Atgriešanās

Unikāls ap 1909. gadu tapis fotouzņēmums, kurā redzamas visas trīs māsas Milleres. Pirmajā rindā no kreisās (sēž) Ella Millere un Silvija Lūkina; otrajā — nezināma sieviete ar Haraldu Lūkinu klēpī, Antonija Lūkina (dzim. Millere, rakstnieces pseidonīms Ivande Kaija), Fēlikss Lūkins ar Ivaru Lūkinu klēpī, nezināms vīrietis; trešajā rindā (stāv) Paulīne Millere. Foto no Marijas Ņesterovas privātā arhīva
Gundega Grīnuma, Domuzīme

Ivande Kaija un viņas māsa Sesku dzimtas zīmē

Ivande Kaija (13.10.1876.—2.01.1942.) — rakstniece un publiciste ar spilgtu, taču ciniski nežēlīgu likteni — ilgus gadus bija tāds kā «tumšais zirdziņš» mūsu rakstniecības un sabiedriskās domas vēsturē. Pēcatmodas laikā, kad ulmanistes Kaijas atstātā mantojuma atkarošanu pagātnei vairs nekavēja ideoloģiski šķēršļi, «glavļita» melnajā sarakstā savulaik iekļautie šīs rakstnieces — sievietes pašapziņas celējas, patriarhālās sabiedrības dubultmorāles kritiķes un kaismīgas Latvijas patriotes — darbi tika reabilitēti. Slavenākais no tiem — skandalozas slavas apvītais Iedzimtais grēks(1913), kurā pirmoreiz mūsu rakstniecības vēsturē tik asi tika izvirzīta prasība pēc sievietes tiesībām būt noteicējai gan par savu dvēseli, gan miesu (turklāt ar kopsaucēju «tīram viss tīrs»!) — galvenokārt māksliniecisku nepilnību dēļ lasītāju intereses fokusā tomēr neizvirzījās.

Kopš 90. gadu sākuma Ivandes Kaijas vārds šad tad pavīdēja arī literatūrpētnieciskajā un populārzinātniskajā apritē. Reizi pa reizei presē parādījās kāds viņai veltīts raksts, neliela apcere vai jaunatklātu avotu kopa; jubilejas reizēs rakstnieces piemiņai tika rīkotas zinātniskas konferences, publiski priekšlasījumi un izstādes gan Rīgā, gan provincē. Taču šīs aktivitātes bija adresētas mērķauditorijai ar labām priekšzināšanām un «cilvēkus no malas» piesaistīja nelielā skaitā. Lielākajai daļai 21. gadsimta latviešu Ivande Kaija, rakstniecībā sevi nepilnīgi īstenojusi cietēja ar neārstējamas slimības aizlauztu mūžu, vēl aizvien bija tikai no padomjlaikiem pārmantotu neskaidru baumu un puspatiesību plīvurā tīta leģenda. Mīkla. Noslēpums.

Covid-19 pandēmijas perioda lasošais latvietis var justies privileģēts. Piespiedu mājsēdei nolemtam, viņam nu ir pieejamas reizē divas beletrizētas Ivandes Kaijas dzīvesstāsta versijas — Jāņa Ūdra romāns Sievietes dzelme un dāsni godalgotā Ingas Gailes Rakstītāja (abi 2020). Darbi, kuri nākuši klajā (vai tiešām nejaušas apstākļu sakritības dēļ?) ar niecīgu laika atstarpi. Pēc pamatievirzes abi romāni ir stipri atšķirīgi, taču galvenais, ka, vienam ar otru netieši sacenšoties, «vidējā latvieša» interesi par Ivandi Kaiju tiem izdevies uzkarsēt visnotaļ pamatīgi. Rakstītāja radikāli feministiski orientētajā sieviešu auditorijas daļā, kā liekas, iekarojusi pat kulta grāmatas statusu.

Taču lasītāji ir dažādi. To vairākums, abu romānu «ievelkošos» tekstus patērējot, droši vien nelauza galvu, cik sekmīgi šo opusu autoriem izdevies tikt galā ar mākslas un dokumentārisma apvienošanu. Ar problēmu, ap kuru tik daudz nopūlējušies tādi biogrāfiskās prozas meistari kā pasaulslavenais francūzis, smalkais psihologs Andrē Moruā un mūsu pašu Jānis Kalniņš, cenzūras neganti apgraizītā, tomēr stagnācijas gadu sabiedrisko domu uzjundošā un attīrošā romāna Rainis (1977) autors. «Dokumentārisms,» Kalniņš savā tā laika dienasgrāmatā raksta, «jau nav nekas cits kā vien stila paņēmiens, jo katra dokumentaritāte var būt tikpat melīga kā izdoma. Dokumentaritāte ir tikai māksliniecisks triks, lai apviltu lasītājus, kas taču tik ļoti grib, lai — jo īpaši biogrāfiskajos romānos — būtu ar dokumentiem apliecināta dzīves īstenība.»

«Lasītāju apvīlējs» Jānis Kalniņš īstenībā gan bija nopietns un atbildīgs pētnieks, kura biogrāfiskajiem romāniem piemita augsta vēsturiskā patiesīguma raudze un respektējama godbijības pakāpe attieksmē pret savu izpētes objektu — pagātnes rakstnieku. Vai šiem kritērijiem atbilst arī Jāņa Ūdra Sievietes dzelme un Ingas Gailes Rakstītāja? Mūsu lasošās sabiedrības «urķīgākā» un prasīgākā daļa, kurai rūp šis jautājums, par to īsti varēs spriest, kad apgāds Dienas Grāmataprojektā Es esmuRakstītājai pievienos ar izvērstu zinātnisku aparātu nodrošinātu Ivandes Kaijas dienasgrāmatas (12.1911.—4.1921.) izdevumu. Tam tiks pievienota arī detalizēta rakstnieces dzīves un darba hronika.

Šobrīd, kamēr šī unikālā kultūrvēsturiskā avota manuskripts vēl tikai top, gribu pastāstīt par kādu pētniecisku piedzīvojumu tā sagatavošanas pašreizējā etapā. Par notikumu, kas man lika atskārst, cik maz mēs patiesībā joprojām zinām par Ivandi Kaiju un viņas neikdienišķās, plaši sazarotās un pa pasauli tālu izkliedētās dzimtas likteņiem.

