelnījis nedaudz plašāku izklāstu.
Secinājumi no mediju analīzes ļauj runāt par individualizāciju – atbildība par ar uzturu saistītām fiziskās un emocionālās veselības problēmām ir cilvēka un nevis sabiedrības vai sistēmas pārziņā. Līdzīgi secinājumi var tikt izdarīti, aplūkojot Latvijas iedzīvotāju aptauju. Jautājot, kam būtu jāuzņemas atbildība, lai iedzīvotāji lietotu veselīgu uzturu un videi draudzīgu pārtiku, iedzīvotāju biežāk minētā atbilde, ko norādījuši 47,6% respondentu, ir, ka atbildība par to būtu jāuzņemas patērētājiem. Šai atbildei gan tuvu seko arī otrā biežākā atbilde – 45,4% norāda, ka atbildība ir jāuzņemas uzņēmējiem. Abos gadījumos beigās pārmaiņas noteiks patērētāja uzvedība.
Tas neapšaubāmi ir vērtīgi, ka individuālā atbildība par pārtikas sistēmām netiek aizmirsta. Tomēr, reducējot izaicinājumu risināšanu tikai uz individuālo atbildību, tiek pazaudēta pārtikas aprites sistēmiskā un sociālā daba. Virkni ar ilgtspēju, veselīgumu, cenu vai ar godīgumu pārtikas ķēdēs saistītu problēmu var būt grūti vai pat neiespējami mainīt, ja uz sistēmu lūkojas tikai no individuālo izaicinājumu un ieguvumu perspektīvas. Un tas ir vēl jo grūtāk, ja paturam prātā, ka patērētāji vēl joprojām ir ļoti atkarīgi no pārtikas produktu cenas. Visbeidzot arī jānorāda, ka patērētāja ikdienā, ja vien viņu neraksturo padziļināta interese par pārtikas jautājumiem, izgaismojas tikai šaura pārtikas sistēmu daļa, kas rada grūtības runāt par pārtikas sistēmu praksēm, kas ir ārpus patērētāju ikdienas (un visticamāk arī skaidro šauro patērētāju skatījumu gan uz veselību, gan arī uz vidi). Šis raksts jau ir parādījis, ka mediji te nepalīdz un arī pieņem salīdzinoši šauru skatījumu uz pārtiku, kurā galvenokārt uzmanības centrā ir indivīds un viņa veselība. Attiecīgi, lai mainītu pārtikas sistēmu, šķiet svarīgi atrast veidus, kā parādīt pārtikas izvēles kā veidu, kā tiek risināti kolektīvi, ne tikai individuāli izaicinājumi.
Rakstā izmantoti rezultāti no Baltic Studies Centre īstenotā Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas projekta “Sociālās inovācijas pārtikas apgādē: ceļi uz ilgtspējīgu pārtikas ražošanu un patēriņu” (SINFO) (nr. lzp-2018/1-0344).
[1] Achterbosch, T. J., Escudero, A. G., Dengerink, J. D., van Berkum, S. (2019). Synthesis of existing food systems studies and research projects in Europe. https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/84096f43-9d3c-11e9-9d01-01aa75ed71a1
[2] De Froidmont-Goertz, I. et al. (2020). Food 2030 pathways for action. Research and innovation policy as a driver for sustainable, healthy and inclusive food systems. https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/86e31158-2563-11eb-9d7e-01aa75ed71a1; Grivins, M., Halloran, A., Kale, M. (2020). 8 mega-trends in Nordic-Baltic food systems. http://norden.diva-portal.org/smash/get/diva2:1506755/FULLTEXT01.pdf
[3] Eurostat. Final consumption expenditure of households, by consumption purpose. Online data code: TEC00134.
[4] Centrālā Statistikas pārvalde. Mājsaimniecības izdevumi un patēriņš. https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/majsaimniecibu-izdevumi
[5] Grīnberga, D., Velika, B., Pudule, I., Gavare, I., Villeruša, A. (2019), op cit.Pudule, I., Velika, B., Grīnberga, D., Gavare, I., Gobiņa, I., Villeruša, A., Kļaviņa-Makrecka, S., Bezborodovs, Ņ. (2020). Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījums. 2017./2018. mācību gada aptaujas rezultāti un tendences. Slimību profilakses un kontroles centrs. https://www.spkc.gov.lv/sites/spkc/files/data_content/latvijas-skolenu-veselibas-paradumu-petijums-05.10.2020_1.pdf
[6] Senakola, E., Maldupa, I., Uribe, S., Ņizamovs, M. (2016). Mutes veselības pētījums skolēniem Latvijā. Slimību profilakses un kontroles centrs, 2016. https://www.spkc.gov.lv/lv/veselibu-ietekmejoso-paradumu-petijumi/petijuma_zinojums_mutes_veseliba.pdf
[7] Grīnberga, D., Velika, B., Pudule, I., Gavare, I., Villeruša, A. (2019). Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījums, 2018. Slimību profilakses un kontroles centrs. https://www.spkc.gov.lv/lv/veselibu-ietekmejoso-paradumu-petijumi/latvijas-iedzivotaju-veselibu-ietekmejoso-paradumu-petijums-2018-i-un-ii-dala.pdf/latvijas-iedzivotaju-veselibu-ietekmejoso-paradumu-petijums-2018-i-un-ii-dala.pdf
[8] Eurostat. Self-perceived health by sex, age and labour status. [hlth_silc_01]
[9] Eiropas Komisija (2020). Komisijas paziņojums Eiropas parlamentam, padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai. Stratēģija “No lauka līdz galdam”. Taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas vārdā. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52020DC0381&from=LV
[10] http://www.bscresearch.lv/lv/projekti/sinfo
[11] Papildu informāciju par minētā kvantitatīvā pētījuma rezultātiem var iegūt te: Ādamsone-Fiskoviča, A., Grīviņš, M., Ķīlis, E., Tisenkopfs, T., Ozola, L., Orste, L., Krūmiņa, A., Šūmane, S. (2020). Latvijas iedzīvotāju ēšanas paradumi un attieksme pret dažādiem ar uzturu saistītiem jautājumiem. Ziņojums par iedzīvotāju aptaujas rezultātiem. Rīga: Baltic Studies Centre. http://www.bscresearch.lv/uploads/files/SINFO_aptauja_pārskats_07052020.pdf
[12] Skat. Eurobarometer (2019). Special Eurobarometer. Wave EB91.3. Food safety in the EU. https://europa.eu/eurobarometer/screen/home
[13] Orste, L., Krumina, A., Kilis, E., Adamsone-Fiskovica, A., Grivins, M. (2021). Individual responsibilities, collective issues: the framing of dietary practices in Latvian media. Appetite 164: 105219. https://doi.org/10.1016/j.appet.2021.105219
[14] Grīnberga, D., Velika, B., Pudule, I., Gavare, I., Villeruša, A. (2019). Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījums, 2018. Slimību profilakses un kontroles centrs. https://www.spkc.gov.lv/lv/veselibu-ietekmejoso-paradumu-petijumi/latvijas-iedzivotaju-veselibu-ietekmejoso-paradumu-petijums-2018-i-un-ii-dala.pdf/latvijas-iedzivotaju-veselibu-ietekmejoso-paradumu-petijums-2018-i-un-ii-dala.pdf
Pagaidām nav neviena komentāra