Vispirms aicinu lasītāju «ieslēgt» savu vēsturisko iztēli, lai domās īslaicīgi pārceltos uz Rīgas pilsonisko vidi gadus simtdesmit senā pagātnē.

Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko

Ir agrs 1912. gada 1. janvāra rīts. Svētdiena. Klusais, piesnigušais Mežaparks grimst pussnaudā, un rosība vēl nav sākusies arī daktera Lūkina ģimenes mājoklī Hamburgas ielā 11. Taču kādā no istabām uz galda deg svece un pār atvērtu dienasgrāmatu nolīkusi sieviete, domas pavedienam pinoties un mezglojoties, mēģina norakstīt no sevis sāpes par kāda cita — viņai tuva un dārga cilvēka — sāpēm: «Nabaga, nabaga Ella, mīļā māsiņa — prātu var zaudēt tādās bēdās… Žēlīgais Dievs — kādi svētki, kāds jauns gads nabaga Ellai! Viņi varbūt taču taisījās dedzināt eglīti Ziemsvētku vakarā — pirmo gadu — pirmam bērniņam! un kas iznāca — kā pērkons klusā laimē iesita… Tik nu viņai laime sāka smaidīt it kā dzīvē — un tā tāda šausmīga nelaime atkal. Sirds tā sāp, tā sāp. Kā viņa apmierināsies viena pati svešā malā… Ar spārniem laistos turp — ja varētu…»

Lasītājs jau būs nojautis, ka šo nervozi saraustīto, intensīvā līdzpārdzīvojamā vibrējošo rindu autore ir nākamā rakstniece Ivande Kaija, tolaik gan vēl «tikai» rīdzinieku iecienītā acu daktera Fēliksa Lūkina kundze Antonija (dzimusi Millere). Ietiepīgi apņēmīga būtne ar krasi izteiktu dzimumpiederības un dzimumsolidaritātes izjūtu, dumpiniecisku garu un nepārvaramu tieksmi izpausties rakstniecībā.

Ap 1911./1912. gada miju fiksētie ieraksti Antonijas Lūkinas dienasgrāmatā ļauj noprast, ka viņa ar savu tālā prombūtnē esošo māsu Ellu, kura tikko zaudējusi savu pirmdzimto, Lūkinu pāra neklātienes krustdēliņu Leo, nav tikusies jau vairākus gadus. Taču mirušā puisēna fotogrāfiju Antonija vēl aizvien tur uz sava rakstāmgalda un Ellas traģēdijai dzīvo līdzi tā, it kā pašai būtu izrauts gabals no sirds. Un, nespēdama palīdzēt citādi, māsai ik dienu raksta mierinošas, morāli spēcinošas un uzmundrinošas vēstules.

Šī pārdzīvojuma tiešā iespaidā Antonija sacer arī divas līdzjūtības pārplūdinātas nodaļas Madonnas sāpju pirkstiun Ziemassvētku balva, kuras vēlāk iestrādā sava pirmā, tobrīd topošā romāna Gaidas mīlestība (vēlāk tas pārdēvēts par Iedzimto grēku) manuskriptā. Un vēl. Krustdēliņa nāves izraisītais emocionālais satricinājums, kā signalizē dienasgrāmata, Antonijā jo spēcīgi liek uzvilnīt atskārsmei, cik ļoti viņa mīl savas jaunākās māsas Ellu un Paulīni un cik viņai svarīgi, lai tās zina — Tonija, vecākā un stiprākā, aizvien ir nomodā par viņām kā māte.

Rakstot komentārus pirmajai līdz mūsu dienām nonākušajai Ivandes Kaijas dienasgrāmatas daļai (astoņas šī vērtīgā avota burtnīcas nav atrastas), konstatēju, ka tieši Ellas pieminējumi tās tekstos — sākumā izkāpināti līdzjūtīgi, vēlāk piezemētāki, lietišķāki — ir starp tiem, kuri pētniekam atkal un atkal uzdod šķietami neatbildamus jautājumus. (Starp citu, Antonija māsu ne reizi nav nosaukusi uzvārdā, kas dokumentos fiksēts vīriešu dzimtes formā Seskis. Atbilstoši sieviešu uzvārdu rakstības mūsdienu normatīviem Ellu turpmāk dēvēšu uzvārdā Seska, lokot to kā ceturtās deklinācijas lietvārdu.)

Kādi 1882. gadā dzimušās un 1894. gadā Torņakalna baznīcas Lutera draudzē iesvētītās Antonijas Lūkinas māsas, tolaik vēl Ellas Milleres, biogrāfijas fakti jau bija zināmi droši? Tas, ka pēc apprecēšanās ar ķīmiķi Dāvi (Dāvidu) Seski viņa pārcēlusies uz dzīvi Austrumsibīrijā. Taču — kad un kurp? Izziņu krājums Album Academicum Polytechnikums zu Riga 1862—1912 vēstīja, ka no 1908. gada institūta absolvents «Seskis David aus Livland» kalpojis par ierēdni Valsts akcīzes pārvaldē Austrumsibīrijas ekonomiskās dzīves centrā Irkutskā. Tas vedināja uz domām, ka Sesku pāra dzīvesvieta vismaz kādu laiku bijusi šī Tālo Austrumu lielpilsēta. Taču ieraksts Hamburgas ielas vienpadsmitā nama mājas grāmatā — liecība par Ellas Seskas neilgo uzturēšanos Rīgā, Lūkinu pajumtē, 1912. gada septembrī — norādīja, ka viņas dzīvesvieta ir Čita Aizbaikāla apgabalā, tātad vairāk nekā tūkstoš kilometru atstatu no Irkutskas.

Cik ilgi Sesku pāris tur uzturējies? Vai Ellai un Dāvim bijis vēl kāds pēcnācējs, izņemot mirušo Leo? Vai viņi uzturējuši regulārus kontaktus ar saviem tuviniekiem dzimtenē? Kad un cik bieži tos apciemojuši? Kā ģimene pārcietusi Pirmā pasaules kara gadus? Kādēļ nav atgriezusies tēvzemē pēc neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanas? Jautājums jautājuma galā, un visi bez atbildes. Droši nevarēja paļauties arī uz laikrakstā Ziemeļlatvija 1992. gada novembra sākumā publicēto informāciju, ka Dāvis Seskis, domājams, Latvijas Republikas diplomāta Jāņa Seska (1877—1943) brālis, gājis bojā Staļina tīrīšanās.

Vietējās dokumentu krātuvēs vajadzīgo datu šo jautājumu izgaismošanai trūka, bet orientēties uz Krievijas arhīviem, pat tad, ja tie būtu brīvi pieejami, nozīmētu meklēt adatu siena kaudzē. Vēl līdz apokaliptisku izjūtu apzīmogotajam pērnā gada veļu laikam man šķita, ka Sesku ģimenes pēdas ir bezcerīgi pagaisušas kaut kur Tālo Austrumu neaptveramajos plašumos. Bet tad, pateicoties manas brīvprātīgās asistentes, dzimušās arhīvu pētnieces Daces Alsbergas neatlaidībai, uzzināju, ka pasaulē ir Marija. Marija Ņesterova. Ņesterovas kundze. Ivandes Kaijas māsas Ellas Seskas mazmeita.

Eureka!

Viņas eksistenci atklājām internetā ar kaimiņvalstī populārās kustības Бессмертный полк oficiālās mājaslapasstarpniecību. It kā pieskaņojoties Dienas Grāmatas projekta Es esmu… darba grafikam (Ivandes Kaijas dienasgrāmatai pie labas veiksmes vajadzētu nākt klajā nākamā gada otrajā pusē), persona vārdā Marija Ņesterova (Мария Нестерова) šajā vietnē nesen bija ievietojusi ziņas par diviem savas dzimtas pārstāvjiem — Otrā pasaules kara dalībniekiem. Viens no tiem ir viņas tēvs, 872. strēlnieku pulka apakšpulkvedis Fjodors Ivanovičs Ņesterovs (1898—1963), kura uzvārds mums neko neizteica. Taču sarosīties lika informācija par Marijas Ņesterovas mātesbrāli, kara beigu posmā Rīgas pievārtē (!) kritušo gvardes jaunāko leitnantu Igoru Davidoviču Seski (1913—1945). Nopratām, ka tas, visnotaļ iespējams, ir «mūsu» Seskis, jo varbūtība, ka padomju pusē Otrā pasaules kara laikā ar identisku vārdu un tēvavārdu būtu dienējuši vairāki apmēram viena gadagājuma latvieši, likās niecīga. Izmantojām Nemirstīgā pulka mājaslapā norādīto ziņu sniedzējas e-pasta adresi un pēc sarakstīšanās ar viņu sapratām — patiešām trāpīts!

Sākumā mūs nedaudz samulsināja Marijas Ņesterovas dzīvesvietas ģeogrāfiskās koordinātas. Bijām uzturējušas spēkā vārgu cerību, ka kāds no Ellas Seskas pēctečiem reiz varbūt tomēr atradīsies kaut kur Aizbaikāla reģionā. Bet Marija Ņesterova kopš dzimšanas dzīvo pretējā Krievijas nostūrī — Novočerkaskas pilsētā valsts dienvidaustrumos. Taču mūsu lielākie pārsteigumi vēl bija priekšā. Apvaicājoties, vai Ņesterovas kundzei ir kas zināms par viņas latviešu vecvecākiem, atklājām, ka inteliģentā sieviete teicami pārvalda abu biogrāfijas. Vēl vairāk, izrādījās, ka viņa ar apbrīnojamu pietāti un rūpību glabā mantojumā no vecāsmātes Ellas saņemto apjomīgo dzimtas arhīvu. Tas, kā vēlāk uzzinājām, pirms gadiem deviņdesmit kilometru tūkstošus pāri «varen plašajai» ceļā uz Novočerkasku bija mērojis Marijas vectēva Dāvja jeb, kā viņa to dēvē, Dāvida nelokāmās apņēmības dēļ. Viņš šos dokumentus un savas bibliotēkas grāmatas (ne vienu vien latviešu izdevumu, to vidū arī Ivandes Kaijas kopotus rakstus) uzskatījis par dārgāko mantu, kas pieder viņam un viņa ģimenei, un stingri iestājies par to, ka tā nedrīkst aiziet pazušanā.

Kas latviešiem ir Ivande Kaija un kāda nozīme viņas dienasgrāmatas publicēšanai, mums Marijas kundzei nebija jāpaskaidro. Un arī uz sadarbību ar mums skubināt viņu nevajadzēja. Tā vien likās, ka šī atsaucīgā sieviete jau sen gaidījusi brīdi, kad tās priekšteču dzimtenē kāds beidzot sāks nopietni interesēties par viņas dzimtu.

Pagājušā gada nogalē uz Latviju sāka plūst šķietami neizsmeļama skenējumu straume — vēstules, fotogrāfijas, oficiāli dokumenti, personīgas relikvijas, piemēram, Sesku pārim piederošajā Bībelē fiksētais ģimenes svarīgāko notikumu reģistrs un Ellas Seskas rokdarbu, pat Tonijas Milleres, t. i., Ivandes Kaijas monogrammas zīmējuma (māsa to pārnesusi uz veļas un dvieļiem un pēc tam izšuvusi spodrdūriena tehnikā) fotoattēli. Un vēl. Un vēl. Latviski Marijas kundze saprot pavisam nedaudz, taču viņas vecmāmiņai sūtītajās abu māsu — Antonijas un Paulīnes — korespondencē, vecvecāku savstarpējā sarakstē, fotogrāfiju anotējumos un citos «latviešu» tekstos orientējas apbrīnojami labi.

Pateicoties Marijas Ņesterovas pretimnākšanai, Sesku ģimenes vēsture, kurai cauri vijas reljefi izteikta trīs māsu — Antonijas, Ellas un Paulas — attiecību līnija, mūsu acu priekšā izklājās kā uz delnas. Sapratām, ka esam uzgājušas zelta vērtu vēsturisku materiālu āderi ar tik iespaidīgu informatīvo potenciālu, kurš tālu pārsniedz mūsu projekta vajadzības.

No Marijas Ņesterovas, starp citu, uzzinājām, ka viņas vecmāmuļa Ella, kura nodzīvojusi līdz 94 gadu vecumam, mazajai Marijai bieži esot stāstījusi par dzimto Latviju un «Arkādijas ligzdu», kurā viņa uzaugusi, t. i., dzīvi vecāku Miķeļa un Matildes Melderu-Milleru mājās Torņakalnā. Un allaž uzsvērusi, cik liela autoritāte viņām ar Paulu kopš agras bērnības esot bijusi abu vecākā, dzīvesdrošā un pašpietiekamā māsa Tonija. Līdz šim autentisku liecību par agrīno posmu māsu trijotnes dzīvesstāstos trūka. Nu, kad mums ir pieejami Marijas Ņesterovas sūtījumi, vidi un gaisotni, kādā veidojās Tonijas, Ellas un Paulīnes patību aizmetņi, kā arī māsu savstarpējo attiecību modelis, varam iztēloties samērā reāli.

Trīs jaunas māsas no Arkādijas

Iepriekš pabijis gan lauku krodzinieka, gan slīperu cirtēja, gan strādnieka ādā, torņakalnietis Miķelis Melderis-Millers (1849—1902) kopš aizpērnā gadsimta 80. gadu nogales saimniekoja Altonavas (mūsdienās Ojāra Vācieša) un Zeļļu (vēlāk Hermaņa) ielas stūra restorānā Wilhelmshöhe, tautā dēvētā par Viļumseju. Rīgā ar sievu Matildi (1855—1942) un pirmdzimto Antoniju mazizglītotais, toties uzņēmīgais un izveicīgais puisis bija ienācis no Mazjumpravas pagasta un pie pārticības ticis, smagi strādājot. Par vāciešiem turēdamies, vecāki savas trīs atvases Antoniju Sofiju, Ellu Karlīni un Paulīni nokristīja nevis Miķeļa dzimtai savulaik muižnieka dotajā Meldera uzvārdā, bet gan par Millerēm, un darīja visu, lai meitas izaugtu par smalkām jaunkundzēm.

Pirmām kārtām tika gādāts, lai stingri audzinātā trijotne — nākamās ģimenes mātes — savlaicīgi apgūtu dažādas praktiskas gudrības un iemaņas. Taču, cenšoties dzīvot līdzi laika garam, Miķelis un Matilde viņām nodrošināja arī gluži labu pamatizglītību (vistālāk tika izskolota Tonija) un sievietei piedienīgā, t. i., mājas kārtībā ļāva izpausties arī mākslinieciski. Melderu-Milleru namā bieži tika muzicēts (klavierspēlei ar vislielāko atdevi pievērsās Ella), zīmēts, gleznots, tur tapa literāri vingrinājumi, darināti smalki rokdarbi un, sekojot modes aktualitātēm, šūdināti un adīti tērpi pašu jaunkundžu rokām.

Spilgtākā parādība «Meldermeitiņu» trijotnē bija Tonija. Daba viņu bija apveltījusi jo dāsni: ar skaistumu un iznesību, ar gaišu, rosīgu prātu, ar teicamām novērošanas spējām un daudzpusīgām mākslinieciskām dotībām. To visu vainagoja versmīgs, grūti iegrožojams temperaments — Melderu-Milleru pirmdzimtās spožums un reizē arī posts. Ar skarlatīnas pārslimošanas rezultātā iegūto dzirdes pasliktināšanos Tonija bija iemanījusies sadzīvot samērā sekmīgi. Taču ārkārtīgi smaga izvērtās viņas pubertātes perioda metafiziskā krīze. Līdz ar abu mazo māsiņu nākšanu pasaulē viņai, vēl pilngadību nesasniegušai, bija nācies pieredzēt arī mātes morālās un fiziskās ciešanas, zaudējot četrus jaundzimušus pēcnācējus. Pārjūtīgajai pusaudzei bija grūti saglabāt ticību tāda Dieva esamībai, kurš ļauj ciest nevainīgajiem, it īpaši bērniem.

Pret mazajām māsām par Ellu sešus un par Paulu astoņus gadus vecākā Tonija izturējās ar gādīgu, mātišķu aizbildniecību, kaut gan abām droši vien šad tad nācās ciest no viņas valdonīguma un ātrajām dusmām (ar Toniju saprasties bija viegli, kamēr viss notika pēc viņas prāta). Taču Ella un Paula lielo māsu tik un tā gandrīz vai dievināja un bez ierunām atzina viņas pārākumu itin visā.

1901. gadā Tonijai nācās pārtraukt droši vien sīvā konfrontācijā ar vecākiem izkarotās, brīvklausītājas statusā aizsāktās studijas Rietumeiropā, lai kļūtu par sava saderinātā ārsta Fēliksa Lūkina kundzi. Cits pēc cita pasaulē nāca abu pēcnācēji — meitiņa Silvija un dēlēni Haralds un Ivars, laimīgā kārtā veseli, skaisti un apdāvināti bērni. Jaunā ģimene sekmīgi pārvarēja sākotnējās sadzīves grūtības, iedzīvojās turībā un aizvien ciešāk integrējās Rīgas pilsoniskajās aprindās. (Pat tuvākie Lūkinu paziņas vēl ilgi nenojauta, ka aiz šīs šķietami ideālās laulības fasādes pamazām nobriest sprādzienbīstamas nesaskaņas un tuvojas brīdis, kad Antonija sev un savām dzimuma māsām pieprasīs pašnoteikšanās tiesības, kādas patriarhālā sistēma bija lēmusi tikai vīrietim.)

Māsu trijotnes savstarpējā tuvība neatslāba arī pēc Tonijas patstāvīgās dzīves sākšanas. Jaunākās «Meldermeitiņas» no lielās māsas aizvien saņēma atbalstu dzīves sastrēgumstundās, viņas vīrs Fēlikss savām svainēm labprāt sniedza medicīniskas dabas konsultācijas. Vasarās Ella un Paula ciemojās daktera dzimtajās mājās Mālpils Ģerķēnos un tuvu sadraudzējās ar viņa māsas Karlīnes Liepiņas meitām Mariju un Martu (nākotnē — tēlnieci Liepiņu-Skulmi).

1910. gadā tika sadalīts jau pirms astoņiem gadiem mirušā Miķeļa Meldera-Millera mantojums, un pie vīra ar dažu mēnešu starpību izgāja gan Paula (viņa kļuva par inženiera Teodora Hermanovska kundzi), gan Ella.

Kā biklajā, introvertajā rīdziniecē Ellā Millerē savu izredzēto atrada «sibīrietis» Dāvis Seskis? Nebūs īpaši pārspīlēts, ja apgalvosim — tas, kaut arī netiešā veidā, bija Ellas māsas Antonijas nopelns.

Saruna Krasnojarskā ar tālejošām sekām

Kādu vakaru 1908. gada rudens pusē Irkutskā satikās pulciņš viņpus Urāliem pēc brīvas gribas — peļņas interesēs — nonākušu latviešu, lai sapazītos tuvāk un domās kopā pabūtu «daudz simtu jūdžu tāļumā, aiz tīreļiem purviem un siliem», kur dzimtene. Kad krustu šķērsu bija pārcilāti smeldzošākie, ar Piektā gada revolūcijas brutālo apspiešanu Daugavas, Gaujas un Ventas krastos saistītie temati, vakars ieguva saviesīgāku nokrāsu. Spontāni aizsākās draudzīgi labvēlīga saruna starp «akcīznieku» Dāvi Seski un Transbaikāla dzelzceļa būvē nodarbinātā inženiera Johana Krūmiņa dzīvesbiedri Natāliju, kura, starp citu, bija Tonijas Milleres labākā draudzene kopš Lomonosova ģimnāzijas laikiem. Diplomētais ķīmiķis Natālijai atklāja, ka pārcelties uz Sibīriju un stāties valsts dienestā viņu pamudinājusi impērijas Eiropas daļas privātuzņēmumos iegūtā sūrā pieredze, un svešuma apstākļos viņš jau paguvis iejusties gluži labi. Tomēr kaut kā svarīga šī inteliģentā, lādzīgā trīsdesmitseptiņgadnieka dzīvē acīmredzami trūka. Vērīgās Natālijas sievišķā intuīcija signalizēja: Dāvis Seskis ir daudz par ilgu aizķēries vecpuisī. Viņa it kā neviļus sarunā ievija stāstījumu par savas draudzenes Tonijas jauko māsu Ellu — saimniecisku, strādīgu, tiklu un, protams, arī gluži izskatīgu jaunu sievieti, kurai pagaidām vēl neesot izdevies atrast dzīves draugu. Kautrīgā grāmatu un klavierspēles mīļotāja droši vien labprāt iepazītos ar tādu interesantu, daudz pieredzējušu un gudru puisi kā Natālijas jaunais paziņa.

Dāvim Seskim šī saruna vairs neizgāja no prāta (vēlāk kā ierosinājums izšķirošam pavērsienam viņa dzīvē tā pat tika atzīmēta ģimenes Bībelē). Natālijas pamudināts, irkutskietis sāka sarakstīties ar Milleres jaunkundzi, un nākamā gada vasarā, viņam dzimteni apmeklējot, abi iepazinās arī klātienē. Vai starp viņiem bija uzšķīlusies karsta savstarpēju simpātiju dzirksts, vai varbūt abus bija satuvinājis tikai gluži praktisks aprēķins, paliek Dāvja un Ellas pašu ziņā. Taču — lai būtu kā būdams, atpakaļ uz Sibīriju 1909. gada atvasarā Dāvis Seskis, domājams, jau bija devies kā Ellas Milleres saderinātais.

1910. gada rudenī jaunā pāra draugi un paziņas savās pastkastītēs atrada laulību kartīti ar paziņojumu, ka 20. oktobrī Irkutskas luterāņu pastorātā «Давидъ Иванович Сескисъ и Елена Михайловна Сескисъ, урожденная Миллер», stājušies likumīgā laulībā. Tobrīd jaunais vīrs jau bija ticis pie atbildīgāka un droši vien arī labāk apmaksāta darba Aizbaikāla dzelzceļa Valsts kontroles dienestā. Saviem ģimenes galvas pienākumiem Dāvis pievērsās ar lielu atdevi un darīja visu, lai viņa laulātā draudzene atrautībā no ierastajiem dzimtenes apstākļiem justos mīlēta un lolota. Saistoties ar krietno, uzticamo «Dodo», Ella neapšaubāmi bija izvilkusi likteņa lielo lozi.

1911. gada augustā Sesku pāris no Irkutskas pārcēlās uz dzīvi Čitā un vēl pēc diviem gadiem jau mājoja pašu namā Novobuļvarnajas ielā 39. Nodrošināt ģimenes labklājību, sniedzot privātstundas, vīram palīdzēja arī diplomētā klavierskolotāja Ella.

Milzīgs trieciens vecākiem, protams, bija viņu pirmdzimtā puisīša pēkšņā nāve un pēc tam vēl viena bērniņa zaudējums. Taču 1913. gada jūnijā Ellai un Dāvim piedzima veselīgs puisēns, kuru vecāki nosauca par Igoru, un vēl pēc diviem gadiem — arī meitiņa Ārija. Abi bērni auga mīlēti un aprūpēti saticīgas ģimenes anklāva drošajā patvērumā.

No Rīgas uz Čitu un atpakaļ bieži ceļoja māsu vēstules. Aizrautīgā Tonija pat neklātienē prata panākt, ka tas, par ko dega viņa pati, agri vai vēlu kļuva nozīmīgs arī Ellai. Ja reiz Tonijas tālaika elki literatūrā un dzīvē bija Aspazija un Rainis, tad slaveno dzejniekpāri iepazīt un iemīlēt vajadzēja arī māsai. Tālumniece no Tonijas saņēma gan dzejniekpāra fotouzņēmumus, gan viņu lugu izrāžu aprakstus, gan pa jaunāko darbu izdevumam. Pats par sevi saprotams, ka čitietes Ellas Seskas un omskietes Natālijas Kalniņas vārdi parādījās arī Aspazijas balvai paredzēto ziedojumu sarakstos, kurus saistībā ar dzejnieces 25 gadu darba jubileju kopš 1912. gada rudens regulāri publicēja laikraksts Dzimtenes Vēstnesis. Viena no šīs akcijas galvenajām ierosinātājām taču bija «Tonija Lūkin»! (Pierādījumus, ka Ella būtu kļuvusi par Iedzimtajā grēkā sludināto sieviešu emancipācijas un laulības reformas ideju aktīvu atbalstītāju, gan nav izdevies atrast.)

Sākot ar 1913. gada septembri, Tonija Ellai rakstīja no franču Šveices kūrorta Villars-sur-Ollon un 1914. gada pavasarī no Aspazijas un Raiņa «otrās dzimtenes» Kastaņolas — no vietām, kur viņa tolaik uzturējās kopā ar visiem trim bērniem. Māsu komunikācija objektīvu iemeslu dēļ apsīka, sākoties Pirmajam pasaules karam.

Kopš 1915. gada Tonijas un Ellas dzīvesbiedri pildīja dienesta pienākumus tālā prombūtnē no mājām un abu sieviešu pleciem smagi uzgūla galvenā atbildība par ģimeni un bērniem. Rīgas—Orlas dzelzceļa acu ārsts Fēlikss Lūkins, Vitebskā uzturēdamies, turklāt vēl smagi saslima ar tuberkulozi. Savukārt Dāvis Seskis kara sākumposmā tika aizkomandēts uz Petrogradas kara apgabalu un nodarbināts par valsts kontrolieri vairākos munīcijas ražošanas uzņēmumos. Tur viņš piedzīvoja gan Februāra revolūciju, gan Oktobra apvērsumu un turpmākajos gados — lasi un brīnies! — pēkšņi pievērsās padziļinātai angļu valodas apgūšanai. 1919. gada septembrī boļševiku armijas ģenerālštābs viņu nosūtīja uz Austrumu fronti un iecēla tās vecākā valsts kontroliera postenī. Nu viņa pēdas pavīd te Omskā, te Čeļabinskā, te Krasnojarskā. (Neseno jaunieguvumu gaismā šeit paveras intriģējoša izpētes teritorija vēsturniekiem, jo īpaši — Sesku dzimtas pētniekiem, ja vien tādi atrastos.)

Pie Lūkinu ģimenes dzīvesstāsta sarežģītajiem līkločiem pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu laikmetā nekavēšos: Ivande Kaija tos detalizēti dokumentējusi savā dienasgrāmatā, kuras teksts, cerams, nu jau drīz būs pieejams katram, kurš vien to vēlēsies. Šoreiz mums ir svarīgāk izsekot tam, kas turpmāk notiek ar Dāvi, Ellu un viņu pēctečiem.

Divās pasaulēs, kas nesader

Sesku ģimene atkal apvienojas tikai 1920. gada septembrī, kad Dāvis atgriežas mājās no Verhņeudinskas (tagad Ulanude), kur nesen piedzīvojis Tālo Austrumu Republikas (TAR) izveidošanu. Čita nu ir kļuvusi par šī savdabīgā valstiskā veidojuma — starp Krievijas PFSR un Japānu nodibinātas bufervalsts — galvaspilsētu. TAR gan pastāv gaužām īsu brīdi — jau 1922. gada novembrī tā tiek iekļauta Krievijas PFSR sastāvā kā Tālo Austrumu apgabals.

Par Dāvja Seska darba gaitām kopš 20. gadu sākuma visai detalizēti, toties uzdodot ne vienu vien mīklu, vēstī viņa autobiogrāfija, kuru pēc tēva diktāta 30. gadu izskaņā (nedrīkstam aizmirst, ka tas noticis t. s. Lielā terora apstākļos) pierakstījusi viņa meita Ārija. Šajā dokumentā uzsvērts, ka Seskis vecākais nekad nav ticis tiesāts, arestēts vai sodīts par dienesta pārkāpumiem, nav piederējis nevienai politiskai partijai, nekad nav dzīvojis balto ieņemtajās teritorijās un bijis aktīvs sabiedriskajā darbā.

Spriežot pēc Dāvja Seska ieņemto posteņu saraksta nu jau padomju valsts kontroles sistēmā, viņa profesionālo karjeru nekādi šķēršļi nav apdraudējuši. Darbavietas gan viņš mainījis ne reizi vien. Turklāt kopš 1926. gada, slodzes apvienojot, viņš strādājis arī par angļu un vācu valodas pasniedzēju dažādās Čitas mācību iestādēs un «interesentu grupās». 30. gadu sākumā Dāvis Seskis ticis pārcelts uz valsts galvaspilsētu, kur ieņēmis augstu amatu Maskavas—Kazaņas dzelzceļa direkcijā. (Kā apgalvo Marija, viņš tur neesot izturējis ilgi, jo vīram pievienoties kategoriski atteikusies Ella, nevēlēdamās dzīvot trokšņainā un putekļainā lielpilsētā.)

Tik liela komunistu varas uzticēšanās personai, kuras brālis Jānis darbojas Latvijas Republikas diplomātiskajā dienestā un kura ir tuvos rados ar tādām neatkarīgajā Latvijā plaši pazīstamām publiskām personām kā Ivande Kaija un Teodors Hermanovskis (Ellas māsas Paulas vīrs — talantīgs inženieris — bija Latvijas Pagaidu valdības pirmais satiksmes un darba ministrs), ir pārsteidzoša un liek aizdomāties par šo notikumu neredzamajām aizkulisēm (šajā ziņā gan negribētos izdarīt pārsteidzīgus, dokumentāri neapstiprināmus pieņēmumus).

Lai nu kā, cilvēkam no «padomju sociālisma paradīzes» paaudzes nav grūti saprast, kādēļ Dāvis savā autobiogrāfijā «uzlabojis» sievastēva Miķeļa Meldera-Millera sociālo statusu, stipri saīsinājis joprojām dzīvās sievasmātes mūžu un nav bijis gluži patiess arī attiecībā uz it kā pārtrūkušo komunikāciju ar saviem aizrobežas radiem, kopš tie kļuvuši par «ārzemniekiem».

Ja Dāvim Seskim taisnība un Tālo Austrumu Republika patiešām nav uzturējusi pasta sakarus ar neatkarīgo Latviju, jāpieņem, ka Ella vairākus gadus neko nav zinājusi par traģēdiju, kuru Valmierā 1921. gada pavasarī bija piedzīvojusi viņas mīļā māsa Tonija. Un nav grūti iedomāties, kādu emociju vētru Ellā izraisījis novēlotais atklājums, ka tikai pēc neatkarīgās valsts tapšanas ne tikai rakstniecībā, bet arī publicistikā un sabiedriskajā darbā sevi beidzot atradusī rakstniece smadzeņu triekas rezultātā kļuvusi par invalīdi uz mūžu.

Tikai iztēlojoties slepeno dienestu mestās cilpas ap Aizbaikāla latvieti Dāvi Seski, iespējams apjaust, kādēļ 1925. gada vasarā savu mirstošo tēvu Jāni Seski dzimtajā pusē apmeklēt un, kā izrādās, arī izvadīt uz viņsauli ierodas nevis Dāvis pats, bet gan Ella ar abiem bērniem. Starp citu, garajā ceļā no Baikāla ezera piekrastes līdz Baltijas jūrai «sibīriešu» saujiņa tiek apzagta un Rīgā nonāk tikai ar to, kas katram mugurā. Taču šo pametumu pilnā mērā kompensē sirsnība un atsaucība, ar kādu tālie ciemiņi tiek uzņemti gan Dāvja radu lokā, gan Hermanovsku kuplajā ģimenē (Paula un Teodors tolaik jau ir kļuvuši par četru dēlu vecākiem). Ellu gan dziļi skumdina tas, ka stipri izmainījušās ar viņas jaukajām bērnības atmiņām saistītās vietas Arkādijā — Miķeļa Meldera-Millera celtās ēkas Altonavas ielā tolaik jau ir nojauktas un ģimenes augļu dārza vietā ierīkoti publiski apstādījumi. Bet jo īpaši Ella pārdzīvo nenotikušo sastapšanos ar neārstējamās slimības smagi piemeklēto Toniju, kura tobrīd ārstējas Šveicē. (Aizsteidzoties priekšā notikumu attīstībai, jāatzīmē, ka dzirdes un runas spēju zaudējusī, pa pusei paralizētā rakstniece sakarus ar Ellu visiem spēkiem centās uzturēt līdz pat Otrā pasaules kara priekšvakaram. Viena no pēdējām ar Ivandes Kaijas pašas neveiklo kreiso roku rakstītajām vēstulēm māsai uz Novočerkasku līdz ar fotogrāfijām sūtīta no Mālpils Ģerķēniem 1939. gada septembrī.)

Abas Sesku atvases par saviem Latvijas piedzīvojumiem bija sajūsmā un tēvu ar pasta starpniecību par tiem informēja bērnišķīgā aizrautībā (viņu vēstules rakstītas krieviski). Ārijai ļoti patika «mīļā, skaistā Rīga» un ciemošanās gan pie vecmāmiņas Matildes, gan draudzīgajiem, gudrajiem un izveicīgajiem brālēniem Hermanovskiem Jūrmalā. Ellas regulārajā sarakstē ar viņas «mīļo Doģiku» tiek pārcilāta arī ideja par palikšanu dzimtenē kaut vai uz neilgu laiku un Dāvja pievienošanos ģimenei, taču īstenots šis nodoms netiek. Diez vai viņš uz Latviju tiktu laists, pat ja ļoti vēlētos.

No Čitas uz Novočerkasku

Līdz pat 1933. gadam nu jau pensijas vecumu sasniegušais ierēdnis Dāvis Seskis turpina strādāt par kontrolieri valsts transporta sistēmā, taču tad pēkšņi tiek atlaists štatu samazināšanas dēļ. Kādu laiku viņš vēl mēģina noturēties Čitā, taču 1934. gadā pēc ārstu ieteikuma ģimene izšķiras par pārcelšanos uz Krievijas dienvidiem, jo aizvien stiprāk sākusi streikot Dāvja smagajos darba apstākļos iedragātā veselība. Viņi iegādājas māju un apmetas Novočerkaskas pilsētā netālu no Rostovas. (Varbūt tieši šis solis Dāvi Seski paglābj no problēmām Lielā terora situācijā.)

Baudīt pensionāra dzīves priekšrocības ģimenes galva vēl nevar atļauties. Mājas iekārtošanu viņš atstāj joprojām darbīgās un enerģiskās Ellas ziņā un pats, cik atļauj spēki, strādā par svešvalodu skolotāju. 1939. gadā (Igors tad jau izmācījies par lauksaimniecības speciālistu un Ārija pat paguvusi tikt pie diviem — mūzikas un vācu valodas pedagoģes — diplomiem) Dāvi Seski, vēl 70 gadus nesasniegušu, pieveic tūska.

Par to, kas Otrā pasaules kara un pēckara gados skarbajā rūpniecības pilsētas Novočerkaskas vidē notiek ar divām neaizsargātām, bez vīrieša atbalsta palikušām sievietēm (tēva nāves gadā Igors tiek iesaukts armijā) derētu uzrakstīt atsevišķu stāstu. Pārāk dārga ir cena, kuru Ellai un Ārijai nākas samaksāt par viņu «nepareizo izcelsmi» un lētticīgo paļāvību uz līdzcilvēku godaprātu. Sesku mājā aiz labas sirds ielaisti īrnieki no «darba tautas» gadiem ilgi terorizē abas sievietes, lai viņas izēstu no pašu īpašuma, un Ella velti meklē palīdzību gan valsts varas, gan tiesu instancēs. Šo situāciju spilgti ilustrē līdz galējam izmisumam novestās tautietes 1955. gada 1. decembra vēstule PSRS Augstākās Padomes Tautību komitejas priekšsēdētājam Vilim Lācim, kuru Marija Ņesterova iekļāvusi kādā no saviem pēdējiem dokumentu sūtījumiem.

Noturēties virs ūdens mātei un māsai palīdz vienīgi cerība, ka Igors nav kritis, bet gan pazudis bez vēsts un agri vai vēlu atgriezīsies mājās, kā arī atvaļinātā padomju armijas apakšpulkveža, godavīra Fjodora Ņesterova iestāšanās par viņu likumīgajām tiesībām. Runa ir par mūsu paziņas Marijas tēvu, dziļi ticīgu cilvēku, kura balss savulaik skanējusi vietējās Vozņesenska katedrāles korī. Starp citu, viņš slepeni nokristījis mazo Mariju un, kaut gan miris, viņai vēl mazai esot, paspējis atstāt neizdzēšamu pēcgaismu meitas apziņā.

«Ģenētiku taču vēl neviens nav atcēlis»

Vēl tikai nedaudz tuvāk par mūsu «zelta atradumu» Mariju Ņesterovu. Ar izcilību beigusi Rostovas mākslas skolas klavieru klasi, viņa izvēlējusies mūzikas pedagoģijas specialitāti un ilgus gadus strādājusi par papildizglītības skolotāju Novočerkaskas Speciālajā neredzīgo un vājredzīgo bērnu internātskolā nr. 33. Marijas kundze ir aktīva dzīvesveida cienītāja, un viņai ar savu meitu Jeļenu, «ekstremāli», rūdītu alpīnisti, orientēšanās un ūdenssporta entuziasti, ir kopīgs vaļasprieks — velotūrisms.

Savu kluso, labestīgo vecmāmiņu Ellu (1886—1973) 1957. gadā dzimusī mazmeita paturējusi prātā kā akurātu, aizvien rūpīgi sakopušos un safrizējušos sirmgalvi. Pilsētas gaitās Marijas «mīļā babuļa» nekad neesot devusies citādi kā vien ar tērpam gaumīgi pieskaņotu cepuri galvā. Viņa labi spēlējusi klavieres, lasījusi četrās valodās un nodarbojusies ar smalkiem rokdarbiem. Mājkalpotājas vecmāmuļai nekad neesot bijis. Viņa vēl visai cienījamā vecumā pati saviem spēkiem esot tikusi galā gan ar malkas skaldīšanu, gan ūdens un ogļu spaiņu nēsāšanu, gan garo rindu izstāvēšanu, savējiem produktus gādājot.

Uz pelēcīgās, noplukušās apkārtnes fona Marijas vecmāmuļa pret pašas gribu esot izcēlusies kā baltais zvirbulis. Vietējie «proletārieši» viņu ņirdzīgi esot godinājuši vārdā барыня, t. i., «kundzene» jeb «lielmāte», un ar huligāniski nekaunīgām metodēm sirmgalvei pastāvīgi atgādinājuši, kurai ļaužu šķirai padomijā ir vara un noteikšana. Kā ārpusniece Novočerkaskas vidē savas inteliģences un neatkarīgās stājas dēļ, starp citu, bieži jutusies arī Marija, taču agri iemācījusies sevi aizstāvēt, nezaudējot pašcieņu.

Ar lielu respektu Marijas kundze izsakās arī par savu gudro, vispusīgi izglītoto un daudz pieredzējušo vectēvu Dāvidu Seski (1871—1939) un nožēlo, ka viņš miris ilgi pirms savas vienīgās mazmeitas piedzimšanas. Pieskaroties kopš bērnības pazīstamajām vectēva grāmatām, kuru liela daļa esot vācu valodā, tās pratēja Marija it kā sarunājoties ar viņu. Goda vieta mazmeitas grāmatu plauktā esot ierādīta Meijera enciklopēdiskajai vārdnīcai no vectēva bibliotēkas, kaut gan gotu šriftu Marija lasot ar grūtībām.

Tikai nesen, ģimenes arhīvu pārlūkojot, viņa pievērsusi uzmanību faktam, ka Dāvis Seskis beidzis Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultāti un turklāt ar zelta medaļu (pēc vecmāmiņas stāstītā par viņa darba gaitām, Marija esot pieņēmusi, ka uz Transbaikāla dzelzceļa trases viņš strādājis par inženieri). Atminēdamās, cik neparasti viegli ķīmija skolā padevusies viņai pašai, Marija nodomājusi: «Ģenētiku taču līdz šim vēl neviens nav atcēlis.»

Ņesterovas kundze nekad neesot slēpusi savu priekšteču latvisko izcelsmi un arī pati aizvien jutusies pa daļai latviete. Saviem audzēkņiem skolā viņa bieži atskaņojusi gan latviešu tautas melodijas, gan Raimonda Paula dziesmas. Laiku pa laikam viņa sameklējot koplietošanas vietnē YuoTube pa videoierakstam un klausoties latviešu valodas skanējumā kā brīnišķīgā mūzikā. Arī savu tieksmi pēc latviešu valodas Ella atvedina uz ģenētiku.

Latvijā Marija Ņesterova bijusi tikai vienreiz — 2015. gada vasarā. Viņa uzmeklējusi gan Ivandes Kaijas kapu Rīgas Meža kapos (jāpiebilst, ka Ella Seska, kā atzīmē viņas mazmeita, par 1942. gada sākumā traģiskā negadījumā bojā gājušās Antonijas nāvi un otras māsas — Paulas emigrēšanu uz Ameriku uzzinājusi tikai ap 1950. gadu), gan Igora Seska apbedījuma vietu padomju armijas kritušo brāļu kapos Dobelē. Kā sveicienu abiem tuviniekiem no savas vecāsmātes Ellas un vecātēva Dāvja Marijas kundze nodevusi zemes sauju no abu kopējās kapavietas Novočerkaskas Vecajā kapsētā.

Uz gaumīgi izveidotā Sesku pāra pieminekļa Dāvja tēvavārds iegravēts nevis formā Иванович, bet gan Янович, un Ella ir Ella, nevis Елена. Un tas ir vēl viens viņu mazmeitas cieņas apliecinājums vecvecāku latviskajai izcelsmei. Un, kaut gan Marija Ņesterova no Novočerkaskas tikko pārcēlusies uz Krasnodaru pie meitas ģimenes, lai palīdzētu viņas trīs atvašu audzināšanā, nav šaubu, ka Ellas un Dāvja kapavieta rūpīgi tiks kopta arī turpmāk.

Lai arī kur atrastos Marija Ņesterova, viņa nekad nekļūs par putekli vējā. Jo viņas dzimtai ir stipras saknes divās zemēs un divās kultūrās. Un Latvijai viņas sirdī būs vieta vienmēr.


Gundega Grīnuma ir literatūrzinātniece, filoloģijas doktore. Daudzu zinātnisku rakstu, grāmatu autore, rakstu krājumu sastādītāja. Par monogrāfiju Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni (2017) saņēmusi Latvijas Literatūras gada žūrijas speciālbalvu un LZA Raiņa balvu (2018).

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu